Sēdēju ceturtajā rindā un grozījos – visu laiku gribējās paskatīties uz tiem skaistajiem cilvēkiem zālē. Par laimi, ik pa brīdim kāds no viņiem kāpa uz skatuves, lai viņus varētu aplūkot pamatīgāk. Runa, protams, ir par Spēlmaņu nakti viņnedēļ, bet ar mani tā notiek visās oficiālajās ceremonijās.
Ikgadējā Austras balva ir nonākusi pie sava īpašnieka, ar to ir uzsvērts kāda noteiktā laika nogrieznī tapuša vai iznākuša mūzikas albuma nozīmīgums. Balva tika radīta kā alternatīva jau pāris gadu desmitus piešķirtajai Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvai, kas kopš nesena laika beidzot tiek arī saukta par to, pēc kā izskatās, – par Zelta mikrofonu.
Domāju, ka mūsdienu Latvijā baznīcā neviens neuzdrīkstētos ierīkot grāmatnīcu, mākslas centru, krogu vai dzīvokļus. Pat ja gribētu un būtu potenciāls, bailes no kolektīvām dusmām un trakiem komentāriem internetā būtu lielākas par iespējamo piedzīvojumu un labumu. Varbūt tāpēc, ka padomju laikos postītas, tagad baznīcas žēlo un atjauno, bet cik bieži tajās ieiet? Pavisam maz.
Oktobris ir tas brīdis, kad cilvēks iekšēji sagatavojas tumsas laikam. Tumsa mūs visus sāk diriģēt bez izņēmuma, mēs kļūstam lēnāki, miegaināki un, iespējams, saprotošāki cits pret citu. Ziemeļu lielveikalos sāk parādīties pirmie mandarīni, fona mūzikā neizbēgami iezogas dziesmas par ziemu, salu un Ziemassvētkiem.
Nekad neesmu bijis uz Imantdienām – tas latvietim laikam nav nekas tāds, ar ko vajadzētu lepoties. Turklāt vēl, ja esi mūzikas pētnieks un – jo vairāk – kvēls Imanta Kalniņa cienītājs. Varbūt tāpēc, ka komponista daiļrade tik izteikti raksturo viņu pašu, arī šo viņa izprašanu tveru kā kaut ko dziļi individuālu, masu pasākuma gaisotne nešķiet īsti pareiza, ja apkārt redz cilvēkus, kuri tur nonākuši tikai nejauši.
Diezgan miglaini atceros bērnībā lasītu vai Veltas Skurstenes balsī dzirdētu pasaku Pie saulītes ciemos, kurā saulīte paslēpās un zvēri gāja to meklēt un laikam arī nolūgties, lai nu spīdekle nāk atpakaļ. Nez kāpēc šī pasaka prātā ienāca, kad lasīju ziņu, ka pēc atgriešanās no Indijas Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers paziņojis, ka ne tikai aiziet no konkrētā teātra, bet neiestudēs izrādes vispār.
Venēcija ir citāda nekā agrāk. Ēkas, ugunīgie saulrieti un laivu šūpošanās ir tāda pati, bet pilsēta ir pārvērtusies par datorspēli. Vēl nesen cilvēki šeit nedroši klīda ar saņurcītām kartēm, pie ēku stūriem meklēdami bultas uz pazīstamiem objektiem, kopējo plūsmu padarot lēnu un kļūdām pilnu. Pēc atduršanās pret aklu sienu kopējā masā ieplūda pazudušie fragmenti, tomēr vislielākais pārbaudījums bija tanšu izkārtās palagu rindas iekšpagalmos.