Pedagoģe Irēna Hadaņonoka gēnā iekodē veiksmes džinu un zina, kad cilvēks ir laimīgs

"Kāda leģenda vēstī, ka laiku sākumā eņģeļi sapulcējās, lai apspriestos, kur noslēpt dzīves jēgu - tik svētu noslēpumu, ka tikai viscienīgākie drīkst to uzzināt. "Mums tā jānoglabā okeāna dibenā," izsaucās viens. "Nē, augstākā kalna virsotnē," apgalvoja otrs. Gudrākais eņģelis teica: "Ir kāda vieta, kur neviens nemeklēs. Mēs to paslēpsim cilvēka sirdī."

Dievs ir visur 

Pedagoģe smejas - pensionāres statuss no viņas bēg un bēg, un to viņa iegūšot tikai nākamā gada aprīlī. Hadaņonoka ir ciets rieksts žurnālistam. Par savu darbu viņa runā emocionāli, tēlaini, zinoši. Es, muti atvērusi, klausos jau otro stundu un parakstos zem katra sarunu biedres izsacītā vārda, jo viņa stāsta dzīvē iegūtas un pārbaudītas lietas, kuras diemžēl praksē ieviešas ļoti lēnām.

Tie, kuri grūtā dzīves brīdī apmeklējuši Mācību centra Atbalsts sociālajai integrācijai nodarbības un strādājuši pēc Hadaņonokas-Tjarves metodēm, veiksmīgi iekļāvušies dzīvē. Irēna diskutējusi ar mazuli vēl mātes puncī, ar zīdaiņiem, ar bērniņiem, kuri pat sešu septiņu gadu vecumā nerunā un nestaigā, ar pusaudžiem, kuriem grūti mācīties skolā, ar pieaugušiem cilvēkiem, kuri cietuši no insulta un infarkta, kuri sadragāti autoavārijās un paralizēti. Taču viņi sāk runāt, ar prieku mācās, ceļas un turpina dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. "Palīdzēt tiem, kuriem grūti, ir mana rakstura būtība. Bērnībā ģimenē dzīvojām trūcīgi, un es jau kopš astoņpadsmit gadu vecuma, pārnākot no darba Lestenes kultūras namā, ravēju garas biešu vagas un stiepu kartupeļu maisus, lai būtu nauda māsas un brāļa skološanai. Toreiz mans svars bija tikai 45 kilogrami, ar smagumiem saplēsu muguras disku, bet tagad rentgens rāda, ka viss ir sadzijis. Tas tāpēc, ka man desmit, simtkārtīgi nāk atpakaļ palīdzība, ko sniedzu cilvēkiem," saka pedagoģe.

Irēna izaudzinājusi meitu Lindu un dēlu Danu. Viņi jau lieli cilvēki - Dans darbojas loģistikas jomā, Linda ir sirsnīga mammas draudzene un domubiedrene. Linda ir pedagoģe, darbojas dizaina jomā, abas kopā uzrakstījušas grāmatas par pedagoģijas jautājumiem, ir autores bibliotēkās ļoti pieprasītajai grāmatai Kā raisās valodiņa un citām.

Mūsu saruna rit tuvo Ziemassvētku noskaņā, un Irēna stāsta: «Reiz man kāds jautāja, kur esmu ieguvusi savas zināšanas. Atcerējos pirmo skolotāju Aleksandru Sprinci. Viņas dzīves gudrību daudzkārt esmu izmantojusi savā darbā. Skolotāja neteica: "Dievs visu redz." Jo bailes nav labākais padomdevējs un palīgs. Skolotāja man teica: "Bērniņ, Dieviņš ir visur!"

Irēna nepārtraukti palīdzējusi bērniem un pieaugušajiem atgūt dzīves jēgu, mācījusi noticēt sev. Pedagoģe ir pārliecināta - cilvēka laime slēpjas apstāklī, ka viņš dara to, ko prot un ko mīl darīt. Citādi arī nemaz nebūtu iespējams izturēt slodzi, ko uzņēmusies Irēna Hadaņonoka: "Cik daudzi neiedomājas, ka katram vispirms vajadzīga mīlestība - nevis vienu reizi gadā Ziemassvētkos, bet ik brīdi. Vienmēr saku, ka arī smagā situācijā cilvēku dzīvei atdod mīlestība."

