"Uz Baku," lidostas ierēdnis profesionālā rutīnā aplūko dokumentus. "Uz trešajām valstīm ceturtā izeja."
"Kā, lūdzu?"
"Ceturtā!"
"Nē, tas skaidrs, bet kāpēc trešā valsts?"
"Kopš Šengenas tā ir. Atsevišķi ieeja, atsevišķi izeja. Kas nav Eiropas Savienībā, lido no sāna. Lūdzu!"
Paldies pasaku, bet galvā jau iemeties runātājs. Domīgi un dumpīgi viņš pārdomā Eiropas snobismu. Es lidoju uz naftas lielvalsti, kas pelna un tērē miljardus, bet man saka — trešā valsts...
CEĻĀ UZ EIROPU
Tomēr drīz vien pasaules politiskā karte varētu mainīties. Izrādās, arī Azerbaidžānas prezidents ir nospraudis kursu uz NATO un Eiropas Savienību.
Vai tad Azerbaidžāna ir Eiropā? — neslēpju izbrīnu. "Jā, jā, redziet, tieši te ir robeža! Tur tālāk ir Irāna, viņi vairs nav Eiropa, bet mēs gan vēl esam," skaidro kāds priekšnieks. Mājam ar galvu. Ģeogrāfija ir tikai viens no aspektiem, ir arī mentalitāte un citas būtiskas atšķirības. Runātājs galvā atkal sāk spirināties. Ekoloģija te galīgā grīstē, visu nosaka prezidents, tik milzīgi kontrasti starp bagātību un nabadzību, mēsli uz ielām un kanalizācija jūrā — kāda te Eiropas Savienība? Tas no sliktās puses. Taču ir tik daudz labā, savdabīgā, nacionāli atšķirīgā, ko Eiropas standarti neizbēgami iznīcinās — runātājs galvā nerimstas.
Pagaidām ēdieni te ir īsti un garšīgi, to ir daudz, tie mainās un sulo dabiskos vitamīnos. Kad būsiet Eiropas Savienībā, tādus vairs ēst nedabūsiet, pārspīlēti biedējam draugus. Viss būs pēc standarta un garšos pēc plastmasas! Kā būs, tā būs, viņi nav satricināmi. No rāmā dzīves baudīšanas miera un dabiskas paļāvības uz Visaugstāko šos un citus jaukos azerbaidžāņus spēj izsist tikai Kalnu Karabahas un armēņu jautājums — tas ir pārāk sāpīgs un personisks. Viss pārējais aizpeld kā mazsvarīgs. Arī Eiropas Savienība. Arī paredzamā atomelektrostacijas būve, ko prezidents piesolījis Eiropas vajadzībām. Arī piegānītā jūra un zeme. Par naftas naudu var nopirkt visu, gan jau Briseli arī.
Varai ir savi mērķi, tautai nav teikšanas — tā vienmēr ir bijis un būs. Mēs visi esam tik maziņi, un mūsu mūžs ir tik niecīgs zibsnis kosmiskajā kārtībā, ka satraukties nav vērts. Dievam ir savi plāni, un mēs tikai vairāk vai mazāk patīkami varam pavadīt savu īso mūžu. Par šo dienu, par Dieva doto dienu — draugi katru atziņu plūstoši spēj pārvērst tostā. Mēs saskandinām ar to īpašo smeldzi sirdī, ko spēj uzjundīt tikai vienkāršas, cilvēciskas jūtas.
Uz gaišā viļņa dodamies ceļā.
AR VIENU KĀJU IRĀNĀ
Visbaltākā pasaka un viskodīgākais sals mūs sagaida zīmīgā punktā — Astarā. Priekšnieki stāsta, ka tā savulaik bijusi PSRS tālākā dienvidu robeža, taču manas acis uz kartes kā tālāko redz Turkmenistānas dienvidu malu... Varbūt priekšnieki karti nav redzējuši?
Lai vai kā, bet Azerbaidžānas tālākais punkts tas ir un sniegam te neklātos būt. Taču Astara ir balta, auksta un apjukusi par šo negaidīto ziemas pārpratumu. Tai otrā pusē arī ir Astara, tikai cita — Irānas pilsēta. Padomju laikos tā, protams, bija aizliegtā zona ar visām no tā izrietošajām sekām: speciālo režīmu, caurlaidēm, kontrolēm un nekādiem tūristiem. Pat radinieki uz kāzām vai bērēm bieži vien nav tikuši, jo armija moži pildīja savu patriotisko pienākumu. Tagad no padomju armijas, protams, nav ne vēsts. Arī krievu tautības militāristi palikt uz dzīvi nav vēlējušies.
