Mani satrauc tas, ka apzagtie cilvēki gluži kā dziesmā «sāpi klusējot norij» un drīz vien pieņem, ka būt apzagtam pieder pie dzīves. Tāpat kā maksāt nodokļus, «nedegot» par to, kur tie nonāk. Arī es jau biju nomierinājusies un aizmirsusi, ka maijā man nozaga velosipēdu un, visticamāk, neatradīs. Nesen pārsteidza policista zvans. Esot aizturēts riteņu zagļu grupējums un vispār — lai atnākot uz iecirkni.
Aizvakar deviņos no rīta devos uz Ziepniekkalnu, uz daudzzīvokļu māju nr.69. Iecirknis bija ierīkots dzīvoklī! Aiz durvīm pavērās depresīvs skats. «Viesistabā» strādāja pieci policisti. Viens ar lāpāmadatu mapē iešuva dokumentus (Ingūnai Sudrabai patiktu!), cits pie portatīvā datora cītīgi rakstīja, vēl divi sprieda par kādu lietu. Policiste, garām kājām un īsiem svārkiem, smilšu cepumu krāsas matiem līdz viduklim un kafijas krūzi rokās, ienākot telpā, nicīgi paziņoja: «Un kā gan, lai tam ritenim tieku garām?» Jau gribēju šo to pateikt ala «nekas cits neatliek, jo iepriekšējā riteņa zagli atrast nevarat », taču noturējos. Biju jau to maigākā formā pateikusi manas lietas kūrētājam, kurš ļāva riteni iestumt koridorā. Viņš atklāja, ka riteņu zagļu banda bijusi ar manu riteni nesaistīta. Mani vajagot vēlreiz nopratināt. Ja vajag, tad vajag.
Kad vaicāju, kas notiks tālāk, policists nopūtās: «Cerības ir.» Teicu, ka neesmu tik izteikta kristiete, lai atļautos cerēt. Tā teikt — ar galiem mans draugs. Mans ielu karalis.
Bet nu rezumē par velosezonu, kas tuvojas noslēgumam. Akcijā Diena bez auto biju Rīgā, Valmierā un Limbažos. Riteņbraucēju aktivitāte nebija lielāka kā citās dienās atšķirībā no Briseles, kur tā nav vienkārši diena ar nosaukumu, bet pamatīgs divriteņu «rallijs». Rīgā brauca tie, kuri ar velo brauc ikdienā. Bet kā dabūt uz ciskadriļļiem tos, kuri auto brauc vieni un stāv korķos?
Tomēr melno lenti karogam šai dienā siet negribētu siet, drīzāk brūno, jo pērnajā nedēļā tika uzsākts 5 km garā veloceliņa Mežaparks — Vecmīlgrāvis būvniecība. Tas būs veloceliņa Centrs — Mežaparks turpinājums. Plānots, ka celiņš kādreiz varētu stiepties līdz pat Vecāķiem! Slava Rīgas Domei! Tas gan ir tikai normāli laikā, kad velosipēdistu kļūst vairāk. To apliecina Veloriga.lv pētījums. Jau jūlijā tika konstatēts, ka velobraucēju visvairāk ir no rītiem un pēc darba laika. Braucēji tika skaitīti septembrī, kad tūristu skaits samazinājies un var spriest par pastāvīgajiem minējiem. Laikā no 8:30 līdz 9:30 Vanšu tiltu centra virzienā septembrī ar kūpošu elpu šķērsoja 92 (jūlijā — 53, augustā — 87) velosipēdisti, bet Pārdaugavas virzienā 26 (jūlijā — 38, augustā — 40) velosipēdisti. Laikā no 16:45 līdz 17:45 centra virzienā brauca 45 (jūlijā — 79, augustā — 76), bet Pārdaugavas virzienā 80 (jūlijā — 127, augustā — 122) velosipēdisti.
Manas dienas paiet bailēs. Filmas pēdējā laikā neaizrauj tā, lai aizmirstos pieslēgtais jaunais velosipēds. Esmu iebaidīta. Aicinājumi biznesa launadzī bieži vien jāatsaka, jo, ja nevaru riteni redzēt pa logu, nav miera. Bail. Rīgā gan šogad par 17 stāvvietām vairāk. Pagājušajā nedēļā ar atzinības zīmi Draudzīgs velosipēdam apbalvoja tos, kuri šogad savās teritorijās ierīkojušas augstā tipa velostatīvus. Torte Cielaviņa pienāktos Krišjāņa Valdemāra ielas 33. nama īpašniekam Andrejam Pebo, kurš stāvvietu ierīkojis domājot par iedzīvotājiem. Lai skan fanfaras RBS Skalam par izskatīgo un patīkamo stāvvietu, kas gan balvu neieguva. Ierosinu nākamgad godināt arī saprotošāko iestāžu saimniekus un darbiniekus. Aptaujājot draugus, par laipnākajiem tika atzīts Teātra bārs, Space dog, galerija Istaba, dziju veikals Adele, kur velosipēdus pat ļauj iestumt porūžos.
Lai nesalst lūpas, lai skaists rudens un pilni spieķi kļavlapu!
p.s. Piektdien Vērmanītī starts Kritiskajai masai, pulcēšanās 17:45!