Tuvu centram, ar skatu uz vecpilsētu un pašā Daugavas krastā. Tās ir vērtības, ko, pateicoties vēsturiskajiem apstākļiem, var piedāvāt daudzas vecas industriālas būves, kuras bieži cēla pavisam tuvu pilsētas centram, pie dzelzceļa un ūdeņiem transporta vajadzībām.
Augsti griesti, lieli logi
XIX gadsimta industriālā revolūcija radīja apstākļus tehniskās attīstības vērienam. Viena no tās redzamākajām izpausmēm kā Latvijā, tā citur pasaulē bija iespaidīga izmēra ēkas ražošanas un dažādu mašīnu izvietošanai. Šo ne tikai skaisto, bet pamatīgi būvēto ēku liktenis tomēr bija īss - kādi simts gadi, jo jau pēc Otrā pasaules kara sākās ražotņu slēgšana. Kā vienkāršākos iemeslus var minēt cilvēku darba aizstāšanu ar datoru, kā arī globalizāciju, kas iznīcina mazos ražotājus. Kādu laiku ēkas stāvēja tukšas vai tika izmantotas kā noliktavas, taču jau pagājušā gadsimta 50. un 60.gados pamestās fabrikas un noliktavas tika atklātas kā izcilas vietas dzīvošanai.
Dzīvoklis vēsturiskā ražošanas vai noliktavas funkcijas ēkā:
- Tuvu centram
- Tuvu ūdenim
- Īpaša arhitektūra
- Vērienīgs stāvu augstums
- Dzīvokļi divos līmeņos
- Individuāls raksturs arī pēc pārbūves
- Var attīstīties kā komplekss
Pirmie bija mākslinieki ASV. Viņi vecās industriālās būves iemīlēja kā izcilas darbnīcas, drīz turpat iekārtojoties uz dzīvi. Jaunā mode ātri pārvēlās pāri okeānam, vispirms Lielbritānijā, tad citur Rietumeiropā un arī pie mums. Ja agrīnajos gados šos mājokļus raksturoja vārdi liels, gaišs, neparasts un lēts, tad mūsdienās šāda tipa dzīvokļos pavisam maz ir palicis no mākslinieciskās bohēmas un demokrātijas. Nosaukti par studijām, loftiem un penthausiem, šie dzīvokļi aizņem mājokļu tirgus dārgāko galu.
No dzīvesstila viedokļa mājoklis vecā industriālā ēkā tomēr ir viens no neparastākajiem un pievilcīgākajiem baudījumiem īpaši, ja patīk plašums gan horizontālajā, gan vertikālajā līmenī. Vairākums veco rūpnīcu ir ievērības cienīgas plašo mašīnzāļu un lielo logu dēļ. Tajās ir arī ievērojams griestu augstums, kas ļauj veidot gan divstāvu dzīvokļus, gan dzīvokļus vienā līmenī ar īpaši augstiem griestiem. Ja iegūta brīvība augstumā, arhitektiem un dzīvokļu īpašniekiem parasti nerodas vēlēšanās mājokli sadalīt mazos kambarīšos, tāpēc šim mājokļu tipam parasti pieder atvērtais plānojums, kā arī īpaši neapdarinātas un eksponētas oriģinālās detaļas, dažviet pat mašīnu paliekas. Angļu valodā šādu mājokli sauc par loft, taču tikpat labi der zināmu māksliniecisku alternativitāti piedāvājošā studija. Nebūtu pareizi lietot vārdu penthouse, lai arī kādu pilsētas centrā pārbūvētas rūpnīcas jumta dzīvokli ar izeju uz plašu terasi varētu saukt arī tā.
Gan vēsture, gan jaunais
Latvijā ir bagātīgs un daudzveidīgs industriālais mantojums, kura vidū ir gan elegantas būves, gan necilas lokālas fabriciņas, bākas, tilti un arī padomju laika agresīvās būvniecības mantojums. Daudzas no tām pašlaik pārtop par jaunas funkcijas būvēm. Prakse rāda, ka veiksmīgi apgūstamas ir arī visnožēlojamākās sociālisma paliekas. Atgriezīsimies tomēr pie elegantākām mantojuma formām. Ķīpsalas ģipša fabrikai top nākamā kārta, par dzīvojamajiem kvartāliem pārtop vairākas rūpnīcas Pārdaugavā. Mājoklis ir rakstījis gan par bijušās rūpnīcas Aurora pārbūvi (tagad - Aurora Park Residence; arhitekti - SZK), gan arī par projektu Tekstiliana (Sarma & Norde). Šie abi piemēri industriālo arhitektūru visai būtiski pārveido, papildinot ar jauniem apjomiem.
Atšķirīga ir bijušās fabrikas Union (vēlāk VEF) rekonstrukcija Bērzaunes ielā, kur arhitektes no biroja Virtu centušās saglabāt vēsturisko apjomu, kas 1910.gadā celts pēc pazīstamo arhitektu Heinriha Šēla un Fridriha Šefela projekta. Galvenās pārmaiņas notiek ēkas iekšpusē, kur, saglabājot esošos pārsegumus, tiek iebūvēti jauni starpstāvi. Divos augšējos stāvos dzīvokļus paredzēts izbūvēt tā, ka aiz katra lielā sīkrūšu loga izveidojas divlīmeņu studijas tipa dzīvokļi. Pirmajā stāvā izvietojas ieejas, saimniecības sanmezgli, virtuves zonas un atpūtas telpas. Otrajā stāvā - guļamistabas un sanmezgli.
Birojā Arhitektonika tapušais projekts Briāna ielā 5 savukārt rāda, ka mājoklim piemērot var arī stalli un ratnīcu. Oriģinālais Fridriha Vilhelma Hesa projekts gan vairākkārt pārbūvēts, taču mājokļi tajā nekad nav bijuši. Jaunais projekts paredz vēsturiskajos apjomos izvietot dzīvokļus ar atsevišķām ieejām un dārziņu. Jaunajā apjomā augšstāvos savukārt meklējami mūsdienīgi dzīvokļi ar terasēm. Vēsturiskā telpa saglabāta arī pagalma iekārtojumā, arī ieeja veidota caur vecajiem metālkaluma vārtiem.
Šie nav vienīgie mājokļu projekti industriālā mantojuma ēkās, tāpēc var cerēt, ka daļa no tiem cenas ziņā būs pieejami t.s. vidusšķirai. Tieši šāda tipa ēku kontekstā bieži runā par ģentrifikāciju, kas ir process, kur viena - parasti zemāka - slāņa apdzīvota teritorija, saņemot finansiālu un arhitektonisku injekciju, tiek pārveidota par augstākas kategorijas vietu. Nav reti gadījumi, kad šis process ir vardarbīgs un no bīstamām vietām, kur dzīvo salašņas un deklasēti elementi un kur neviens labprāt nespertu kāju, tās pārtop par jaukām, taču ne mazāk sociāli nošķirtām zonām. Bet tā jau ir cita raksta tēma.