Dzemdēt vai ne?

Es ar vīru gribu mazus puņķainus, kakainus bērniņus, kuru dēļ naktī būs jāceļās. Mums nevajag valsts pabalstus, jo MĒS tos gribam un mums būs.

Cerams, ka tavi bērni nenoēd savos pabalstos manus pieklājīgos nodokļus!

Gribas brēkt uz debesīm, lasot gan rakstu, gan komentārus. Cik uzskatāmi tuvojas Rietumu civilizācijas gals! Piekrītu, ka brīvība neizvēlēties bērnus mūsdienu demokrātijā nav nekāda morāla kroplība; bet pacelt šo individuālo izvēli aksiomātiskas dzīves pamatvērtības statusā un publiski slavināt!!!! Te nu mēs esam, tik egocentriski un uz personisko labsajūtu vērsti, ka spējam nomākt pat savu stiprāko instinktu, dabas galveno dzinējspēku un dzīvības jēgu - turpināties! Un lai te metroseksuāļi filozofi nešļupst nezko par primitīvu vairošanos, padomājiet - ja visi, pilnīgi visi pieaugušie izvēlētos dzīvi bez bērniem? Mēs būtu pēdējā paaudze... Novecojoša cilvēce bez bērnu smiekliem, bez turpinājuma, bez cerības... Vēl piebilde (rakstam 12.06.) - infantilas nav jaunās māmiņas; viņas vienkārši runā bērnam uztveramākā frekvencē. Infantilas ir tās būtnes, kas bērnus nevēlas. Jo bērnu izbaudīt var tikai harmoniska, nobriedusi personība, kas gatava un grib no sevis dot citiem.

Man liekas, ka var jau bez bērniem, bet tad tu esi savu mūžu nodzīvojusi pa velti un vecumdienas pavadīsi kaut kur viens. Par vienu izteikumu esmu'sašutusi "baiss skats ar tik daudz bērnu ratiem".

Cerams, ka ālavas un ālavnieki, vai, piedodiet, ļoti brīvie cilvēki, savas pensijas nopelnīs paši. Realitāte gan tāda, ka mūsu bērniem būs solidaritātes vārdā jāpiemaksā no sava sociālā nodokļa par šo cilvēku dzīves baudīšanu "reproduktīvajā vecumā". P.S. Premjeram arī nav ne bērnu, ne vecāku. Tāpēc arī ņem nost naudu skolotājiem, pensionāriem, māmiņu algām, toties uzpūsto valsts aparātu saglabā.

Interesanti, ka Rudusas noverojumi nekadi nesakrit ar maniem - iespejams, tadel, ka izpratne par vertibam un ASV ir krietni savadaka neka Apvienotaja Karaliste. Sievietes ASV loti velas bernus, par darba vieta tusinos par to vien runa, ko kura berns dara, ka macas, utt. Pari, kuriem nevar but berni, adopte (ari fiziski un garigi slimus berninus). Pedeja laika sieviesu literatura krietni vien nosliecas par labu bernu audzinasanai (piem, "Ka gan vina to spej" Amada Bright@ Home (nedomaju, ka tas ir tulkots latviski). Ta ka man ir divaini lasit kaut kadus agrina feminisma atgremojumus (a la pirms 40 gadiem). Nesaprotu, kads te sakars ar Latviju. Latvija sievietem ir pavisam citas problemas un par sim "smalkajam kaitem" varam tikai pasmaidit

Vai šāda Dienas atraugāšanās par rakstiņu jāsaprot kā garīgs izsīkums ? Ruduša no defektu saslaukām mē'gināja radīt efektu. Ja mērķis bija kņada, tad efekts par rubli.

Pašam man ir četri pieauguši bērni. Diemžēl joprojām neesmu vectētiņš. Dzīvojām saspiesti un finansiāli ierobežoti, jo arī padomju laikos inženieri nebija tie bagātākie. Audzinājām bērnus, vakarniekos beidzām augstskolas un sporta meistara un meistarkandidāta līmenī nodarbojāmies ar sportu. Viss sanāca spontāni, īpaši neplānojot. Ja būtu rēķinājuši, diez vai kas līdzīgs sanāktu. Bet tas ir vērtīgākais, kas paliek aiz mums un ko nemainītu ne pret kādiem miljoniem. Un vēl, vīrietis un sieviete tikai divatā veido vienu veselu un ir stulbi tos pretstatīt. Bet mūsdienu patērētāju sabiedrībā valda šaurs egocentrisms, kad priekšplānā izvirzītas paša komforts un baudas. Viendienīšu filosofija, pat ja esi sasniedzis(gusi) bankas prezidenta(es) statusu, bet personīgajā dzīvē aiz tevis paliek tukšums.

Ja sieviete nejūtās droša savās attiecībās, nevar paļauties arī pati uz sevi - tad tā ir problēma radīt bērnus. Un protams, kā to noslēpt, ja ne sakot - ka es tos nevēlos... Skumīgi... Un egosistiski - bērni ir mūsu nākotne! Ja tā pat domātu viņu mammas, tad daudzu no mums nemaz šobrīd nebūtu...