Biju darbā. Diena vilkās, un šķita nedz patīkama, nedz otrādi. Nevaru teikt, ka bija iestājusies apātija vai eksistenciālā krīze, taču dažādu apstākļu sakritības dēļ un ar pāris veiklām roku kustībām es rezervēju biļeti uz Indiju ar vienu vienīgu galamērķi — Daramsala.
Kā izrādījās, tā nav sala ar palmām un baltām smiltīm, bet gan Himalaju ieskauta pilsēta Indijas ziemeļos, kurā savulaik šīs valsts valdība ļāva apmesties lielākajai daļai Tibetas bēgļu ar viņu garīgo līderi dalailamu priekšgalā.
Atzīšos gan, es jau to zināju. Izbraukšanas laika nosacījums bija viens — jo ātrāk, jo labāk, tādēļ nolēmu, ka ar nedēļu pietiks, lai nokārtotu pasaulīgās lietas un iesniegtu atlūgumu darbā. Savā naivumā un satraukumā biju aizmirsis par Indijas vīzu, ko nācās nokārtot steidzami un, kā vēlāk izrādījās, kas ir ļoti svarīga gan šeit, gan Deli lidostā, kur tā jāparāda gandrīz katram garāmgājējam. Neesmu nedz pirmais, nedz pēdējais latvietis, kas dodas uz Indiju, un šis nav stāsts par varoņdarbiem, intrigām vai konfliktiem cilvēku savstarpējās attiecībās, jo mans vienīgais kompanjons šoreiz biju es pats.
JĀTNIEKS BEZ GALVAS
Ārvalstu ziņu kanālos dzirdamais reklāmas sauklis India, incredible India!* ļoti skaidri atausa atmiņā jau pirmajā braucienā ar taksometru un pirmajā strīdā ar šoferīti, ka viņa piedāvātais Casino Hotel nav gluži tas pats, kas man ir rakstīts uz kāda lētā hoteļa vizītkartes. Prātā pat iešāvās vairāki aplaupīšanas scenāriji, jo taksistam galvā bija adīta maska ar caurumiem acīm un mutei. Galu galā viņš ar savu četrratu tuktuku pieveda mani pie vajadzīgās viesnīcas durvīm. Bija jau divi naktī, un nevarēja nejust lielpilsētas savādo smaku kokteili — mazliet pēc zālēm, mazliet pēc garšvielām, urīna un sazin kā vēl.
Mans izvēlētais hotelis bija pilns līdz lūpai, tāpēc nācās klauvēt pie kādām citām durvīm gruvešiem un atkritumiem pilnas ielas otrajā pusē. Par mani viesmīlīgi sāka rūpēties viss viesnīcas apkalpojošais personāls, kurš nakšņoja turpat foajē. Istabiņā esot duša, par to netika melots, taču izrādījās, ka tā nedarbojas, un ķermeņa svaigums gāja secen.
Ieburzījis tik noderīgo guļammaisu mugursomā, rīta agrumā dodos uz staciju, kur biju plānojis nopirkt vilciena biļeti uz Patankotu, jo braukt ar nakts autobusu man neieteica neviens. Ērtāk esot ar vilcienu. Pa ceļam redzu neierastas ainas — cilvēkus bez kājām, uz plaukstām uzautām iešļūcenēm. Viņus trenkā suņi. Apkārt drausmīga nabadzība, netīrība, zirgu pajūgi un arī skaistas mašīnas, bagātas mājas, iespējams, stilīgākie motociklisti pasaulē ar aizmugurē sāniski sēdošām meitenēm, kuras braucot pamanās ar vienu roku pie auss turēt mobilo tālruni.
Soļojot runāju ar solīdu indieti, kurš strādā par skolotāju un ļoti labi runā angliski. Man prātā nāk paziņu atgādinājumi, ka šajā zemē nevar uzticēties nevienam un jābūt ļoti uzmanīgam itin visā. Es daru pretējo. Eju, baudu mirkli un elpoju, iespējams, sliktāko gaisu pasaulē. No tā dienas beigās aizlīp deguns. Ļauju informācijai plūst manī, nerevidējot tās ačgārno un rietumu loģikai neatbilstošo dabu. Tā nu es no sava ceļabiedra uzzinu, ka šīs dienas vilcienam biļeti stacijā varētu arī nedabūt. Dodos uz ceļojumu aģentūru, kur mani aizved kāds laipns rikša tikai par nieka 10 rūpijām (11 santīmu).