Rets izņēmums ir bākas sargs, kurš joprojām ir postenī — vēro Azerbaidžānas un Irānas jūras robežu. Parastam pilsonim gan jūru redzēt ir sarežģītāk. Ne jau tāpēc, ka būtu aizliegts. Nē. Pludmalei ar īpašajām melnajām smiltīm ir grūti piekļūt haotiskās apbūves un sadzīves atkritumu dēļ. Turklāt jūra strauji uzbrūk krastam. Pāris gadu laikā no jau tā niecīgās pludmales palikusi vien šaura strēle, kas aizgāzta ar betona klučiem — improvizētu dambi. Nav brīnums, ka daudziem vietējiem "nesanāk laika nopeldēties".
Uz sauszemes robežu dodamies uzreiz pēc pieklājības vizītes pie vietējās priekšniecības. Divu kultūras nodaļas šefu pavadībā iebāžam savu kāju Irānā. To izdarīt nav grūti. Pierobežas josla pilsētā ir tirgus. Abpus robežai no agra rīta noris aktīva tirdzniecība, bet vakarā krāvēji krauj, saimnieki sargā, barotāji baro, zagļi mēģina nozagt, suņi un kaķi aprij pārpalikumus. Daži dīvainīši fotografē, un tie esam mēs. Robežsargi vai nu guļ, vai respektē mūsu pavadoņus. Lai vai kā — Irāna ar vienu kāju ir iekarota!
RADURAKSTI
Vēsturiski Azerbaidžāna ir sadalīta tā, ka pēc Krievijas un Irānas kara XIX gadsimta sākumā 20 miljoni azerbaidžāņu palika dzīvot Irānā. Pašu valstī iedzīvotāju ir krietni mazāk — astoņi miljoni, no tiem liela daļa ir mazo tautiņu pārstāvji. Kad 1992.gadā atvēra robežu, satikās vienas tautības pārstāvji, kas dzīvojuši divos pretējos režīmos — fundamentālajā islāmā un sociālistiskajā ateismā. Prieki, asaras, ovācijas un masu skati esot bijuši grandiozi kā Holivudas filmā, taču pārsteigumu netrūcis. Fundamentālie Irānas pavalstnieki izdzēruši sausu visu Azerbaidžānas Astaru un plostojuši uz nebēdu, kamēr sociālisma kontrolētie azerbaidžāņi stingri turējušies pie slepus piekoptā islāma un uzvedušies daudz rāmāk. Tagad emocijas ir pāri un visu nosaka tirgus. Robežas šķērsošanai vietējiem iedzīvotājiem pat vīzas nevajag.
Jā, esam atkal pie citiem radurakstiem. Te, Azerbaidžānas dienvidos, Ļenkarānas novadā dzīvo tališu tautība. Ne jau visi, protams, bet gana daudz. Liela daļa nedz padomju laikos, nedz joprojām nerunā krieviski. Azerbaidžāņu valodu gan zina, jo tajā notiek mācības skolā.
Tališi slavina sevi par īpašo virtuvi un ilgdzīvotājiem, kuri visi apdzīvo vienu konkrētu apgabalu Tališu kalnos — Ļerikas apkaimi. Līdz turienei mēs netiekam, jo ziema te izraisījusi īstu paniku. Mīnus sešpadsmit grādu ir novada rekords, kas iznīcinājis visu citrusaugu ražu. Turpmākajos pārbraucienos uz mums žēli noraugās sasalušas mandarīnu, citronu, kivi un tējas plantācijas. Vietējai ekonomikai tas ir liels trieciens.
Sadzīvē sala ietekme izpaužas aukstajos mājokļos. Tradicionāli Azerbaidžānā būvē lielas, pat ļoti lielas mājas lielām ģimenēm, apkure tajās nav paredzēta. Šoziem visas ģimenes apdzīvo tradicionālo viesistabu, kurā ir krāsniņa un vairāki sildītāji. Tāpēc arī visi viesmīlīgie uzņēmēji ir spiesti mūs sūtīt uz viesnīcu: visa ģimene guļ vienā istabā, un ciemiņiem nepietiek vietas.
SPĒLĒSIM TRADĪCIJAS!
Pēc spēles noteikumiem mūs gaida vietējie pašdarbnieki. Autentisku tradīciju jau īsti nav, vismaz ciematos. Tur, kalnos, kur uzmācīgā pasaule ir tālu, kāds īstums vēl ir saglabājies, bet visur citur tradīcijas spēlē. To zinām gluži skaidri. Taču nīgrums izrādās lieks. Tališu Māsas ir pavisam autentiskas un sagaida mūs pilnā sastāvā.
