Dzeltenas divstāvu ēkas 1.stāvā un pagrabā izvietota Latteria San Pier Damiani siernīca, augšstāvā dzīvo tās saimnieki - ģimene trijās paaudzēs. Mums piekodina ierasties agri no rīta, jo sieru gatavo, tiklīdz izslauktas govis. Šefību pār mums - diviem tūristiem - uzņemas namamāte, ieģērbj baltos plēves mēteļos un iestumj siernīcā. Tur lielos vara katlos jau saliets piens un rosās ģimenes galva, galvenais siera meistars tēvs un dēls.
Parmigiano Reggiano īpašais stāsts sākas ar govīm. Tās drīkst barot tikai ar dabisku zāli un lopbarību. Arī siera gatavošanas procesā tam pievieno tikai iepriekšējā dienā nolietas sūkalas un dabiskus fermentus, kas iegūti no tikko dzimušu teļu kuņģa, un pienam liek sakupt biezpienveidīgā masā.
Gatavo siera masu liek veidnēs, kur katrs Parmigiano Reggiano ritulis iegūst zīmogu ar unikālu ciparu un burtu kodu, kas palīdz izkontrolēt tā tālāko likteni. Uz katra rituļa uzspiests arī siernīcas nosaukums un siera ražošanas gads un mēnesis.
Parmigiano Reggiano savu garšu, smaržu un struktūru iegūst divus gadus ilgā vecināšanas procesā. Kad pagājis gads, katru siera rituli pārbauda, un, ja tas izturējis sertifikāciju, bargie inspektori no siera ražošanas konsorcija "iededzina" vēl vienu ovālu zīmogu - uzrakstu "Parmigiano-Reggiano Consorzio Tutela". Dažus sierus var ēst jaunākus - drīz pēc sertifikācijas. Ja saimnieki vēlas iegūt Extra vai Export zīmogu, pēc pusgada jāiziet vēl viena sertifikācija.
Parmigiano Reggiano gatavošanā stingra ir tikai receptūra. Taču apstākļi, kādos to gatavo, ir vienkārši - siera meistari gan strādā baltos halātos, bet gar mazās siernīcas sienām stiepjas pa kādam zirnekļu tīklam un lidinās mušas, kuras savu galu rod arī piena katlos. Prātā iešaujas doma, ka Latvijas PVD inspektori, to ieraugot, no šausmām noģībtu un biznesu aizklapētu ciet. Taču Parmigiano Reggiano ar sīkajiem lidoņiem sadzīvo gluži dabiski - blīvais, cietais siers nogrimst katla dibenā, bet mušas peld pa virsu, tāpēc abi nesastopas.