Nākamajā ainā man pretī sēž jaunietis rietumnieciskā izskatā, arīdzan labi ģērbies, un runā apbrīnojami labā angļu valodā. Viņš paziņo, ka uz Daramsalu šobrīd ir gandrīz neiespējami tikt, jo kalnos ir sniegavētras, labāk dažas dienas pagaidīt.
Doma par palikšanu Deli manī iedveš šausmas. Lūdzu, lai viņš man iesaka, kur aizbraukt. No šā brīža mans stāsts burtiski atbilst šīs raksta sadaļas nosaukumam, jo prasīt ieteikumus Indijā, turklāt ceļojumu aģentūrā, ir aizliegts, un te būs stāsts, kāpēc. Ne mirkli nedomājot, jaunietis ar dzelžainu pārliecību man iesaka aizbraukt uz Srinagaru. Tā ir pilsēta Kašmirā. Jo vai tad es nebūšu dzirdējis, ka tā ir paradīze zemes virsū? Samulsis piekrītu, jo tie arī ir kalni, krāšņa daba un apmešanās uz laivas, uz kuru nesen viņš aizsūtījis arī kādu tūristu no Kanādas. Tobrīd tā liekas lieliska ideja.
Lidojums ilgst nepilnas pusotras stundas, ko pavadu sarunā ar kādu vietējo srinagarieti. Viņš man stāsta pasakainas lietas par savu dzimteni un to, ka varu aizbraukt uz vienu no labākajiem slēpošanas kūrortiem Himalajos. Ja vien tas mani interesējot. Neticami! Es uzburu ainu, kā laižos lejā pa kalnu ar dēli un vēlāk visiem stāstu, cik forši bija snovot Himalajos.
Mani sagaida Jusufs, kurš mani tūlīt nogādās paradīzē. Braucam, un domāju — vai tiešām šīs dzeloņdrātis un bruņotie vīri rūpīgi sargā paradīzi? Pat parādās uzraksts Paradīze uz zemes, taču tā noplukušais izskats atmet mani realitātē, un es saprotu, ka šī nav tā paradīze, kuru sev biju uzbūris.
Piebraucam pie piestātnes ezera krastā. Jusufs un vēl kāds ārkārtīgi runīgs džeks ar laivu mani ved "mājās", pa ceļam piedāvādami gan alkoholu, gan hašišu. Principā varot dabūt visu. Apjomīgā baržu pilsētiņa uz ezera pirms Kašmiras konflikta spējusi uzņemt daudz tūristu, tagad uz šo reģionu viesi brauc nelabprāt. To darīt neiesaka arī Indijas varas iestādes. Izkāpju nākamo četru dienu mājvietā un saprotu, ka patiesībā esmu nonācis gūstā, jo bez šo jauko cilvēku palīdzības prom netieku.
Jāgaida priekšnieks. Viņš atnāk ar kaudzi albumu par Srinagaras apkārtnes piedāvājumiem. Izbraucienus laipni noraidu, jo šeit ierados tikai pārlaist sniegavētru. Ar nopietnu sejas izteiksmi priekšnieks paziņo, ka laist mani atpakaļ krastā nevar, jo tad viņam būšot jāuztraucas par manu drošību. Pirms neilga laika trīs francūži esot pazuduši, bet divi nīderlandieši pat nogalināti. Nekas neatliek, kā vienoties par vairāk vai mazāk neadekvātu cenu un sakostiem zobiem motivēt sevi skatīties uz dzīves gaišāko pusi. Aukstuma dēļ par jebkāda veida sakodienu gan īsti nevar sapņot. Manā istabā nemitīgi laužas viesmīļi kurināt buržuiku. Sēdēdams miglaina ezera vidū, sāku kalt bēgšanas plānu, jo pavadīt četras dienas šeit būtu absolūta laika šķiešana.
Nodibinājis draudzīgas attiecības ar šoferi kāda izbrauciena laikā un piekukuļojis viņu ar 500 rūpijām (5,6 lati), lūdzu aizvest mani uz lidostu nopirkt biļetes, lai jau nākamajā dienā varētu doties prom. Sacīts, iedots, darīts. Taču nākamajā rītā man nolaižas rokas — ne pārāk draudzīgie laika apstākļi bija kļuvuši vēl nedraudzīgāki, jo ārā valda īsta sniega vētra.
Kad sulaiņi negribīgi izlaiž mani no būra, piestātnē jau uzticīgi gaida Jusufs un nogādāja lidostā. Nenoliegšu, brīžiem šaubījos par šādu labvēlīgu iznākumu. Lidojums, protams, tika atcelts, un mani dēmoni uz laivas droši vien berzē rokas cerībā uz manu atgriešanos. Lai nu kā — prom!