Agrāk tās tiešām bija septiņas māsas, kas dziedāja savam priekam. Tagad divu mirušo māsu vietā stājušās viņu meitas, bet jautrais zelta zobu smaids joprojām ir līksms. Priekšniecība sākusi viņas dēvēt par babkām, par ko enerģiskās kundzes pa īstam apskaitušās. Māsas, un viss. Vai arī dziediet paši — viņas ātri ieviesušas kārtību. Visas septiņas nerunā krieviski, bet saprotamies labi. Enerģiskiem žestiem viņas mūs sadzen vienīgajā milzīgās mājas siltajā istabā un sasēdina spilvenos. Stūrī klusi šūpojas koka šūpulītis, kurā ir viens no dzimtas mazmazbērniem. Mazajai meitenītei, izrādās, nav pat mēnesis, bet jaunā māmiņa izskatās pavisam vēl bērns. Vīrs gan ir precību gados, un tā te ir pieņemts. Viņš arī iesaistās sieviešu ansambļa jezgā: pienes instrumentus, salej tēju un cītīgi visu filmē ar mobilo tālruni.
Kundzes ir acīgas. Tiklīdz viņas pamana manu interesi par tališu rotaslietām, tā pārtrauc dziedāt un aiztriec znotu pēc lakatiem. Pēc mirkļa jau esmu ievīstīta tališu galvasrotā un novērtēta atzinīgi. Arī man patīk, jo ir cēla un pasargāta sajūta. Tāda liela, skaista galva ikdienas rūpēm pāri. Bet sievas tikmēr dzied, zibina acis un spīdina zelta zobus. Vitalitātes vecajām kundzēm netrūkst.
Jestrākā un runīgākā ir Kisvadze. Smaids viņai tik koķets un valoda tik dzirkstoša, ka gadi atkāpjas. Jaunībā viņa esot bijusi pavisam nevaldāma. 15 gadu vecumā ar brūtgānu aizbēgusi no mājām. Vecākiem nekas cits nav atlicis, kā dot atļauju kāzām. Tagad ar vīru viņa ir kopā jau vairāk nekā 50 gadu un ir tikusi pie 12 bērniem, 24 mazbērniem un sešiem mazmazbērniem. Temperaments gan nav gājis mazumā, un jestrā mēle arī. Kāda es muļķe biju, ka vīru no armijas gaidīju! Tik daudz gadu vējā palaidu!
JAUNAVU KORIS
Citas tališietes mūs sagaida neapkurinātā klubā — nosalušas tikpat zilas kā indīgi zilās kluba sienas un spīguļiem rotātās pašdarinātās kleitas. Viņu ir tik daudz, ka sametas kauns par mums pārmērīgi izrādīto godu. Kādas padsmit spulgaces no visas sirds dzied un dejo mums kāzu dziesmas, kamēr īstie līgavaiņi klīst pa ielām vai sēž piepīpētās čaihanās.
Kā māte Terēze — skaista, cēla un misijas apziņu sejā — ansambli stingru roku vada Farbijas kundze. Viņai ir pāri septiņdesmit, bet joprojām īsta skaistule. Mundri un enerģiski viņa gan sasprauž auskarus savām aizbilstamajām ausīs, gan aizšuj saplīsušu rāvējslēdzēju elpu aizturējušai "līgavai", gan čukst priekšā pareizos dziesmu vārdus un vēl graciozā žestā noplivina pa gaisu smalkās plaukstas — kā īsta tūkstoš un vienas nakts karaliene!
Farbijas kundzei lielajā ciemā ir īpaša vieta. Viņa tiek cienīta, godāta un respektēta kā īsts aksakals. Visi zina, ka viņas vadītā ansambļa meitenes ir vislabākās līgavas — i šūt māk, i rotāties, i dziesmu nodziedāt, i graciozi novibrēt deju solī. Farbijai pirmajai prasa atļauju, kad kāds ir sadūšojies viņas aizbilstamo bildināt. Ne vienmēr viņa savu piekrišanu dod. Gan labāku partiju piemeklē, gan netikumus liek atmest, gan naudu sapelnīt. Vecāks labāk redz, kas jaunajiem vajadzīgs, viņa nosaka. Kāda mīlestība, ja manu skoloto mazmeitu kāds gans grib bildināt — nebūs tur laimes un dzīvošanas, tik asaras vien, Farbija ir strikta. Vīrieši ciena un bijā veco kundzi, jo bez viņas tik iekārojamu līgavu šajā ciemā nebūtu. Mums tiek izrādīta nākamā potenciālā līgava, kuras kāzām Farbija devusi atļauju. Tagad tiek šūdināta tradicionāli sarkanā kāzu kleita un gaidīta vasara — kāzu laiks.
