Lidmašīna no kaimiņzemes Laosas uz Kambodžas Siemreapu ir debesīs jau pusstundu pirms sarakstā noteiktā laika. Tā te ir ierasta prakse: kad putns gatavs lidojumam, tas vienkārši ceļas gaisā, tālab, ierodoties lidostā pēdējā brīdī, dažkārt neatliek nekas cits, kā vien noplātīt rokas.
Siemreapas lidostā ir vēriens, dizains, atsevišķs lodziņš tiem, kas nokārtojuši evīzu. Tas vien jau ir pamanīšanas vērts fakts — diezin vai pasaulē ir tik daudz valstu, kas piedāvā iebraukšanas vīzu noformēt elektroniski. Turklāt nepaiet ne diennakts, kad tā jau ir jūsu epasta kastē. Ar visu tūrisma informācijas minimumu piedevām. Un nav jau nekāds brīnums, Siemreapa ir durvis uz Kambodžas iekārojamāko tūrisma makšķeri, vienu no pasaules brīnumiem, XII gadsimta tempļu pilsētu (patiesībā vairāku pilsētu kompleksu), khmeru civilizācijas piecu zelta gadsimtu kulmināciju Ankoru. Kopš 1992.gadā tā iekļauta arī UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.
Pagājušajā gadā tempļu viesu skaits pārsniedza 1,7 miljonus, 2010.gadā tiek gaidīti visi trīs. No visiem UNESCO mantojuma objektiem Ankora izceļoties ar visstraujāko tūristu pieaugumu.
Tas manāms jau iebraucot — pilsēta atgādina milzu būvlaukumu, kur eklektiskā dunoņā slejas aizvien jaunas dzīvojamās, biroju ēkas, viesnīcas un restorāni. Pirms trim gadiem te bijis japāņu bums. Vietējie smejas: šobrīd šķietot, ka visi japāņi, kas vien gribēja, te jau pabijuši, tagad sācies korejiešu periods, kuri kā lielākā daļa tūristu te ierodas organizētās ekskursijās — ievelk ķeksīti, nofotografējas un aizbrauc. Divas, maksimums trīs dienas, un prom, Kambodžas apmeklējumu un Ankoru visbiežāk piekarinot kā papildu iespaidu bonusu ceļojumam pa Taizemi — kā nekā no Bangkokas tikai nepilnas stundas lidojums.
BAGĀTIE UN NABAGIE
Pirmā sajūta ir karstums un putekļi. Lietus sezona beigusies, un, garāmbraucošu mašīnu uzkulti, tie griežas vērpetēm. Starp tuktukiem, takšiem, motorolleriem, koloniālo un ķīniešu stila arhitektūru pilsētas burzmā pie kādas ēkas sienas pieslieta arī izkārtne ar Gucci un Louis Vuitton. Kā savdabīgs naudas klātbūtnes liecinieks. Siemreapas centrā pāris soļu no vecā tirgus izslējies Hotel de la Paix — Āzijas luksusa dizaina pērle, viena no labākajām viesnīcām pilsētā. Celta 50.gados, Pola Pota asiņainā režīma laikā kalpojusi par rīsu noliktavu, vēlāk to iegādājies Bangkokas stilīgākā naktskluba Bed SupperClub īpašnieks.
Pirmajā mirklī uz apkārtējā pelēko putekļu fona Hotel de la Paix izskatās nepieklājīgi balts. Gandrīz kā svešķermenis. Istabas aprīkotas ar jaunākajām tehnoloģijām, un mūzika skan no iPod. Vestibils savā ziņā kalpo par tādu kā vietējās kultūras dzīves centru, pilnībā attaisnojot nosaukumu Arts Lounge. Te regulāri notiek izstādes, popularizējot vietējo mākslinieku darbus. Mākslas galerijas ir arī viscaur pilsētā.
No vienas puses — lēciens ir milzīgs. Īpaši vēl ņemot vērā, ka gandrīz pēc 25 gadiem izolācijas Kambodža tika atvērta tūrismam tikai 90.gadu vidū. Un vēl nemaz ne tik sen Ankoras tempļu teritorijā bija mīnas, kas ļāva pārvietoties tikai ierobežotā platībā. Katrā ziņā — ne jau doties izbraucienos ar divriteņiem pa nomaļām, tikko manāmām taciņām, kā iespējams tagad. Pašlaik Siemreapā, pilsētā ar 90 000 iedzīvotāju, ir 90 bāru, 200 restorānu un 100 viesnīcu.
