Mazaizsargāto transporta līdzekļu dažādie veidi, ar kuriem skolēni dodas uz skolu, kļūst modernām tehnoloģijām arvien bagātāki. Tie vairs nav tikai velosipēdi, kuru skaits pilsētu, it īpaši Rīgas ielās, pieaug katru gadu un kas iezīmē reālas pārmaiņas satiksmes struktūrā. Pa veloceliņiem, ietvēm, dažkārt klusākām ieliņām, uz kurām negaidīti var izbraukt auto, kopā ar velosipēdiem ripo elektriskie velosipēdi, kas ar mazāku piepūli var sasniegt lielāku ātrumu, skrejriteņi, arī ar elektromotoru, kas sasniedz palielu ātrumu, dažādi skrituļdēļi, segveji, giroskūteri un citi vairāk vai mazāk moderni un jauniešu iemīļoti pārvietošanās rīki. Nav jau slikti, ja skolēnam ir savs transporta līdzeklis un vecākiem ar auto nav atvase jāved uz skolu, tādējādi piesārņojot atmosfēru un palielinot sastrēgumus. Tomēr šiem mūsdienīgajiem rīkiem ir dažāda dinamika, bremzēšanas iespējas, un arī māka ar tiem braukt jauniešiem ir atšķirīga. Daļu no tiem izmanto arī plašais studentu pulks, kas uzsāks rudens mācību sezonu.
Nedz varam, nedz gribam aicināt skolēnus un studentus atstāt savus modernos pārvietošanās rīkus mājās un braukt uz mācībām ar tramvaju. Tomēr katram ir jāatceras, ka, piemēram, elektriskais skrejritenis zem kājas nav kāda spēļlietiņa, bet, pilsētā pārvietojoties, tas ir transporta līdzeklis, ar kuru jābrauc atbilstoši satiksmes noteikumu prasībām. Nekaitē arī ieslēgt loģisko domāšanu, jo visi modernie rīki satiksmes noteikumos nemaz nav pieminēti.
Satiksmes infrastruktūras daļa, kurā bieži notiek negadījumi, ir gājēju pārejas, kuras dažkārt vēl nav pielāgotas drošai satiksmei, nav pietiekami apgaismotas vai nepieciešamības gadījumā nav regulējamas. Katram, kurš pārvietojas ar riteni vai citu augstāk pieminētu pārvietošanās rīku, ir jāatceras, ka gājēju pāreja ir jāšķērso gājēja ātrumā, nedrīkst uz tās ātri uzbraukt, lai autovadītājs paspēj satiksmes dalībnieku saskatīt, nobremzēt un palaist. Īpaši, kad, tuvojoties rudenim uz ziemai, ceļi un arī gājēju pārejas kļūs slidenas un pagarinās diennakts tumšais laiks. Ir tuvredzīgi strauji izlekt vai izbraukt priekšā automašīnai kaut vai uz gājēju pārejas un tad lamāt autovadītāju, ka nav palaidis šķērsotāju. Tas nemazinās sāpes, jo sadursmes gadījumā cietīs mazaizsargātais satiksmes dalībnieks - autovadītājam apkārt ir metāla sienas. Savukārt uz ietves viennozīmīga priekšroka ir gājējam, kura kustību nedrīkst traucēt vai kā citādi ietekmēt.
Visdrošāk ir katram braukt pa savu joslu, riteņbraucējiem pa savu, automašīnām pa savu un gājējiem pārvietoties pa savu. Tomēr realitātē pilsētā tas ne vienmēr tā ir izkārtots, tādēļ jāaicina autovadītāji būt uzmanīgiem, atverot durvis, pagriežoties pa labi, izbraucot no sētas, kur negaidīti var parādīties riteņbraucējs, un braucot tuvu ielas malai.
Statistika ir satraucoša, jo aizvadītajā gadā Latvijā satiksmes negadījumos ir cietuši 540 bērni vecumā līdz 14 gadiem, kas ir par 10% vairāk nekā 2016. gadā.
Tas ir saistīts arī ar jauno riteņbraucēju skaita strauju palielināšanos, kam pilsētas infrastruktūra bieži nav gatava. Eiropas Savienībā vidēji 8% no bojāgājušajiem ceļu satiksmes negadījumos ir riteņbraucēji, un šis traģiskais skaitlis lēni pieaug.
Starptautiskā automobiļu federācija (FIA) ar nacionālo auto klubu atbalstu regulāri organizē dažādas satiksmes drošības programmas ar mērķi stiprināt riteņbraucēju drošību uz ceļa. Viena no Eiropā plaši zināmām akcijām bija Riteņbraucējs?! (Think Bike), kuru Latvijā īstenoja LAMB.
Nav "pareizo" vai "nepareizo" transporta līdzekļu, tāpat kā nav "tīru" autovadītāju vai riteņbraucēju. Visi iekļaujamies kopējā mobilitātes sistēmā, kur savā laikā braucam ar riteni, tālāk ar sabiedrisko transportu, auto vai ejam kājām, tādēļ savstarpēja cieņas nepieciešamība uz ceļa ir pavisam vienkārši saprotama. Riteņbraucējs, gājējs vai autovadītājs, kam kādā nervozā brīdī uzsaucam, kuru nepalaižam vai pat uzbraucam, citā vietā un laikā varam būt mēs paši, kad nomainām pārvietošanās veidu.