PAKLĀJI SIRDIJ
Citā Azerbaidžānas galā — Kubā — par kāzām tik ļoti nepriecājas. Tur, Fatimas kundzes paklāju darbnīcā, kāzas ir kā atvadīšanās rituāls. Kamēr meitenes nav precējušās, viņas diendienā darbojas paklāju austuvē, darinot vienus no pasaulē skaistākajiem paklājiem. Kad apprecas, neviena darbā vairs neatgriežas, Fatima nopūšas. Vīri nelaiž, un mājās darba pietiek. Bet, kamēr brīvas, meitenes čakli zibina pirkstus pie daudzkrāsainajiem paklājiem, kur katrs vilnas dzīpariņš tiek iesiets ar rokām. Gan seno ornamentu restaurējumi, gan jauni, oriģināli mākslas darbi top šo jaunavu pirkstos — kā krāšņa pasaka paklāji izaug no smalku nīšu un kamolu kaudzes.
Agrāk tikai tā varēja vīru dabūt, stāsta paklāju tirgotājs. Viņām taču sejas bija aizsegtas, tās jau precinieks neredzēja. Viņš tikai pēc rokdarbiem varēja līgavu izraudzīties. Jo smalkāk un košāk darbiņš bija padarīts, jo lielāka iespēja tikt pie vīra!
Tagad seju neviena neslēpj un arī vīru atrod citādi, taču paklāju aušana saglabājusies tikpat darbietilpīga. Vienu vidēji lielu paklāju meitene darina apmēram sešus mēnešus, īpaši krāšņus un sarežģītus — arī vairākus gadus, bet lielākus darbus strādā pat četras piecas audējas. 300 dolāru mēnesī par šo darbu skaitās liela alga, bet paklāju cenas, protams, nav pieticīgas. Tā ir skaista un savdabīga pasaule — austrumu kultūras fenomens.
Paklāju vērtētājs ir īpaša profesija, kas atšķir īstas pērles no nekvalitatīviem pakaļdarinājumiem un spēj izskaidrot katra raksta, katras krāsas, katra ornamenta izcelsmi un nozīmi. Par senajiem ornamentiem notiek sīva konkurence pat līdz kriminālai cīņai, kad seno paklāju raksti tiek zagti un pārdoti no rokas rokā.
Paklājs jau nav kājām, bet sirdij, Fatimas kundze nosaka un dodas uzmundrināt savas jaunavas darbam. Vecās padomju laika audējas gan viņa darbā neņem — pārāk labi viņas iemanījušās brāķi taisīt un halturēt.
PUTENIS UZ KALNU JUMTA
Ir ziema, putenis, un tikai viens šoferis ar bobiku ir riskējis braukt uz Hinaligu. Šis ciems ir vesela tauta. Nekur citur pasaulē hinaligieši nedzīvo, tikai šeit — Dagestānas pierobežā, 2300 m augstos kalnos. Līdz pašam galam mēs netiekam, jo stāvais ceļš ir apledojis, bet ziemas riepu nav. Pēdējo kilometru uzkāpjam kājām un nonākam viduslaiku kalnu pilsētā, ko mūsu gadsimtā ieraksta vien elektrības stabi un satelītu šķīvji. Salīkuši pret puteņa pātagām, dodamies uz priekšu. Pa stāvajām ielām pretim tiek dzīti aitu bariņi un govis. Pusaugu puišeļi nopietni sasveicinās, taču lielu uzmanību mums nepievērš. Hinaligieši sāk pierast, ka dažādi dīvaini cilvēki te uzrodas kā no gaisa un sāk viņus fotografēt. Pagaidām viņi vēl smaida un par fotografēšanu pasaka paldies.
Ir auksti, naktīs zem mīnus divdesmit, tāpēc cilvēku ārpus mājām ir maz. Mājokļi izvietoti terašu veidā. Kas vieniem jumts — citiem ir iela. Vienīgā kustība skarbajā kalnu valstībā ir sniega šķūrēšana. Gan vecas, staltas kundzes, gan vīri un pusaudži sirdīgi cenšas atbrīvot jumtus — ielas no baltajām kupenām. Meitenes bariņos dodas smelt ūdeni no ciema kopīgajām akām, bērneļi cenšas uzvarēt vēju sev vien saprotamās rotaļās.
