Kas ir jūsu veselīgā ēdienkarte?
Esmu daudz lasījusi un pie sevis pārbaudījusi - sapratusi, ka
pareizs ir viss vienkāršais. Cilvēkam vajag tik, cik vajag
enerģijai. Man tie ir visvienkāršākie produkti - ūdens un
graudaugi. Maize, putraimi, rīsi, griķi. Tad vēl kaut kas no
zaļumiem klāt. Pārsvarā noder tas, kas vasarā sagatavots. Ziemā -
sālīts gurķis, treknumiņi. Pamatā tā ir ļoti lēta un vienkārša
ēdienkarte.
Enerģijai man nav vajadzīgs ārējais stimuls, pietiek ar to, ko domāju un cik vienkārši ēdu. Man vienalga, ir kafija vai nav, principā to nedzeru. Noguruma remdēšanai nedzeru arī karstu šokolādi. Sev pasaku - man tas neinteresē, man ir citas intereses. Tādēļ mierīgi no rīta ceļos, iedzeru vienu glāzi ūdens, iedzeru otru, un man ir tikpat labi kā no kafijas. Bet tas, protams, ir ilgs darbs. Pagājuši gadi, lai es tā varētu.
Ko jūs darījāt, lai spētu šokolādes vietā izvēlēties ūdeni?
To var saukt par pozitīvismu, bet pirms dažām dienām televīzijā
kāda socioloģe teica, ka mūsu dzīve ir tāda, kāda ir mūsu domāšana
un uztvere. Es gribu, lai mana dzīve ir laba un skaista. Tāpēc arī
domāšanā cenšos būt laba, sakārtota un skaista. Pozitīvisms manī,
iespējams, ir iedzimts. Atkal atsaukšos uz gudru cilvēku -
makrobiotiķi Robertu Lācīti. Viņš stāstīja - lai cilvēks pieņemtu
svarīgus lēmumus, viņam noteiktu dienu skaitu ir jābūt atslodzei,
kad ir puncis pietiekami tukšs un galva skaidra. Ja cilvēkam
nepārtraukti nāk miegs, tas nozīmē, ka kuņģī ir pārslodze un tas
cīnās ar barības pārstrādi. Ja kuņģazarnu trakts labi nedarbojas,
ja tur ir sastāvējies, grūtības ar gremošanu un jādomā, kā visu to
dabūt ārā, tad, manuprāt, vajag pēc iespējas mazāk tur likt iekšā
un nejaukt produktus. Es izgāju cauri šim procesam. Grūti pārtraukt
ēst tā, kā ir ēsts visu mūžu. Izvēlējos dalīto ēšanu, nejaucu
ēdienu grupas, jo tā jūtos labāk. Bet neko sev neaizliedzu, varu
ēst visu, ja pusdienām varu atļauties divas stundas.
Vai veltāt laiku arī sportošanai?
Nedomāju, ka speciāli jānodarbojās ar kādām fizkultūrām. Man droši vien ir Dieva dots lokanums, jo varu nosēsties lotosa pozā, kājas pielikt pie deguna. Neredzu problēmas, kāpēc man tīšām jāsporto. Bet kājām gan cenšos vairāk staigāt, iztērēju to, ko esmu apēdusi. Kādreiz gāju peldēt, bet neredzēju jēgu peldēt turp un atpakaļ. Vienu mēnesi gāju arī uz aerobiku, skatījos uz to visu ar atsvešinātu aci - ko viņas lēkā, ko grib? Tas prieku nedarīja, man ir citas lietas - padomāt, palasīt. Ja skatos TV, tad ne tikai skatos, bet arī domāju, ko rāda un ko no tā varētu secināt. Rodas ļoti ineteresanti secinājumi.
Dzīvojat saskaņā ar noteiktām atziņām?
Pozitīvisms pārsvarā rodas no cilvēkiem, kuri izkļuvuši no smagām
problēmām. Dzīvē skatos uz priekšu ar tādu domu, ka darīšu visu,
lai neraudātu, nečinkstētu un nepārmestu, bet pieņemtu, ka ar mani
notiek vislabākais. Tā tas arī notiek, kāpēc gan nē? Taisns
mugurkauls, smaids sejā - tas daudz ko izsaka. Ar tādu cilvēku visi
grib draudzēties, jo šķiet, ka viņš kaut ko zina vairāk par citiem.
Bet nevienam nav aizliegts turēt taisnu muguru. Var būt, ka kaut
kas uznāk, bet, ja esmu tikusi ar tik daudzām lietām galā pagātnē,
tas nozīmē, ka tikšu galā arī turpmāk. Ar mani notiek tas labākais.
Šim laikam man ir ļoti svarīgas četras lietas - lepnums, pacietība,
darba mīlestība un prieks.
Vai ziemā jums noder arī vitamīni?
Nevar piespiest kokam ziemā zaļot, tas nekad nenotiks. Kāpēc grib
cilvēku uzziedināt ziemā? Ziemā cilvēkam vajag vairāk gulēt.
Vai mēdzat sevi palutināt?
Nelutinu! Pietiekoši daudz strādāju, darbinu savas smadzeņu šūniņas, kāpēc mani sevi jālutina? Mazs bērns grib strādāt, nepārtraukti kustēties, bet tad izaug liels un sākas lutināšana - negrib vairs neko darīt. Ja man ko gribas, tad saprāta robežās sev to atļauju, bet zinu, ko man vajag, ko nevajag. Man nevajag sejas masāžu, iztieku ar pozitīvismu, smieklīgi. Man ir dārgas smaržas, ko lietoju tikai svētku reizēs, jo cilvēkam ir jāsmaržo pēc cilvēka. Arī kosmētiku nelietoju, tam ir ūdens. Pirms un pēc izrādes kosmētiku noņemu ar treknu krēmu - ādai patīk. Bet nelietoju nekādas ziepes, losjonus, pieniņus. Lai nav sasmaržots no ārpuses, bet iekšā?
Alkohols arī ir tāda sevis palutināšana, bet tad saprotu, ka iedzerot negribas palasīt, neko jaunu uzzināt. Kādreiz gan no vīna glāzes neatsakos, varbūt savu devu esmu izdzērusi, bet tagad patīk stiprie dzērieni, patiešām stiprie. Taču jūtu, ka alkohols atslēdz manu gribu, bet es to negribu. Es gribu visu laiku kaut ko gribēt.