Laimīgā kārtā atrodu taksi un jau traucos uz tik ilgi gaidīto un cerēto Daramsalu. Traucos mežonīgi.
MIERA OSTA
Ierasti, vismaz man, plaukstas svīst stresa situācijās. Neierasti ir tas, ka man tās svīst visas septiņas stundas, kuras pavadu ceļā. Pa slidenajiem līkločiem taksists burtiski lido. Gluži kā filmā Ceļojums uz Dardžilingu aktieris Bils Murejs nervozi izlec no taksometra, arī es šaujos no tā laukā, tiklīdz esam pieturējuši galapunktā.
Uzklūpu kādai rietumu meitenei ar jautājumu, kur ir normāla viesnīca. Ceļvedis Lonely Planet iesaka Green Hotel. Jau sperot pirmos soļus pirmā stāva kafejnīcā, dzirdami rietumu mūzikas ritmi, vairāki rietumnieki pielipuši pie datoru ekrāniem un uz mani no attēla pie sienas raugās smaidīgs dalailama. Tibetiešu meitene bez aplinkiem laipni pajautā, ko es gribot. Esmu mājās. Ir mīnus divi grādi, manas jaunās mājas nezina, kas ir apkure un spēj izsaldēt līdz kaulam. Brīžiem pat šķiet, ka iekšā ir aukstāks nekā ārā, un bez silta guļammaisa, termoveļas, vilnas zeķēm šeit februārī par labsajūtu runāt būtu grūti.
Māja atrodas 1800 metru augstumā uz viena no pakāpieniem pretim lielajiem un varenajiem Himalajiem. Vārds "pakāpieni" visprecīzāk raksturo to sajūtu, kāda rodas, kad skatos uz dūmakaino zemieni vienā pusē un apzinos, ka manu muguru sargā masīvas sniegotas spices, kuras visā savā varenībā atklājas, beidzoties sniegavētrām.
Dzīvība pilsētā sākas pēc desmitiem no rīta, kad tiek saslaucīti iepriekšējā vakarā izgāztie produkti. Naktīs ar tiem mielojas govju un suņu bari.
Divkājainie brokastis var paēst, sākot no astoņiem. Vietu un ēdienu izvēle šeit var apmierināt daudzas gaumes un kvalitātes prasības — vietējie pakalpojumu sniedzēji ir veiksmīgi pielāgojušies strauji pieaugošajai rietumu tūristu plūsmai un viņu prasībām. Lai nu kā, nevar aizmirst, ka tā ir Indija un uz ļoti daudzām higiēnas lietām sākotnēji ir jāpiever acis. Brīžiem, kad esmu savā istabā, šķiet, ka aiz loga ir īsta lielpilsēta: cilvēki runā skaļās balsīs, mašīnas taurē bez apstājas, un suņi aprej bezkaunīgus pērtiķus, kuri šeit viņiem ir kaķu vietā.
Ceļojot vienatnē, ir lielākas izredzes satikt ārkārtīgi jaukus dažāda vecuma cilvēkus. Šeit es tādus satieku kaudzēm. Viņi te uzkavējas krietni ilgāku laiku nekā es, mēnešiem, un lielākoties arī ceļo vieni. Mācās tibetiešu valodu, strādā ar bērniem skolā, māca angļu valodu mūkiem un veic citus darbus, kuriem var pieteikties vairākos nevalstisko organizāciju centros. Darbs, protams, ir brīvprātīgs. Piemēram, 56 gadus vecajai Keitai ir savs aģents, kuram viņa maksā, lai izkārtotu pilna laika noslogojumu strādāt par brīvprātīgo. Protams, netrūkst arī mežonīgo ceļotāju, kuri, satiekot sev līdzīgos, iegrimst nepārspējamos dialogos un savu pasaules atklāšanas plānu salīdzinājumos. Viņus pārspēt varētu tikai tāds, kas Daramsalā būtu ieradies uz velosipēda kails un teiktu, ka ceļā ir jau 10 gadu. Ka viņam mugurā nav bijusi neviena drēbe kopš iepriekšējās pieturas punkta kādā nomaļā salā Indonēzijā, kur vietējie aborigēni iemācījuši ar velosipēdu sērfot pa viļņiem.
