Rīgas dome nesen nolēma pārdēvēt vairākas mūsu galvaspilsētas ielas. To vidū Ļermontova ielu – par latviešu dzejnieka Viļa Plūdoņa ielu, Puškina ielu – par latviešu valodnieka Kārļa Mīlenbaha ielu, bet Lomonosova ielu – par politiķes, pirmās sievietes Latvijas valdībā Valērijas Seiles ielu.
Eiropas Parlaments šoziem ir aicinājis Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis vienoties par tāda tiesību akta ieviešanu, kas ikvienam nodrošinātu aizsardzību pret naida noziegumiem. Patlaban normatīvais regulējums dalībvalstīs ir atšķirīgs un atšķiras arī izpratne par naida izpausmēm un draudiem.
Viena no uzmanības vērtajām
aktualitātēm pagājušajā
nedēļā bija Satversmes tiesas
(ST) atzinums, ka prasība
mūsu valstī dzīvojošajiem
Krievijas pilsoņiem apliecināt
latviešu valodas zināšanas ir likumīga.
Izpēte liecina, ka XX gadsimta otrajā pusē būvētās 316. un 318. sērijas daudzdzīvokļu ēkas ir drošas turpmākai dzīvošanai. Par to februārī paziņoja Ekonomikas ministrija (EM), solot, ka šogad tiks veikta 104. un 119. sērijas daudzdzīvokļu ēku apsekošana.
Sabiedrības krējumu no vēstures mēslaines šķir tikai viens solis. Šāda atziņa pirms vairākiem gadiem bija lasāma medija Dienas Bizness redakcijas komentārā.
Nesen viens no politiskās partijas Progresīvie līderiem publiski uzsvēra, ka Latvijā pastāv
finansiāla nevienlīdzība starp
tiem cilvēkiem, kuri ir nodarbināti, un tiem, kuru ienākumi
veidojas no pabalstiem, kā arī deva mājienu,
ka šo nevienlīdzību vajadzētu mazināt.
Valodu tematika mūsu sabiedrībā tiek uztverta ļoti emocionāli. Tā tas ir arī diskusijās par
otro svešvalodu skolās, kad
tiek spriests, ka krievu valodu
mācīt nevajadzētu, bet trūkst
pedagogu, lai mācītu citu svešvalodu.
Nesen uzvirmojusī diskusija par to, kurp Latviju ved iedzīvotāju skaita samazināšanās laukos, mudina ielūkoties datos par iekšzemes kopproduktu (IKP), ko nesen publiskoja Centrālā statistikas pārvalde (CSP).
Normatīvais regulējums un tā piemērošana ne vienmēr tiek līdzi mūsdienu tehnoloģiju attīstībai. Mākslīgā intelekta parādīšanās Latvijā vēl milzīgus satricinājumus nav radījusi, taču nākotnē tādi ir iespējami.
Pagājušajā nedēļā Valsts prezidents
Edgars Rinkēvičs, norādot, kādi
darbi Latvijā veicami, uzsvēra, ka
svarīga ir "daudz bargāka vēršanās pret noziegumiem pret valsts
drošību, zināmas izmaiņas
notiek, bet tiesu varai jāsaprot, ka vairs nav
miera laiki". (Plašāk par to – E. Rinkēviča
ierakstā Facebook.com 17. janvārī.)
Vētra, ko sociālajos tīklos sacēla ziņa, ka Tviterkonvoja organizētājs Reinis Pozņaks varētu startēt Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās no Apvienotā saraksta, kārtējo reiz parādīja, ka ikvienam, kurš dodas politiskās karjeras virzienā, jārēķinās, ka pār viņu gāzīsies kritikas lavīna.
Laiku pa laikam diskusijās par mūsu valsts ekonomisko situāciju pavīd apgalvojums, ka Latvijā nav rūpniecības. Tas gan ir mīts, kas iesakņojies apziņā ne vienam vien, bet ir tālu no patiesības, jo mums ir vairākas spēcīgas nozares, piemēram, kokrūpniecība un pārtikas ražošana.
Latvijā šā gada 8. jūnijā ir gaidāmas Eiropas Parlamenta (EP)
vēlēšanas, kurās no mūsu valsts
tiks ievēlēti deviņi deputāti. Visa
Latvija būs viens vēlēšanu apgabals, un partijām, lai iekļūtu EP,
būs jāiegūst vismaz 5% vēlētāju balsu.
Kvalificēta darbaspēka pieejamība ir viens no būtiskākajiem
šķēršļiem uzņēmējdarbības
attīstībā un ārvalstu investīciju
piesaistē, kas izriet no tā, ka šis
jautājums līdz šim valsts līmenī
nav sistemātiski risināts.
Pedagogi un ārsti, žurnālisti un sabiedriskie aktīvisti, politiķi un uzņēmēji – šo un vēl daudzu citu sabiedrības grupu pārstāvji nav pasargāti no tā, ka saņems draudus, kas tiešāk vai netiešāk saistīti ar viņu darbu. Jāatceras, ka ir bijis gadījums, kad draudēts tika pat grāmatas tulkotājai. Turklāt sociālajos tīklos agresivitāte mēdz iezagties pat zinātnieku domstarpībās.