Ragaiņiem vajadzīga arī lapu koku miza un pumpuri, mētras, pērnās zāles stiebri un zaļie asni, kas slēpjas zem kūlas vai ziemāju laukos. Īpaši smagi pārnadžiem klājas apvidos, kur tie savairojušies tik daudz, ka aizsniedzamie krūmi un lapu koki apgrauzti jau vasarā un rudenī, kad šie dzīvnieki arī nevarēja pārtikt tikai no zāles. Kamēr mednieki savus ganāmpulkus steidzas vairot ar piebarošanu, daba meža pārapdzīvotības problēmu risina skaudri, bet efektīvi. Plēsējiem - vilkiem, lūšiem, lapsām un pat caunām - ziemas gavēņa novārdzinātās stirnas ir daudz vieglāk pieejamas. Tomēr nepareizi ir tiem pārmest asinskāri vai kādu citu cilvēcisku netikumu. Plēsēju psihē upura vajāšana un piebeigšana ir krasi nodalīta no maltītes. Tas tāpēc, ka vairums medību viņu dzīvē tomēr ir nesekmīgas. Kurš gan spētu ilgi izturēt, ja restorānā viesmīlis parādītu pasūtīto gardumu, bet tūlīt to atkal aiznestu? Tieši tā varētu justies plēsējs, kad vesela un spēcīga stirna vai briedis paglābjas no viņa zobiem. Tādēļ tie par neveiksmi ilgi neskumst, bet dodas jaunās medībās. Uzvaras izjūta dažkārt tiek īpaši izbaudīta, pirms nogaršoti pirmie svaigās gaļas kumosi. Taču, ja apkārtne ņudz no aizbēgt nespējīga ēdamā, emocijas ieciklējas un pati ēšana piemirstas. Atlikušajiem pārnadžiem nākamajā ziemā, visticamāk, nebūtu jāgavē, ja vien ar šo dabisko procesu mēs spētu samierināties.
Gavēnis mežā
Ziemas beigās daļai meža iemītnieku vēderi ieraujas arī bez jostas savilkšanas. Viņu patēriņa grozs jau patukšots vai nepieejams zem sniega un zem pavasara tuvumam raksturīgās sērsnas kārtas. Normālos apstākļos skujotie koki ir ļoti noderīga ēdienkartes sastāvdaļa stirnām, staltbriežiem un aļņiem, bet, kļūstot par vienīgo pieejamo barību, tie tomēr nespēj tos ilgstoši nodrošināt ar pietiekamu enerģijas un nepieciešamo vielu daudzumu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.