Jauna Privātās dzīves diskusija. Kad ir laiks pirmajam bērnam?

Nekad! Pasaule iet uz galu kā pa laipu, bet mēs tik kā tādi trusīši par vairošanos esam spējīgi domāt. Dzimstība ir steidzīgi jāierobežo uz stingrāko!

Kad Liktens dod, tad tas bērniņš " jāņem".

Man ir meita, jau liela, drīz būs 15. Un par viņu es saku paldies Dievam, jo ne es viņu plānoju, ne sapņoju par bērnu tajā laikā - man bija 22 gadi un bija skaidrs, ka bērns ir uzticēts man vienai. Un tas ir labākais, kas ar mani tajā laikā varēja notikt - tuviniekiem par lielu brīnumu es nelūkojos Daugavas virzienā, bet gan uzplauku kā roze, biju skaista un bezgala laimīga grūtniece. Dieviņš bija parūpējies par visu - par ideālu grūtniecību, vieglām dzemdībām un veselu mazuli. Valstij gan tajā laikā bērni nerūpēja - veselu gadu mani vienīgie ienākumi bija 15 lati mēnesī. Manam bērnam nebija importa ratiņu un greznas gultiņas, mēs iztikām ar vienkāršām lietām un es nudien biju laimīga! Jo man pretī smaidīja burvīgākais cilvēciņš pasaulē - mana meitiņa! Jā, man bija vieglprātīga attieksme pret dzīvi - dzirdu kādu sakām, jo, gaidot bērnu, es nedomāju, kā es viņu izskološu Kembridžā. Taču tagad es to pat varētu atļauties. Mans secinājums - reizēm Dievs labāk zina, kas mums patiešām ir vajadzīgs. P.s. Neesmu ļoti reliģioza, bet Dievam ticu!

Te nav ko diskutēt, mēs nedrīkstam uzņemties Dieva lomu, jo ,ja bērniņš tiek dots, tad arī viņam jānāk pasaulē. Plānošana ir absurda rīcība, tā noved pie neauglības un , bieži vien, pie ciniskas sava mazuļa noslepkavošanas mātes miesās, bez jebkādas iespējas sevi aizstāvēt.