No otras puses, Kambodža joprojām ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē. Korupcija valdības līmenī ir zvērīga. To neviens nenoliedz. Tas vienkārši ir acīm redzams. Primitīvs rēķins: vienas dienas "Ankoras pase" jeb ieejas karte senajā tempļu pilsētā maksā 20 dolāru (turklāt lielākā daļa iegādājas trīs dienu karti — par 40 dolāriem), tālab valstij vai vismaz Siemreapas provincei vajadzētu plaukt un zelt. Ja ne peldēties naudā. Diemžēl realitāte ir cita — lauku rajonos lielas daļas cilvēku ienākumi nepārsniedz vienu dolāru mēnesī. Pilsētā policista mēnešalga ir 40 dolāru, tuktuka šofera — 20 dolāru, skolotāja — 100 dolāru. Ja viesnīcas galvenais menedžeris ir vietējais, viņa alga ir no 400 līdz 500 dolāriem, bet eiropietis šajā pašā amatā saņem 3000—5000 dolāru.
Skaudra realitāte ir analfabētisms, jo skolas ir tālu un daudzu ciematu bērniem līdz tām nokļūt nav iespējams. Jo nav pat tik primitīva transportlīdzekļa kā divriteņa.
Rietumnieku iecienītajā kafetērijā Blue Pumpkin vecā tirgus rajonā tūristi sēž uz baltiem dīvāniem, pēc tempļu apmeklējuma veldzējas ar spirdzinošiem ekokokteiļiem un apmierināti priecājas par cienījama ātruma bezvadu internetu. Tikmēr kādus kilometrus piecpadsmit nostāk diena joprojām beidzas līdz ar sauli un trīsuļojošu sveces liesmiņu uz šķirbainās bambusa būdiņas grīdas — elektrības te nekad nav bijis.
LABAS KARMAS PAKETE
Vienlaikus Kambodža patlaban tiek pozicionēta kā Āzijas sociāli atbildīgā tūrisma veiksmes stāsts. Virkne viesnīcu popularizē tā dēvētos vietējās vides atbalsta projektus, ko dažs rietumu medijs jau pamanījies saukt par "labas karmas paketēm".
Siemreapā viena no pazīstamākajām šajā jomā (saņemusi arī starptautiskus apbalvojumus) ir jau pieminētā Hotel de la Paix un tiem pašiem īpašniekiem piederošā, nelielā 18 istabu viesnīca Shinta Mani. Tomēnes apjomīgs raksts ir publicēts arī ceļojumu žurnālā CNN Traveller. Viens no viņu projektiem ir pašu paspārnē esošais Institute of Hospitality, kas deviņos mēnešos apmāca no nabadzīgām provinces ģimenēm nākušus jauniešus darbam viesnīcu industrijā. Paralēli stipendijai katru nedēļu tiek piešķirti četri kilogrami rīsu arī viņu ģimenes atbalstam.
Otra projekta ietvaros viesnīcas viesiem tiek piedāvāts pavadīt dienu Kambodžas lauku ciematos. Ko darīt pēc tam — tā jau ir katra konkrētā cilvēka izvēle. Ziedojumu saraksts nav abstrakta, tas ir pavisam konkrēts — 46 dolāri divritenim, lai nomaļāko ciematu bērni varētu tikt uz skolu. 25 dolāri — 50 kilogramiem rīsu un zivju konserviem. Tas ir pilnīgi pietiekami, lai viena ģimene varētu pārtikt veselu mēnesi, pārējos ienākumus pataupot kaut kam citam utt.
Kad Hotel de la Paix gribu uzzināt ko vairāk, mani iepazīstina ar Ceilo. Viņa esot šo projektu koordinatore. Izbraucam agri, ceļš ārā no pilsētas ir tas pats, kas ved uz Ankoru. Nesen Siemreapā durvis vēris arī Nacionālais muzejs — jauna, moderna celtne, kas vienlaikus saglabājusi tradicionālās khmeru arhitektūras zīmes. Izcili pasniegta ekspozīcija — ar visas mūsdienu tehnoloģijas iemiesojošu videostāstu par Ankoras tapšanu un istabu ar tūkstoš budām.
