Kā ģērbties 20,30... 50 gados. Kur palicis stils?

hehe, smieklīgi, Lindas Leen intervija, ko šī te autore uzmargoja, bija ļoti zemas kvalitātes, visām vīlēm spiedās cauri tas, ko no malas varētu dēvēt par skaudību. Bet profesionalitāte prasītu savu personīgo viedokli atstāt aiz kadra -tā kā tas netika izdarīts (un vēl tiek atsaukts atmiņās te, komentāros), jāsecina, ka ABR ir ne tikai nepatīkama persona (dalīt smukajos/nesmukajos ar savu personīgo stila izjūtu ir tāds wanabī blinbling līmenis - tas, ka skaties Sex un L un lasi Pastaigu nepadara Tevi par modes guru...), bet ari neprofesionāla. izdari mums visiem pakalpojumu - pārstāj rakstīt!

Par stilu un eleganci spriež sieviete, kura vienmēr centusies līdzināties seksa un lielpilsētas Kerijai, turklāt pati vienmēr lepni postulē "nepārprotamo līdzību". Jums tas smieklīgi neliekas? :D

Negribu piekrist autorei par labi ģērbtajam Parīzes sievietēm.Vismaz dažus gadus atpakaļ tādas nemanīju.Taisni otrādi - lielākā daļa balto sieviešu staigāja neizteiksmīgos melni pelēkos paltrakos atgādinot kārnas melnas vārnas.Atšķirīgi ģērbtas bija tumšādainās, ienesot savdabīgu krāsu jūkli, gluži tāpat kā krievu sievietes Rīgā. Pie mums Latvijā par elegances ikonu uzskatu Asnāti Smelteri, jo tā kā viņa prot "apspēlēt" pat visvienkāršāko kleitiņu šajos laikos neprot neviens.

mirga, dvēseles spogulis ir Romantisma laikmeta postulāts (skaistums izglābs pasauli utt., ko tagad izmanto nivelētās formās - arī no tā laika). Romantismā individualitātei un oriģinalitātei bija milzīga nozīme. Tāpēc mazliet ironiski atsaucos uz to dvēseles spoguli. Par stila veidošanos runājot, nu nē, es nepiekrītu Jums, ka tas veidojas tikai dabiski un nepiespiesti. Dabiski un nepiespiesti mūsdienu popkulktūras ietekmē ir šļūkt botās un uzkārt plecā mazu ādas somiņu. Vai uz ļumīga vēdera uzķeksēt pīrsingu. Ja papētīsiet visas izcilo stila sieviešu biogrāfijas: Katrīna Denēva, princese Diāna, Žorža Sanda - te daudz varētu saukt no dažādiem laikmetiem un jomām, visas ir, pirmkārt, labi parzinājušas etiķeti. Bet etiķeti nevar zināt, ja nezina estētikas, tai skaitā modes laikmetu vēsturi. Līdz ar to, secinu, ka laba stila izjūta, elegance - tā tomēr ir pievilcīgas organikas, izsmalcinātas emocionalitātes un/vai intelekta UN tīri teorētisku zināšanu apvienojums. Man patika, kā reiz viena no šarmantākajām latviešu sievietēm - māksliniece Ieva Iltnere intervijā Dienai teica, ka viņa nesaprot, kā cilvēki, kuri nav mākslinieki, vispār spēj labi saģērbties:-). Viņasprāt, krāsas, faktūras, visas nianses - tās nezinot, nav iespējams izveidot stilu harmoniski (starp citu, no sengrieķu valodas ''harmonē'' divu kuģa detaļu precīza atbilstība viena otrai).

Paldies par atbildi:)Par izskatu vien nebiju domājusi, tālab atvainojos par neprecīzi formulēto jautājumu.

Varbūt.. izteiksmes brīvība un plašums arī, Jums trūkst, kas elegantai sievietei ir cik uziet. Manuprāt, esat mazliet ieciklējusies cinismā un vienveidibā šājā rakstā un komentāros! Tomēr, savā ziņā piekrītu, tam, ka Latvijā sievietes ir aizrāvušās ar krieviskās popkultūras klišejām un aizguvumiem. Bet ir nianse, uz kuru gribu vērst autori, stils -tēls vai dvēseles spogulis, kā Jūs to saucas, veidojas dabiski, nepiespiesti, bet pēdējā komentārā norādat uz gandrīz mehānisku sevis veidošanu - tas ir stilista darbs, nevis ikdienas cilvēka, kas aizņemts ar tūkstošiem dažādu skaistu lietu. Tādēļ, varbūt ir vērts mainīt šīs sērijas tematiku uz ko cēlāku, piemēram, "sarunas par gaumi" vai "gaumes pieredze"....... :)

