Melnas klavieres, kas zaudējušas savu balsi, bet ne majestātisko izskatu, novietotas pie Durbes baznīcas, palikušas spilgtā atmiņā no festivāla Zemlika pirmā apmeklējuma.
Pirmdienas, 24. septembra, rīts pienāk apmācies un lietains. Pāvests Francisks jau ir ieradies Latvijā. Esmu pamodusies laikā, kad citi cilvēki jau otro reizi ietur brokastis. Pāvesta ikdienā rīts sākas puspiecos no rīta.
Baltkrievu grupa Super Besse Latvijā jau tik ļoti kļuvusi par savējo, ka arī pagājušonedēļ Jersikas ielas vinila dienas tirdziņā tās plates bija atrodamas latviešu mūziķu plauktos jeb kastēs – Super Besse ierakstus izdod pašmāju kompānija I Love You Records, un nu jau atkal grupa pie mums viesojas arī klātienē.
Vasaras izskaņā raudāju. Ne tāpēc, ka netiku uz jūru, bet arī. Ne tikai pie jūras, kad beidzot tiku, bet arī. Ne tikai tāpēc, ka vasara beidzas, bet arī. Ne tikai tāpēc, ka cilvēks ir mirstīgs, bet arī. Ne tikai tāpēc, ka saldūdens izsīkst un sālsūdens ir piesārņots, bet arī. Ne tikai tāpēc, ka nākotne var izrādīties tuvāk, nekā liekas, bet arī. Gribu uz jūru!
Atmiņā ieķēries kāda ārzemēs daudz strādājoša Latvijas teātra režisora kuluāru izteikums: "Ai, kā es nevaru ciest, ka kāds kaut kur ir aizbraucis, kaut ko redzējis un par kaut ko uzrakstījis."
Pajautāt, sarunāties, uzklausīt, dzirdēt – tā vienmēr ir laba doma. Vēl labāk, ja šai domai seko rīcība. Kad vēroju, kā Tautas panorāmas žurnālisti izbraukumā uz Latvijas ciemiem teju vai skrien pakaļ katram ciemā ieraudzītajam cilvēkam, pārņem lielas skumjas un vēl kāda sajūta, kas nav skumjas.
Ja neskaita bērnu dienas, Igaunijā neesmu bijusi kā tūriste, vienmēr uz turieni ir vedis darbs, un lielā mērā šie braucieni ir bijuši saistīti ar arhitektūru. Bieži esmu braukusi apskatīt kādu jaunu ēku. Mērķis ir viena, bet pa ceļam daudzas citas.