Jaunais muzejs ir vieta, ar kuru patiesībā būtu jāsāk Ankoras apmeklējums, nevis iekrītot kārtējā a la angliski runājošā gida nagos, no kuriem tikai uz rokas pirkstiem saskaitāmi ir patiešām zinoši. Turpat pārsimt metru tālāk ir bērnu slimnīca. Milzīgs uzraksts aicina ziedot asinis, jo valstī ir Denga drudža epidēmija, kas vissmagāk skar tieši bērnus. Realitāte ir diezgan stindzinoša — šī ir vienīgā vieta visā provincē, kur iespējams meklēt palīdzību. Un to, kam tā nepieciešama, patiešām netrūkst — vismaz todien. Ceilo gan saka, ka patlaban drudzis ejot mazumā, taču attālos lauku ciematos joprojām esot saslimšanas gadījumi. "Stāvošs ūdens." Musons ir tikko beidzies un atstājis aiz sevis netīra, stāvoša ūdens plančkas. Moskītu paradīze.
Ceilo ir no Filipīnām, strādājusi viesnīcu industrijā. Kad pirms 15 gadiem viņa pirmoreiz ieradās Kambodžas galvaspilsētā Pnompeņā, neesot bijis ne elektrības, ne mašīnu. Vienīgi militārais transports. Tagad Pnompeņa ir steidzīga, pulsējoša Āzijas pilsēta.
Kaut pulkstenis ir astoņi no rīta, esam iekļuvuši sastrēgumā — starp autobusiem un ziloņiem, kas ved kārtējo tūristu porciju uz Angkortomu, vienu no lielākajām un majestātiskākajām khmeru impērijas pilsētām, kas bijusi tās galvaspilsēta, iespējams, līdz pat XV gadsimtam. Tās centrā ir Bajona templis ar 54 gotiskiem torņiem un 216 milzu akmenī cirstām sejām, kas pavada jūs vai no visiem iespējamajiem skatpunktiem. Uz dūmakaino debesu fona tās ir teju hipnotiskas savā reālistiskajā majestātiskumā. Visiespaidīgākās šīs sejas ir saulrietā, kad gaisma vaibstos met spocīgas ēnas. Smalkajās akmens kalumu mežģīnēs apsaru dejotāju tēliem ir gandrīz taustāms trauslums.
Mazliet tālāk ir Ta Prom — budistu templis, kuru karalis Jajavarmans VII reiz cēla savai mātei. Neskaitāmie labirinti un gigantisko koku saknes, kas dažviet kā milzu taustekļi izstiepušās pār laikazoba sagrauzto tempļu sienām, vārda vistiešākajā nozīmē liecina par džungļu ienākšanu pilsētā.
Esam te bijuši jau vakar un tagad kopā ar Ceilo apspriežam mazas tūristu viltības. Kaut cerēt, ka jums izdosies pilnībā izvairīties no citiem tādiem pašiem Ankoras apmeklētājiem, nav iespējams, joprojām ir iespēja atrast "spraugu". Likums ir pavisam vienkāršs — organizētā tūrisma straume precīzi kā pulkstenis noteiktos laikos plūst noteiktā virzienā, un jums vienkārši jāiet tai pretēji. Proti, kad grupas dodas uz Angkorvata templi, jums jādodas uz Angkortomu. Vai arī jāpieceļas pietiekami agri, jāizbrauc no viesnīcas jau piecos rītā, lai pagūtu te nokļūt vēl īsi pirms saullēkta. Tiesa, pietiek arī ar divdesmit minūšu tālāku pastaigu, lai nokļūtu pilnīgā džungļu ieskautās tempļu pilsētas klusumā, jo lielākā daļa tūristu brien tikai pa vienu galveno taku. Vai arī jādodas uz mazliet tālākajiem tempļiem — 20 un 60 kilometru ārpus pilsētas, kas tradicionālajā grupu programmā vienkārši neietilpst. Vai Bakenga kalnā, kur lielākā daļa dodas skatīties saulrietu, jāuzkāpj saullēktā.
Sākumā ceļa segums ir nevainojams — tas pats ceļš ved arī uz valsts galvaspilsētu Pnompeņu, līdz nogriežamies pa klumpačainu zemes ceļu. Aiz loga ir visīstākā lauku ainava: ar retiem bambusa māju puduriem un rīsa laukiem. Šajā apvidū gan to nepietiekot, jo ne visur Kambodžā augsne ir piemērota rīsa audzēšanai. Līdz ciematam mazliet jāpaiet kājām. Kāds puišelis velk ganībās divus kaulainus govslopus — vienu bēšu, otru brūnu. Turpat blakus žļurgainā peļķē ar plastmasas maisiņiem un citiem civilizācijas atkritumiem ir īstena moskītu debesmanna. Ceilo stāsta, ka vēl pirms gadiem astoņiem deviņiem te neviens plastmasas maisiņus nav pazinis, visu tinuši banānu lapās. Pēc tam tās vienkārši izmetot — daļu aizvilkušas skudras, pārējās sagrauzis laiks. Tagad lielākā daļa tāpat darot ar plastmasas maisiņiem.