Ir jāšņorē un jāpogā 

Pētījumi rāda, ka 44% Rīgas skolu audzēkņu ir grūtības mācīties, komunicēt ar skolasbiedriem, noturēt uzmanību mācību laikā. Irēna stāsta: "Reiz kāds zēns man teica - pakārties labāk nekā iet skolā." Kā tā var būt? Bērniem nepieciešama palīdzība. Slepkavām ir advokāti, bet es esmu gājusi par advokāti kādai meitenītei, par kuru skolotāji teica - viņa negrib mācīties, viņa ir muļķe, jo nezina, kas ir meridiāni un platuma grādi, neorientējas gadsimtos. Skaidroju uzskatāmi, un meitenei iemirdzējās acis! Skolā saka - sēdi un mācies, būsi gudrs! Viņi sēž un mācās telpās bez gaisa, taču neatšķir teikuma locekli no vārdu šķiras, bet Gaiļezera bērnu klīnikā pilns ar pārmācītiem bērniem. Agrāk nevienu nesauca par hiperaktīvu, tagad puse klases bērnu ir tādi! Mēs bērnībā skrējām pa āru, lēcām uz asfalta uzzīmētās klasītes, puikas futbolbumbas vietā dzenāja konservu bundžas, kāpa pāri žogiem, cēla blindāžas un kokos - zaru būdas. Pārnācām mājās, noguruši iekritām gultā, un neviens mūs nesauca par hiperaktīviem. Krievijā atjaunotas GDA normas (Gatavs darbam un aizsardzībai - red.), bet mūsu bērni salīkušām mugurām tup klasēs, zubrī, fizkultūras stundu skaits samazināts. Vecāki divgadīgam bērnam uzdāvina planšetdatoru, viņš piekalts tam, zūd vēlēšanās kustēties, bet vecāki laimīgi - miers mājās.

Irēna atceras šīs vasaras epizodi, kad ar vīru Kārli braukusi pa Latvijas laukiem: "Kādā kokā ieraudzīju uzceltu īstu zaru pili! Kā manā bērnībā! Lūdzu Kārli apturēt mašīnu un ilgi priecājos."

Pedagoģe ir neizpratnē: "Bērnudārzos audzinātājas tagad saka - nevediet bērnus ar šņorējamiem zābakiem un pogājamu apģērbu, jo mums nav laika viņus noģērbt un apģērbt! Taču, pogājot mētelīti un šņorējot kurpītes, viņš mācās domāt!" Irēna Hadaņonoka arī uzsver, ka uzvedība nav primārā, uzvedība ir sekas. Pedagoģe aicina nespēlēt ar bērniem pingpongu, sūtot nesekmīgos un neuzvedīgos no vienas skolas uz citu: "Ar prātu jāpalīdz, ar sirdi! Vai, no cietuma iznācis, viņš būs labāks? Viņš tik un tā atgriezīsies pie mums - sabiedrībā." Irēna Hadaņonoka-Tjarve atklāj savu sapni: "Nākotnes skolā pedagogs atradīs un uzslavēs to, ko bērns šodien izdara labāk nekā vakar, un bērni mīlēs skolu!"

Gaida uz Polārā loka 

Irēna savās zināšanās dalījusies, gan uzrakstot virkni grāmatu, gan tiekoties ar daudzu valstu pedagogiem. Viņas pedagoģiskās metodes pazīstamas Baltijā, Kanādā, Portugālē, Rumānijā, Vācijā, Baltkrievijā. Jau sešus gadus Hadaņonoka ar savu komandu divas reizes gadā brauc mēnesi ilgā komandējumā uz Polārā loka pilsētām, kur viņu novērtējuši, mīl un gaida. Latvieši tur palīdz bērniem ar īpašām vajadzībām. Grūti, bet gandarījums atsver visu - tālumu, aukstumu, prombūtni no mājām.

Aizrautīgā pedagoģe nereti vaicājusi saviem sarunu biedriem - kad jūs pēdējo reizi apstājāties uz tilta? "Tilts - tā ir dzīve. Apstājies un padomā, kā jūties, kas notiek tavā likteņa ritējumā. Atlicini laiku savam bērnam. Vecāki bieži ar degunu zemi ar, lai bērnam būtu labi. Nevajag tā. Rakšanai ir arkls, bet tu dari tā, lai bērns zinātu, ka mīlestība ir dot, nevis ņemt. Angļu zinātnieks Dausons Čērčs teicis - mīlestība un līdzcietība ir tādas veselīgas iemaņas, ko varam apgūt patstāvīgi, turklāt tām nav blakņu."

Tomēr - kas ir veiksmes pamatā? Pedagoģe atbild: "Ārsts reanimatologs Pēteris Kļava stāstīja par džinu gēnā, par tā gudrību. Viņš teica, ka pēc pāris gadiem nedzims neviens bērniņš, kura gēna džinam mēs nebūsim teikuši - tu esi laimīgs, tu visu vari! Man kādreiz pārmetuši, ka es bērnus kodēju, jo pēc manām nodarbībām noticis brīnums. Nē, es skaidroju gēna džinam, ka būs jau labi, tikai pasūti laimi, veiksmi. Tikai mīli, un laime katru dienu staigās tev pa pēdām. To novēlu arī visiem Dienas lasītājiem Ziemassvētkos!"