Visādas kompetences
Ja sāk meklēt dzimtas rakstos, tad galvu var izmežģīt, pētot Renātas Ļucānes radus: ''Mans meitas uzvārds ir Masaļska. Manī poļu asinis no mammas un tēva puses. Ar vecomāti, mammu un brāli es runāju poliski, vecāki savā starpā latviski. Mans vīrs Andrejs bija latvietis un savā ģimenē runājām latviski. Kad sāku mācīties 1. klasē, poļu skolas Rīgā bija beigušas eksistenci. Sāku mācīties 45. skolā, kas atradās zem Gaisa tilta. Tur tagad bibliotēka. Latviešu valodu nezināju, nesapratu, ko saka skolotāja, bet visu iemācījos. Pēdējos 18 gadus nostrādāju Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā, kas bija ar krievu mācību valodu, direktors bija Romāns Alijevs. Viņam valodas bija lielā cieņā, skolā mācīja krievu, latviešu, angļu un vācu valodu,'' stāsta Renāta, piebilstot: ''Manus mazbērnus sagaidīja mans liktenis – pie Alijeva par fizkultūras skolotāju strādāja vecākais dēls, un, kad viņa bērniem, kuri ģimenē runāja tikai latviešu valodā, sākās skolas laiks, viņi sāka mācīties manā skolā un apguva arī krievu, angļu un vācu valodu.''
Renāta mīļi atceras savu bērnību: ''Man bija vienreizēji vecāki. Viņi man deva iespējas. Es sportoju, vēl arī studiju gados nodarbojos ar mākslas vingrošanu, apguvu klavierspēli Jurjāna mūzikas skolā. Kā ar ne – mana ķepa aptver veselu oktāvu! Tagad spēlēju reti, klavieres atdevu mazbērniem Ādažos, bet sev nopirku mazo sintezatoru, lai roku veiklību uzturētu.''
Puspajokam Renāta atceras, kā kļuvusi par ģeogrāfi: ''Runāju ar mammu – kur studēt? Ģeogrāfija tāds smuks priekšmets, kontūrkartes jāzīmē un nebūs kā valodas skolotājiem daudz burtnīcu jālabo. Studijās viss patika. Katru vasaru kaut kur braucām, Baikālā biju, Sibīrijā, pēc 4. kursa no maija līdz septembrim strādāju pētnieciskā grupā. Vācu materiālus diplomdarbam par mūžīgo sasalumu.''
Kā ģeogrāfijas skolotāja Ļucāne visu mūžu strādāja skolās. Ar mazu ironiju saka: ''Visos laikos skolotājam bija svarīgi noturēt bērnu uzmanību. Ģeogrāfijas stundas Klasiskajā ģimnāzijā tika plānotas pa divām kopā. Pirms stundām izdomāju, ko darīšu es, ko skolēni, lai nav garlaicīgi. Tagad skolās daudz runā par dažādām prasmēm, kas balstītas uz kompetencēm, bet tas ir labi aizmirsts vecais. Piemēram, tagad māca zīmēt klimatogrammas, bet manas paaudzes ģeogrāfi to visu darīja jau toreiz.''
Kas skolotājai Ļucānei, labā formā esot, lika aiziet pensijā? Sarunu biedre nevar sakāmo paust bez humora: ''Kad vajadzēja, lai es būtu omīte, dzinos pakaļ pensijai. Strādāju par skolotāju, vadīju dažādus kursus. Taču visam savs laiks. Sportistam, balerīnai, arī skolotājam no skatuves jāaiziet savlaicīgi. Lai aiz muguras nesākas sačukstēšanās, ka esi vecs cilvēks un negribi mājās sēdēt. Ir laba izeja – jāatrod vaļasprieks, kas neļaus sēdēt pie televizora, rokas klēpi salikušam.''
Lielās zīles tī, tī, tī
Savulaik Renāta piedalījās projektā televīzijā pie Ilzes Šadurskas, raidījumam Dabas grāmata taisīja metodiskos materiālus, Ingmārs Līdaka filmēja video. ''Sastrādāju vienu porciju grāmatu dabaszinībās no 1. līdz 6. klasei. Es rakstīju ģeogrāfijas daļu. No tā laika esmu pazīstama ar tagadējo zoodārza direktoru Ingmāru Līdaku un viņa dzīvesbiedri zoodārza Informācijas centra vadītāju Lauru Līdaku. Tā ka varētu teikt – es zoodārzā pa blatu tikusi. Esmu Izglītības centra vecākā metodiķe, gatavoju metodiskos materiālus, rīkoju seminārus gan mūsu gidiem, gan skolotājiem, studenti arī nāk. Es 25 gadus vadīju kursus skolotājiem. Ar ģeogrāfijas stundām skolās vien man dzīve būtu par vienmuļu.''
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 6 decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!