Viesnīcas Shinta Mani aizgādniecībā ir vairāki šā apvidus ciemati. Šis ir salīdzinoši neliels, viena mazliet "glaunāka" māja ar šīfera jumtu un vēl pāris miniatūra šķūnīša izmēra bambusa namiņiem uz pāļiem. "Mammu, tas ir tāds, kā Trīs siventiņos bija Nuf Nufam," naivā bērna tiešumā saka mana trīsgadīgā meita. Un mazliet neticīgi skatās uz ģimeni, kas iznākusi mums pretim. "Tā taču nav viņu māja. Kur ir to bērniņu māja?" Kopumā viņi ir deviņi. Vecvecāki un jaunā ģimene ar bariņu mazuļu. Viens ir zīdainis. Kontracepcija Kambodžas laukos joprojām ir zilais sapnis. Lai nu kā būtu ar "labās karmas paketēm", var uzskatīt, ka viņiem paveicies — pateicoties kādas singapūriešu ģimenes ziedojumam (1000 dolāriem), drīz viņi varēs pārcelties uz jaunu māju, kas teju, teju tiks pabeigta pārdesmit metru tālāk. Nelielais, baltais ķieģeļu namiņš uz apkārtējā fona izskatās gandrīz pēc savrupmājas. Šim ciematam paveicies divtik, jo nesen tas ticis arī pie ūdens urbuma. Līdz šim arī dzeramais ūdens ir problēma.
Ūdens urbums apmēram 30 metru dziļumā maksā 90 dolāru. Krietni mazāk nekā nakts kādā no pilsētas luksusa viesnīcām un mazliet vairāk nekā vakariņas diviem ar vīnu kādā no Siemreapas hēdoniskajiem restorāniem.
Ne Hotel de Paix, ne Shinta Mani saviem viesiem neko neuzspiež. Informācija par iespēju ne tikai baudīt, bet savā veidā arī atdot atpakaļ — videi, kuru tu kā tūrists patērē, ir neuzkrītoši ielikta viesnīcas numurā. Ceilo saka, ka cilvēku, kas interesējoties par iespēju palīdzēt, kļūstot arvien vairāk. Īpaši, redzot, ka tas nav kaut kāds abstrakts ziedojums, bet pavisam konkrēta palīdzība. Vēlāk tiekot atsūtīts arī rakstisks un fotogrāfisks apstiprinājums, ka darbs ticis izdarīts.
Vakarā es atbildu uz neskaitāmiem "kāpēc". "Mammu, kāpēc mums ir tāda skaista istaba, bet tiem bērniņiem nav? Vai viņiem kādreiz būs? Mammu, vai viņiem ir zīmulīši? Mammu, vai tā tiešām bija viņu skola?" Lielākā daļa Katrīnas oranžā čemodāna satura — zīmuļi, papīri — jau ir izkrāmēta uz grīdas. To viņa rīt aizvedīšot bērniņiem. Jo ir jau padzirdējusi, ka rīt brauksim uz Tonlesapa ezera peldošajiem ciematiem. Es nezinu, vai diena ar bērnu Kambodžas laukos ir "labas karmas pakete", taču redzu, ka viņa tovakar kaut ko domā — par citādo un arī vienlīdz īsto pasauli. Pēc trim nedēļām manā epastā pienāk fotogrāfija, kas apliecina, ka vēl vienai ģimenei ir ūdens. Patiesībā tas ir mazākais, ko iespējams izdarīt.
NO AVANTŪRAS LĪDZ VIESNĪCAI
Ideja ar laiku ņemt savā aizgādniecībā vienu no Kambodžas nomaļajiem ciematiem, izveidojot tajā skolu, kas cilvēkus apmācītu darbam viesnīcu industrijā, ir arī francūzim Didjē Faro, vienam no nesen atvērtās luksusa viesnīcas Heritage Suites Hotel īpašniekiem. Ar lielākiem un mazākiem pārtraukumiem Didjē Kambodžā ir jau 14 gadu.