Ziemā visa dzīve sabēg iekšpusē. Mājas tikai no ārpuses izskatās nelielas. Pret ielu vērsta fasāde ar vienīgajiem logiem, bet kalnā iekšā turpinās vairāku istabu rinda. Dabiskais apgaismojums ieplūst tikai pa apaļu caurumu jumtā, kas pārvilkts ar plēvi un vienlaikus kalpo par skursteni. Grīdas un sienas noklātas ar košiem, rakstainiem paklājiem un dzīve koncentrējas ap zemu tējas galdu un ērtiem spilveniem tam apkārt.
Iekšā ir silti, iekšā ir droši, iekšā ir mīksti — ko gan citu vēlēties šādā puteņainā ziemā? Stikla glāzēs kūp tēja, uz dzelzs plītiņas sautējas gaļa un izdala patīkamu, kāru siltumu. Garaiņi saplūst ar paklāju rakstiem, un omulība ir garantēta. Tāda silta, mājīga ala, ko apkurina ar vasaras saulē sažāvētajiem kūtsmēslu ķieģelīšiem. Nesmird ne drusciņas.
Klusā dzīve drīz beigsies, hinaligieši ir satraukti. Pēc prezidenta pavēles ir izbūvēts asfaltēts ceļš, un te ieklīst arvien vairāk svešinieku. Pavasarī sāksies atpūtas kompleksa būve. Tad jau redzēs. Ja pavisam skaļi kļūs, iesim tālāk kalnos. Meklēsim jaunu patvērumu!
RIEKSTU CILVĒCIŅI
Netālu no Hinaligas kalnu otrā pusē dzīvo udīni. Viņi esot vienīgā tauta, kas saglabājusies no 26 ciltīm, kas savulaik veidoja seno Kaukāza Albānijas valsti. Arī viņu ir maz, kādi četri tūkstoši, arī viņi visi cēlušies no viena etniskā ciema — Ničas. Udīni ļoti lepojas, ka jau mūsu ēras sākumā ir pieņēmuši kristietību. Ar to viņi atšķiras no 90% azerbaidžāņu, kas ir musulmaņi.
Par kristietību gan udīni atcerējušies nesen. Ciema senā baznīca tikai pirms neilga laika izmēzta no kolhoza noliktavas pārpalikumiem. Tās sienas ir plikas. Tikai uz palodzēm mirguļo katoļu svētās Marijas — lēti suvenīri, kas nokļuvuši šeit humānās palīdzības veidā. Udīni ir pareizticīgie, taču vēl nav sagaidījuši nevienu batjušku, kurš būtu gatavs pie viņiem pārcelties.
Arī udīnu mājas ir lielas, taču dārzi ap tām ir vēl lielāki. Katra ģimene audzē 100—200 riekstu koku. Valriekstiem te ļoti patīkot, un 90% no katras ģimenes budžeta dod tieši riekstu raža. Rudenī te nevienu uz ielas neredzēsiet, visi riekstus lasa, skaidro ciema mērs Vidaģi. Viņu gan mēs atrodam tieši uz ielas, kur tradicionāli mīcās vismaz puse no jebkura ciema vai mazpilsētas vīriešiem. Viņu atpazīst mūsu nolīgtais taksists, un atkal mēs esam priekšniecības aprūpē. Esam tik negaidīti, ka tradicionālais ciemiņu sagaidīšanas rituāls ar klātu galdu iet secen. Toties saņemam milzu maisu ar riekstiem un pašbrūvēto vīnu ar dienišķo uzaicinājumu — atbrauciet vasarā! Te ir tik skaisti!
Mērs uzstājīgi apgalvo, ka nevajag globalizāciju. Vai nevar likt mierā visus, kas to vēlas: hinaligiešus, tališus, udīnus? Vai atkal ir vajadzīga savienība, kas apvieno neiespējami dažādas tautas un dzīvesveidu? Vai tiešām naftas nauda var likt aizvērt acis uz ekoloģisko piesārņojumu visapkārt? Vai vispirms nav jāiemācās nepiemēslot pašiem savu zemi, pirms tiecas uz Eiropas Savienību? Un kuram kuru ir tiesības mācīt?
Pirms prombraukšanas lidostā ir skandāls. Kādam tautietim rīta agrumā vēl ir spēks skaļi protestēt. Visi lidot gribētāji tiek iestumti stikla kabīnē, kur jāizpleš kājas un jāpaceļ rokas. Šajā pazemojošajā pozā tiek izdarīts rentgenuzņēmums. Nekur pasaulē tā nav, nekur! Nekur pasaulē, jūs saprotat! Skandalētājs ir aktīvs, bet pretī saņem rāmu mieru.
Ziniet, mums te ir sava pasaule, ierēdnis ir nesatricināms.