Apkārtnē atrodas daudz skaistu vietu, kuras sasniedzamas vairāku stundu gājienā. Bagsu ūdenskritums ar klintī iekaltu Budas statuju, kurai līdzās mūki un mūķenes mazgā un uz akmeņiem žāvē savus purpurkrāsas apmetņus. Hindu templis ar baseinu vidū, kurā vietējie peldas kā peldbaseinā. Triunda kalna virsotne, no kuras paveras skats uz Himalaju amfiteātri, kas uzticīgi sargā nenosargāto Tibetu.
Laicīgās dzīves tendences nenoliedzami ir integrējušās arī austrumu sabiedrībā. Naktsklubi, kinoteātris, kurā rāda internetā nelegāli lejuplādētās filmas, kas reizēm mēdz apstāties un vairs neatsākties tieši interesantākajos mirkļos. Rietumu meitenes ir taisni vai trakas uz tibetiešu puišiem, ko viņi labprāt arī izmanto, un šajā pilsētā nereti var redzēt vietējos jaunekļus ar rietumu meitenēm pie rokas, kā arī dzirdēt viņu stāstus par draudzeni, piemēram, Somijā. Nenoliedzams ir fakts, ka daudzi mūku drēbēs tērptie tibetieši nemaz nav mūki, bet viltvārži, kas grib uzdzīvot ārzemnieču kompānijā.
GATAVOŠANĀS MĀCĪBĀM
Vēl būdams dzimtenē, internetā apskatījos, kādi notikumi mani varētu gaidīt Daramsalā, un man acis iepletās, uzzinot, ka tieši šajā laikā notiks dalailamas publiskās lekcijas. Tās arī bija mana ceļojuma galvenais mērķis.
Dalailamas klātbūtni pilsētā nevar nejust. Par to liecina no galvenā tempļa nākošie rituālu dārdi un budisma tekstu skaitīšana. Tuvojoties mācībām, tie ilgst katru dienu no agra rīta līdz četriem pēcpusdienā. Staigājot kalnos, reizēm pat vairāku kilometru attālumā ir saklausāmas balsis un korim līdzīgā ritmiskā daudzskanība. Tā saproti, ka viņi rūpējas par mūsu labklājību. Par spīti skepsei, vējš tomēr var atnest Budas vārdu arī līdz manām ausīm. Kā teica mans labs draugs: budisti varētu būt pasaules noslēpuma glabātāji, un, ticiet vai ne, viņu patiesais smaids to nodod.
Laicīgie cilvēki — gan vietējie, gan iebraucēji — arīdzan sarosījušies un skrien uz dažādiem birojiem kārtot caurlaides mācībām. Mums, rietumniekiem, caurlaidei nepieciešamas divas pases izmēra bildes un 10 rūpijas. Mūsu, rietumnieku, mācībām tuvojoties, kļūst tik daudz! Dienas rit mierīgā, taču nopietnā aizņemtībā, un galu galā ir izcēlusies ažiotāža ar vietu rezervēšanu templī, jo uz betona grīdas uzlīmētie kartona gabali ar vārdiem dīvainā kārtā pazūd, tādēļ vairākas dienas pēc kārtas pirms mācībām ir vērts aiziet apskatīties, vai sava vieta jau nav pazaudēta. Nākamreiz pielīmēšu segu.
Nenoliedzami šis ir gada svarīgākais notikums Daramsalā. Mūki pārpildītos vilcienos, kur cilvēki guļ arī bagāžas nodalījumos un citreiz no tiem nokrīt, ir atceļojuši pat no Indijas dienvidiem, ceļā pavadīdami daudzas dienas. Ielās dominē purpurkrāsa, un samērā klusais pilsētas rajons ir kļuvis par skudru pūzni. Vienlaikus ar šo notikumu atnāk siltums, un restorāni atver burvīgas terases, kuras nekavējoties piepildās, ļaujot cilvēkiem baudīt sauli, garšīgus ēdienus vai čaju, kā arī pasakaino skatu.
VIŅA SMAIDS
Pirmā mācību diena. Līdzi ir FM viļņu radio, ar kura palīdzību dzirdēšu tulkojumu angļu valodā, arī piezīmju blociņš, gaisa spilvens, kurš saplaka pirmajā sekundē, kad uz tā apsēdos, un metāla tējas krūze. Fotografēt nav atļauts, tādēļ telefons un fotoaparāts jāatstāj mājās. Jau citās, jo no Green Hotel es izvācos, saprazdams neadekvātos tarifus. Apmetos Kunga Guesthouse par trīs reizes zemāku cenu, tas ir, aptuveni Ls 1,50 diennaktī. Tiešām vairāk maksāt vienkārši nav vērts.