Pirmoreiz te nokļuvis nejauši — ceļojis pa Vjetnamu un saticis paziņas, kas savulaik strādājuši Kambodžā. Atgriezies Francijā un pēc pāris mēnešiem uzzinājis par iespēju piedalīties franču valdības atbalstītā konkursā par neordinārāko piedzīvojuma projektu. "Bija viens noteikums — pretendentam vajadzēja būt jaunākam par 26 gadiem. Savukārt ekstrēmo avantūru amplitūda plaša: sākot ar klinšu kāpšanu un beidzot ar niršanu. Mēs uzvarējām — ar ideju apbraukt Kambodžas lielākajam — Tonlesapa ezeram. Balva bija 10 000 dolāru, un par to iegādājāmies visu nepieciešamo ekipējumu, arī ūdensslēpošanai Mekongas upē."
Brauciens esot izpelnījies plašu publicitāti Francijas presē, un viņiem piedāvāts izveidot Kambodžā ūdensslēpošanas klubu. "Taču pirms 14 gadiem Kambodžā nebija tūristu, projekts beidzās, tā arī nesācies." Toties viņi izbraukājuši Kambodžu krustu šķērsu un uzrakstījuši ceļvedi franču valodā.
Pēcāk Didjē kādu laiku strādājis Vjetnamā, Taizemē, Birmā, Ķīnā, apprecējies ar ķīnieti un atgriezies Kambodžā. Kad Siemreapā celta viena no pirmajām modernajām viesnīcām — Victoria, viņam piedāvāts galvenā menedžera amats. Tā viņš "izkodis" viesnīcu biznesu no A līdz Z, un Heritage Suites jau ir likumsakarība.
Kad tiekamies, Didjē atvainojas, ka mazliet nokavējis. Dauzoties ar brāli, mazais puika iespiedis pirkstu durvīs un norāvis ādu. Asiņu jūra.
Didjē ir visai skeptisks pret tā dēvētajiem nevalstisko organizāciju labdarības projektiem, jo liela daļa esot īslaicīgi, nodarot lielāku ļaunumu nekā labumu. "Daudzas tā dēvētās labdarības programmas izrauj no lauku ciematiem pusaugu bērnus, apģērbj, kaut ko drusku pamāca, parāda citu dzīvi un pēc tam iemet turpat atpakaļ — bez jebkādas alternatīvas. Daļa šo bērnu vēlāk kļūst par mazgadīgajiem noziedzniekiem." Līdzīgi kā Ceilo, viņš uzskata, ka paliekoša jēga ir tikai tiem projektiem, kas ir ilglaicīgi.
Piemēram, Artisans d"Angkor, kas savulaik tapa kā trīs gadu projekts — ar Kambodžas Izglītības ministrijas, Francijas Ārlietu ministrijas un Eiropas Savienības gādību, bet nu jau pārtapis pašfinansējošā organizācijā. Artisans d"Angkor tika radīts, lai atbalstītu un popularizētu khmeru kultūru un mākslu. Katra no nelielā kompleksa piecām darbnīcām veltīta savam amatniecības veidam — sākot no kokgriezumiem, akmens kalumiem un beidzot ar zīdu.
Kad tur ierodaties, pienāk angliski runājošs gids, sīki un smalki izstāstot katru procesa detaļu. Lielākā daļa šeit strādājošo amatnieku ir no valsts lauku rajoniem, lauku darbnīcās tapušas arī lielākā daļa tuvējā suvenīru veikalā rodamo lietu. Viens no Artisans d"Angkor mērķiem ir ne tikai nodrošināt ar darbu lauku jauniešus, bet tādējādi arī kaut mazliet pasargāt Kambodžas provinces no depopulizācijas — jauniešu aizplūšana uz pilsētām ir viena no valsts aktuālākajām problēmām.
Didjē saka — pat neapsverot iespēju, ka varētu no Kambodžas aizbraukt. "Šī ir lieliska un vienlaikus arī ļoti aptverama valsts, fantastiska daba un ļoti daudz lietu, ko jūs, te dzīvodams, varat darīt."
