Smieklus un humoru nereti uzskata par nopietnu palīgu veselības uzturēšanā. Taču cik pamatots ir šāds uzskats? Dr. med. Gunta Ancāne, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesore un ārste psihoterapeite, ir pārliecināta: smieklu un prieka pozitīvā iedarbība uz cilvēka organismu un psihoemocionālo stāvokli nebūt nav pārvērtēta. Jūtas ir bioķīmiskas formulas, un prieks ir "tablete", kas smadzenēs rada tādu bioķīmiju, kas ārkārtīgi labvēlīgi ietekmē visu organisma fizioloģiju. "Ja mums tuvojas kādas vieglākas slimības, tās šādi var vispār novērst. Ja ir kādas smagākas slimības, tad šī prieka bioķīmija mums tās palīdz izslimot vieglākā formā vai ātrāk izveseļoties. Prieks ir universāla vērtība, ko var tikai ieteikt," G. Ancāne saka un kā smieklu un prieka terapijas piemērus min gan dakterus klaunus Bērnu slimnīcā, kas mazos pacientus uzmundrina un iepriecina, gan mediķu ieteikumu slimiem cilvēkiem līdztekus ārstēšanās režīmam un zālēm neaizmirst arī par nodarbēm, kas sagādā prieku.
Bez rīkojuma vai pavēles
Tiesa, par prieka pozitīvo efektu uz veselību var runāt tikai tad, ja prieks ir patiess – cilvēks priecājas no sirds un dvēseles, varbūt pat pielipinot smaidus, smieklus un jautrību arī apkārtējiem. "Šādi smiekli un humors ir liela vērtība. Bet ne izsmiekls, sarkasms, ironija, ņirgāšanās, kas cilvēka veselībai dara lielu skādi," uzsver G. Ancāne. Viņa aicina nesaukt ļauno par joku. Joks ir ar humora pieskaņu un iepriecinošs, bet izsmiekls priecīgu nedara nevienu: tas, kurš to izteicis, ir vismaz dusmīgs vai sašutis, savukārt tas, kuram tas ir pateikts, jūtas izmisis, pazemots, nobijies, nokaunējies u. tml.
Starp skaļu smiešanos un priecāšanos klusībā no bioķīmisko procesu viedokļa gan nav lielas atšķirības, galvenais, lai šī bioķīmija smadzenēs notiek, skaidro ārste psihoterapeite. Cilvēki galu galā ir ļoti dažādi, katrs esam unikāls, un dažādība var izpausties arī tajā, kā un cik skaļi izpaužam savu prieku. Vieni, ieraugot kaut ko jauku – putnu zarā, ronēnu jūras krastā, draiskus sauleszaķus vai jebko citu –, spēj prieka bioķīmiju izjust un izbaudīt, arī nedaloties tajā ar citiem cilvēkiem. Savukārt otriem, lai kārtīgi ļautos šai prieka bioķīmijai, nepieciešams blakus vēl kāds cilvēks, ar kuru piedzīvoto pārrunāt un pasmieties kopā.
Varētu domāt, ka atliek vien izvirzīt regulāru smiešanos par mērķi un pozitīva "injekcija" veselībai tādējādi būs nodrošināta. Tomēr G. Ancāne vērš uzmanību uz to, ka, lai nu kas, bet prieks un humors nekādi nav nosakāms ar rīkojumiem, pavēlēm, likumiem vai jebkuru citu vajadzības izteiksmes veidu. Sakot cilvēkam, ka ir jāsmejas, viņam patiess prieks tiek automātiski atņemts. "Tas ir latviešu sabiedrībai ļoti raksturīgi, ka mēs gandrīz vai neprotam citādi runāt, kā vajadzības un pavēles izteiksmē – gan attiecībā pret citiem, gan attiecībā pret sevi," saka G. Ancāne, kura novērojusi, ka Latvijā vajadzības un pavēles izteiksmi ikdienas komunikācijā lietojam daudz biežāk, nekā to dara citur Rietumeiropā un nekā tas būtu loģiski un pamatoti.
Piemēram, tā vietā, lai, aicinot mājiniekus uz maltīti, teiktu: "Vakariņas galdā!", mēs daudz biežāk sakām: "Ēst! Jānāk ēst!" Vajadzības un pavēles izteiksme atņem cieņu attiecībās, un, ja tas bērna pieredzē ģimenē notiek no agras bērnības, pieaugušā vecumā no tā var veidoties nopietnas problēmas – gan psihiskas, gan somatiskas, gan ķermeniskas, stāsta G. Ancāne. Viņa ikdienā strādā RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikā, kuru arī vada, un "jāsmejas" raksturo kā vienu no "slimajiem" vārdiem vajadzības izteiksmē, kādus bieži nākas dzirdēt no klīnikas pacientiem.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 2. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!