x, es arī domāju, ka sabiedrībā neatpazīstamo sieviešu vidū, kuras nebūt netiecas pēc publicitātes, elegantas dāmas ir. Esmu saskārusies ne vienreiz vien, un jutusies patīkami par to. Ieva, elegancei, manuprāt, ir vairāki priekšnoteikumi: cilvēka organiskā pievilcība (grācija, vaibsti, auguma struktūra, kas no dabas dota), pašapziņa, manieres, krāsu un faktūru izjūta - arī dabas dota - vai nu ir, vai nav. Tad vēl tēla precīza sajušana - tā, lai atbilst iekšējai pasaulei, enerģētikai. Protams, arī sociālā pozicionēšanās, un tīri teorētiskas zināšanas estētikā var kaut ko palīdzēt. Un vēl tomēr arī - laiks (iekšējais, ne tikai ārējais fiziskais), ko ikdienā sieviete var atļauties/vēlas veltīt savam tēlam. Jo elegance, tas ir tomēr tēls, nevis vienkārši izskats. Kaut kas no visa uzskaitītā man ir, kaut kas nav.

nu nezinu, es par dīvām neinteresējos. taču savā radu, draugu un paziņu lokā zinu ļoti daudzas "vienkāršās sievietes" ar labu gaumi un stilu. piekrītu, ka jautājums drīzāk ir par vērtībām, ilgus gadus valdošo patērētāju kultu un pārspīlēto sevis ekspozicionēšanu.

Autore tik daudz kritikas veltījusi Latvijas sievietēm, tālab man tās mazdrusciņ ķecerīgs jautājums - vai cien. autore sevi uzskata par elegantu dāmu, uz kuru tīkami skatīties?:)

x, es piekrītu Jums, ka Latvijā IR elegantas, labi ģērbtas sievietes. Bet maz. Par slejā aizsākto dīvu temu - ja mēs sāktu uzskaitīt elegantās aktrises, mākslinieces, mūziķes, rakstnieces, kuras tagad ir 50 - 60 gadus vecas, saraksts būtu garš. Ja mēģinātu apzināt 25 - 40 gadus vecās, apmulstu, jo maz. Patiešām maz. Ir svarīgi, ka sabiedrībā cienījamas sievietes, izcilas personības, ir ar labu gaumi, jo, uz viņām lūkojoties, neapzināti ietekmējas arī tā sauktā masu kultūra. Ģērbšanās maniere nav vienkārši ''šmotkas, par kurām svarīgākas ir garīgās vērtības. Tas ''keiss'' ir dziļāks. Ģērbšanās maniere (gluži tāpat kā visi citi estētikas aspekti) daudz pasaka par etniskajām īpatnībām, vērtībām, identitātes apziņu, arī Ahilleja papēžiem:-) - tas ir īpaši svarīgi, ja runājam, ko par mums padomā/saprot/izvērtē tie citzemju ļauži, kuri apmeklē Latviju. Tāpēc nav nekāda joka lieta, ka mums ir bezstila dīvas, kuras netur masu latiņu augstāk, un, kā raksta x (citāts): ''problēma ir drīzāk tanī, ka vispārējais Latvijas stils ir diezgan pārspīlēts un kliedzošs, jā, pat krievisks un bieži vien konkrētajai situācijai neatbilstošs (īsi svārki un lieli dekoltē biznesa vidē, biezi smiņķi dienas laikā, par mākslīgajiem nagiem un ragiem nemaz nerunājot).''

Izklausās pēc tipiskas latvietes pelēkās skaudības. Tā nu ar vajag pateikt - skauž, ka citām latvietēm izdodas izskatīties lieliski. Tāpēc tagad gvelžu par to, ka "ārpusē" viss ir tik ļoti labāk ,sievietes elegantākas, drēbes skaistākas. Bet var jau būt, ka autore runā tik par to, ko grib ieraudzīt. Skumji.