"Jūs nevarat teikt, ka visur Kambodžā ir malārija, tā ir tikai atsevišķos valsts reģionos, un tie visi ir labi zināmi. Moskīti lido 100—150 metru teritorijā, ne tālāk. Jūs neiztīrīsiet visu mežu, bet zonu ap vienu ciematu savest kārtībā ir pilnīgi reāli, tādējādi mazinot arī malārijas risku šajā rajonā. Domāju, ka atradīšu kādu biologu, kas palīdzēs to risināt," Didjē stāsta savu tuvākās nākotnes projektu vīziju. Tajā ietilpst arī 10 istabu luksusa viesnīca jūras piekrastē un tikko izveidotā tūrisma aģentūra Heritage Adventures.
Kambodža kļūst par arvien iecienītāku luksusa tūrisma galamērķi, lielākā daļa neapmierinās tikai ar dizaina viesnīcu piedāvāto drošo komfortu un vizināšanos helikopterā virs Ankoras. Īsta, autentiska — sava veida luksusa mugursomnieka — pieredze apvienojumā ar mazliet adrenalīna ir luksusa tūrisma viskārdinošākā prece pašlaik. Piemēram, nedēļa džungļos jeb tā dēvētā kultūras pakete, kuras ietvaros Ankoras tempļus var iepazīt franču arheoloģijas doktora pavadībā.
Var arī dodies ekspedīcijā uz pavisam nomaļiem, džungļu vidū rodamiem ciemiem. Didjē saka, ka šādu vietu Kambodžā joprojām esot daudz.
***
Ja gribi līdzīgi. Kambodža
Labākais laiks, lai dotos uz Kambodžu, ir no novembra līdz februārim, kad ir ne tikai sausā sezona, bet arī salīdzinoši vēss — 20—32 grādi. Sausā sezona ilgst līdz maijam, musona periods — no jūnija līdz oktobrim.
Vīzu iespējams iegādāties arī iebraucot (20 dolāru), taču var nākties stāvēt garā rindā. Ērtāk to jau iepriekš nokārtot internetā par 25 dolāriem. Mfaic.gov.kh
Ieeja Ankoras tempļu pilsētās atļauta no saullēkta līdz saulrietam — no pulksten 5.30 līdz 17.30. Plānojot jārēķinās, ka būs nepieciešama vismaz triju dienu ieejas karte (40 dolāru), jo kopējā Ankoras teritorija ir 85 x 50 km liela un pat trīs dienās iespējams aptvert tikai minimumu
Brauciens ar tuktuku maksā 1—2 dolārus. Īre visai dienai: 10—20 dolāru, atkarībā no attālumiem. Taksometrs bez īpašām ērtībām maksā 25 dolārus dienā. Divriteņa īre: 1—2 dolāri dienā
Lai arī nacionālā valūta ir rieli, visi norēķini notiek ASV dolāros. Bankomāti ir ik uz soļa, tālab par iespēju tikt pie skaidras naudas nav jāuztraucas
Ja naktsmītnes izvēlē noteicošais ir ne tikai komforts, dizains un cena, bet arī tās filozofija, vislabākā izvēle ir 18 istabu Shinta Mani. No 90 dolāriem. Shintamani.com
Neordinārākā Siemreapas naktsmītne ir The One Hotel. Tajā ir tikai viena istaba, sava jumta terase, bezvadu internets, personāls, kas strādā tikai jums, un pārējais luksusa komplektiņš. Šopavasar blakus tiks atvērta arī trīs apartamentu māsa — viesnīca — mākslas galerija. No 250 dolāriem.
Theonehotelangkor.com
Khmeru virtuve ir viena no savdabīgākajām Āzijā. Tā ir sezonāla, izceļas ar izcili aromātisku garšu buķeti, un tajā tiek izmantotas tikai tās sastāvdaļas, kas vēsturiski augušas Kambodžā. Autentisks un vienlaikus arī izsmalcināts izpildījums ir Viroth"s (Wat Bo Road) un Sugar Palm (Taphul Road).
Viens no suvenīriem ir zīds. Viskvalitatīvākie tradicionālie izstrādājumi nopērkami Artisans d"Angkor, ar dizaina pieskaņu — Jasmine (Pokambor Street), īstena pērle ir Eriks Rezia. Tas, ko šis Madagaskarā dzimušais, Francijā studējušais un kopš 2002.gada Siemreapā dzīvojošais dizainers spēj darīt ar zīdu, nav vārdos izstāstāms. Salons atrodas viņa mājās, vienā no Siemreapas pievārtes ciematiem. Iepriekš noteikti piezvaniet. + 855 12965207 un palūdziet, lai viesnīcā izstāsta tuktuka šoferim ceļu.