Eksperti/Blogeri / Diena / Eksperti/Blogeri / Diena

Biedējošā loterija (1)

Iztēlē jau redzu ainu: pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja parādes kāpnēm stāv garumgara, distancēti izretināta mākslas cienītāju rinda. Viņi pērk biļetes uz konkrētu ekspozīcijas apskates datumu un laiku – tā, lai muzeja zālēs neklimstu vairāk par divdesmit pieciem atļautajiem cilvēkiem, ieskaitot muzeja darbiniekus. Internetā to izdarīt nevar.

Apmulsumi © DIENA (4)

Kad rakstu šo sleju, esmu tikko atgriezusies no pastaigas pa Valmieras mežu. Pastaigājoties pa takām gar upi, domāju, ko rakstīt. Ko izstāstīt. Un ko nevajag stāstīt. Kad rakstu šo sleju, ir vienkārša un saulaina maija svētdiena. Un Imanta Ziedoņa dzimšanas diena. Satikšanos ar viņu es nokavēju.

Masku balle © DIENA

Laikā, kad koronavīruss radikāli ir ietekmējis mūsu dzīvi, mainība visos virzienos ir straujāka nekā jelkad. Mainījusies pat jēdzienu paradigma.

Viss kā filmā © DIENA

4. maija Latvijas filmu maratons šoreiz nevar notikt kinoteātrī, bet tikai platformā filmas.lv. Filmas tiks demonstrētas noteiktā laikā – kā kinoteātrī.

Interesanti interjeri © DIENA

Viens no iecienītākajiem interjera žanriem, ko aplūkot žurnālos, ir mākslinieka darbnīca. Tās patīk daudziem. Man īpašas ir tās, ko pēckara modernisma vilnī izbūvēja daudzdzīvokļu namu augšstāvos. Dažkārt pat divos stāvos vai kā tiltus starp mājām.

Sapņu diktore © DIENA (3)

Ne tikai reālā pasaule ir sagriezusies kājām gaisā, arī mana sapņu valstība ir kļuvusi nebaudāma. Normālās dzīves miegā varēju iegrimt saldās fantāzijās, bet vīrusa slotiņa šo medaino sajūtu ir aizslaucījusi.

Baiļu faktors © DIENA (1)

Mākslas notikums, ko baudām klātienē, ir vitāli nepieciešams, taču ir kāds aspekts, kas mums no tā var likt atturēties.

Visi mani svešinieki © DIENA (6)

Eju pa meža taciņu. Pretī nāk sieviete ar bērnu un suni. Pamanījusi mani, viņa jau pa gabalu strauji maina virzienu un ieved savu kompāniju dziļāk mežā. Divas mājsaimniecības ir laimīgi izmainījušās. Viss pareizi. Tā vajag. Metos ātri garām ar taisni vērstu skatienu, it kā redzētu tikai priedes.

Pacel acis! © DIENA

Piekoptā tieksme visu dzīvi pārcelt uz virtuālo vidi cilvēkiem nu ir jāpiedzīvo piespiedu kārtā. Ir piemērots brīdis, lai sāktu revolūciju sevī.

Slavinājums melanholijai © DIENA

Kritiskajai situācijai sākoties un pārvietošanās ierobežojumiem stājoties spēkā, mūsu informatīvo telpu pāršalca dažādi uzmundrinājumi – vairākas iniciatīvas no aizmirstības izvilka Dekameronu, citi ieteica pārlasīt Kamī Mēri, ķerties pie Levi esejām par atgriešanos no Aušvicas, skatīties seriālu Černobiļa un Larsa fon Trīra Melanholiju.

Zvaigznīšu brīdis © DIENA (2)

Kas notiek jūsu virtuālajā mākonī? Pašizolācijas laika plusi un mīnusi, arī masveida piespiedu virtualizācija, ir katra cilvēka privātā lieta.

Tādi laiki © DIENA

Lavierējot gar pārtikas veikala plauktiem, domāju par Sartra romānu Nelabums, kurā viņš raksta: "Pēdējo pāris nedēļu laikā ir notikušas pārmaiņas. Bet – kur? Vai tas esmu es, kurš ir mainījies? Ja nē, tad mainījusies ir mana istaba, pilsēta un pati daba. Man jāizvēlas."

Var iztikt © DIENA (4)

Daudz auglīgāk, nekā iztēloties krīzi kā iespēju, būtu izdarīt secinājumus, skaidrām acīm paskatoties uz to, ko esam zaudējuši.

Deja skapī © DIENA (2)

Kā būtu, ja izcili dejotāji uzņemtos risku doties iekšā tumšajās teritorijās, iekšā skapī un skapju skapī, un mazajā skapītī, kas ir skapju skapja stūrī?

Ar tādu saukli – Māksla ir mājās – februāra pēdējā dienā pēc rekonstrukcijas tika atklāta Drēzdenes Vecmeistaru galerija. Tas notika, brīdi pirms sākām nojaust, ka drīz visi sēdēsim mājās.

Islandiešu filma Dabas bērni (1991) ir stāsts par divu pensionāru ceļojumu. Galvenais varonis ir vīruks, kurš visu dzīvi kopis savu fermu un, kad spēki vairs neļauj, spiests doties dzīvot pie meitas necilā Reikjavīkas dzīvoklītī. Spurainajam bukam tur viegli neiet, un drīz vien viņš attopas pansionātā. Tur onka satiek savu jaunības mīlu, un abi aizbēg atpakaļ dabā pēdējo reizi, lai beidzot pa īstam izbaudītu dzīvi uz pilnu klapi.

Nav koncertu – nav honorāru. Ārkārtas situācijā arī kultūras iestādēm un māksliniekiem ir nepieciešams valsts atbalsts.

Šogad man ir uzdevums uzrakstīt vairākus rakstus – recenzijas, esejas, domas vai piedzīvojumus, kas atklāj jaunas parādības muzeju dzīvē vai apskata nesenās un esošās no jaunās dzīves puses. Visticamāk, tie būs mākslas, arhitektūras un dizaina muzeji, kuros turpināšu iegriezties, jo citu izvērtēšanā man pietrūkst aizraušanās, piemēram, ar kukaiņiem vai automašīnām.

Tajā pasaulē, kurā ir nauda, mākslas kļūst arvien mazāk. Lai gan viss pārējais notiek – ienākumi aug, turība vairojas.

Mēdza būt tā – visi savācās kādā virtuvē, pīpēja, iedzēra, sarunājās un kādā brīdī izdomāja, ka jānoskatās filma. Vai arī tā – izlēma, ka jāskatās filma, savācās kādā virtuvē, bet izrādījās, ka filma vēl nav lejupielādēta, tāpēc pīpēja, iedzēra un sarunājās, kamēr "velkas". Vai arī bija jau novilkta, kad savācās, bet vispirms tāpat vien virtuvē uzpīpēja un aprunājās. (Tā man parasti vislabāk patika – ka vakaram ir konkrēts uzdevums, taču ar to nevis steidzas, bet tuvojas tam lēnā garā.)

Šodien