nu tā tāda vispārināšana vien ir. domāju, ka proporcionāli tā attiecība ir apmēram līdzīga. tajos 60-tajos, 70-tajos gados pati vēl bijāt gana jauna, drošvien ne visu atceraties, un arī Parīzē tikai kā tūriste īsu brīdi apgrozījāties. padzīvotu ilgāk, tāpat pamanītu, ka lielākā daļa ģērbjas diezgan vienādi. jā, citādāk kā Latvijā, taču tomēr vienādi. jo cik tad veidos to lakatiņa mezglu uzsiesi. nenoliegšu, arī mani fascinē franču sieviešu stiliņš, taču - ironija - Parīzē pie manis pienāca kāda sieviete un gribēja zināt, kur esmu tikusi pie tik skaistiem svārkiem. kad teicu, ka tie ir šūti, viņa pat bija gatava tos atpirkt! tā kā labi ir tur, kur mūsu nav. ir jau arī Latvijā elegantas un skaisti ģērbtas sievietes, kas akli neseko modei un piemeklē kādu rozīnīti. manā skatījumā problēma ir drīzāk tanī, ka vispārējais Latvijas stils ir diezgan pārspīlēts un kliedzošs, jā, pat krievisks un bieži vien konkrētajai situācijai neatbilstošs (īsi svārki un lieli dekoltē biznesa vidē, biezi smiņķi dienas laikā, par mākslīgajiem nagiem un ragiem nemaz nerunājot). un vēl par vienādo ģērbšanos. Latvijā ne man, ne manām draudzenēm pat sapņos nerādītos, ka varētu nopirkt un vilkt mugurā kaut ko tādu pašu kā draudzenei. pat ja nenormāli patika, bija jāsamierinās, ka draudzene paspējusi pirmā. nu labākajā gadījumā varēja kādu reizīti aizņemties, lai kaut kur skaisti uzcirstos. tagad jau kādu laiku dzīvoju rietumos - te bez problēmām! vienu dienu apbrīno un sajūsminās, kādas draudzenei skaistas jaunas bikses, nākamajā jau pati ierodas tieši tādās pašās.

Joprojām pretruna pretrunas galā... it īpaši komentāra beigās. Vai tad latviešu sievietēm trūkst to pašu šalles mezglu vai auskariņu??.. Un es arī tādas "visas vienādas" sievietes nekur neesmu redzējusi. (Vienīgā vienādība, ko esmu ievērojusi, ir plikās tauku riepas neatkarīgi no vecuma un gadalaika ļoti daudzām sievietēm, bet tas arī viss.) Un par to tirgu - ja jau tirgus "trulās lupatas atdarina modes namu modeļus", kā ABRa raksta 14:11, tad taču pēc loģikas tiem arī jāizskatās kā modes namu modeļiem, tikai par zemāku cenu, vai ne?.. (Un pasarg Dievs, tā taču jebkurā gadījumā ir tikai drēbe, kas paredzēta ķermeņa apsegšanai - ko tā var "atdarināt" vai "neatdarināt"!) Un par tām studentēm - taisni nesen kaut kur lasīju rakstu par strādājošajiem studentiem, kur viens komentētājs atzinīgi izteicās par rietumu studentiem, kas staigā vienādi pieticīgi un ar izskatu īpaši neizceldamies, jo viņi saprot, ka šai dzīves posmā galvenais ir mācības, kamēr latviešu studentam (un jo īpaši studentei) galvenais ir spīdēt ar oriģinālu apģērbu un statusa priekšmetiem, tāpēc arī Latvijā daudzi studenti strādā, pat ja tas nav izdzīvošanai nepieciešams. P.S. Es esmu labas un skaistas drēbes sev un bērniem atradusi gan humpaļos, gan tai pašā nicinātajā tirgū, gan arī, piem., "Gerkenā".

Iksiņ, man tā loģika tāda, jo laiki Latvijā rāda, ka sievietes izkopušas stila izjūtu, daiļi ģērbušās grūtos laikos, kā piemēram, 60, 70 gados, kad veikalos nekā nebija, bet tika pielikts daudz prāta un pūliņu, lai izskatītos eleganti, vai 90-sākumā, kad nevienam nebija naudas, bet humpalās tika rasta forša alternatīva trulajām tirgus un tipveida veikalu lupatām, kas baisā kvalitātē estētiski un tehniski atdarināja izcilo franču, itāļu modes namu modeļus. Tagad (nu labi, vairs nē...), kad naudas bijis padaudz, sievietes staigā visas vienādas. Netiecas būt oriģinālas, elegantas. Vienkārši atdarina noteiktiu zīmolu skatlogus. Dažkārt pat skaisti, bet bezpersoniski. Tāpēc arī rakstīju, ka grūti laiki iedvesmo būt radošam, individuālam, bet viegli laiki nonivelē. Frančiem jau naudas arī nemaz nav tik daudz (vidusslānim, studentiem), bet, lūk, ar šalles mezglu vai auskariņiem panāk efektu.

jā, bet arī A-Eiropas stils ir stils. cita lieta, ka ne katram tas patīk un francūziešu vieglais šarms apbur vairāk kā Rīgā redzamais "šik, bļesk i krasota". bet nevajag jau nemaz Parīzi. pēc ilgākas uzturēšanās jebkurā R-Eiropas valstī atgriešanās Rīgā ir diezgan šokējoša - ģērbšanās ziņā. autores loģika gan interesanta. vispirms apraksta modīgās francūzietes, salīdzina ar bezpersoniskajām latvietēm un tad secina: "Man nākas domāt, ka grūtības un šķēršļi iedvesmo, bet laba dzīve nonivelē, vienādo."