Lai tiktu templī, ir jāizstāv pamatīga rinda, bet šoreiz tikai sievietēm. Vīriešu, vismaz rietumnieku sektorā, ir mazāk. Drošs paliek drošs, esmu ieradies agri. Holivudas aktieri Ričardu Gīru nemanu. Viņš, starp citu, ir ziedojis naudu ēkas jumtam. Viņa attēli gan ir katrā kafejnīcā, parasti novietoti redzamā vietā zem Viņa Svētības ģīmetnes.
Tempļa otrajā stāvā jau notiek lūgšanas, tur arī esot dalailama. Tagad mūsu sektors jau ir piepildīts. Manas kājas duras priekšā sēdošā vīrieša ribās, jauniegūtajam paziņam Rodžeram pa kreisi sākas klaustrofobija.
Ja ir kāds cilvēks uz pasaules, kurš zina, kā jāsmaida, tad tas ir dalailama. Viņa klātbūtne vien nodrošina patīkami dīvainas sajūtas. Katrs rīts sākas, viņam ar smaidu izejot pa savas rezidences vārtiem vairāku mūku pavadībā, tad cauri sava šarma apburtajam pūlim līdz simboliskam tronim. Lekciju laikā, tējas un maizes dalīšanas pauzēs tika stāstīti stāsti par slavenu jogu un askētu Milarepu, pārējais laiks bija veltīts tibetiešu budisma kanona Damapada lasījumam un stāstam par sēdošā budas Šākjamuni iepriekšējām dzīvēm, kad viņš vēl nemaz nebija buda. Biju patīkami pārsteigts par tibetiešu lasīšanas manieri. Tā ir ļoti ātra un ritmiska, ar pavisam neierastiem uzsvariem un intonācijām — kāds mūks pajoko, ka tas esot budistu hiphops.
Ar katru dienu cilvēki kļūst arvien atvērtāki, rodas īpaša kopības sajūta — pusdienas pārtraukumos no viena pie otra ceļo ēdieni un dzērieni, gluži kā ģimenes izbraukumā pie dabas. Daudzi apmeklētāji, ieskaitot mani, pēc dažām lekciju dienām vairs nevar izturēt agoniju, kuru izraisa ceļgalu un muguras sāpes pēc ilgstošas sēdēšanas sakrustotām kājām. Mēs atrodam vietu tempļa teritorijā ārpus galvenā laukuma, kur var izstiept kājas, ar muguru atspiesties pret sienu un turpināt klausīties tulkojumu frekvencē 96,2.
Lekcijas noslēdz gara mūža vēlējumu rituāls dalailamam. Tie izrādās lieli svētki. Templī sāk valdīt līksmība, mūki klātesošiem dala dažādus našķus — cepumus, augļus un maizi. Ceremoniju noslēdz dejas un dziesmas, ko sagatavojuši Tibetas Mākslas institūta audzēkņi. Tajā pašā pēcpusdienā nomācas debesis un kārtīgi zibeņi simboliski noslēdz šo zīmīgo saulaino un karsto nedēļu. Nākamā diena atkal ir saulaina. Sākas jauns lekciju kurss tikai iesvētītajiem, bet visiem pārējie ir jāatgriežas laicīgās dzīves pinekļos.
TRIMDAS BRĀĻI
Daramsala, ko poētiski varētu tulkot kā "Miera osta", divas dienas pēc manas aizbraukšanas pārvērtīsies par izmisīgu protestu mājvietu. Trimdinieki ar šausmām saņems ziņas no savām māsām un brāļiem par asiņaino patiesību un nevainīgiem upuriem, kas miermīlīgi ziedojas šai šķietami bezspēcīgajai cīņai par cilvēcību. Ārzemju kanālos redzamie kadri ar mūkiem Lasā, kas met akmeņus un demolē ielas, liek aizdomāties, vai šie mūku tērpos ģērbtie cilvēki nav ķīniešu algoti aktieri. To savos izteikumos apstiprina arī vairāki ārvalstu eksperti.
Galvenā ziņa no dalailamas ir tā, ka galu galā mēs visi gribam būt laimīgi, taču nezinām, kur šo laimi meklēt. Tas arī izraisa dažādus pārpratumus ikdienā. Naivums un nepareizi uzskati par realitāti aptumšo morāli, un tas arī ir mūsu pasaules galvenais trūkums.
Tagad nemierīgu sirdi sekoju līdzi ziņām no Tibetas un arvien vairāk pārliecinos, ka patiesībā tibetieši ir pasaules noslēpuma glabātāji, jo savādāk viņu mieram un sirsnībai nebūtu nekāda pamata.
*Indija, neticamā Indija! — angļu val.