Kamēr atnāks meitenes, paskatīsimies šeit,— Gunārs Igaunis ved mūs pa tumšām lielas ēkas kāpnēm, līdz nonākam nekurinātā telpā, kurā vienkopus plauktos savākti vairāki desmiti visdažādāko mūzikas instrumentu. "Tas jums ir jāredz un jādzird, par šovu runāsim pēc tam." Tikai tagad saprotu, ka tieši šīs vecās ermoņikas, cītaras, cimboles un stabules, kurām katrai ir sava vēsture un stāsts, ir dziedošās Igauņu ģimenes būtības neatņemama sastāvdaļa, kas gluži kā talismans bijis līdzi katru svētdienas vakaru, kāpjot uz Sapņu fabrikas skatuves Latvijas Neatkarīgās televīzijas
(LNT) projektā Dziedošās ģimenes. Igauņu ģimene no Rēzeknes novada Gaigalavas šajā televīzijas šovā ir daudzkrāsaina kā Latgales dvēselīte — no rakstnieka Jāņa Klīdzēja aprakstītā kāzu spēlmaņa smeldzes un sentimenta līdz pat paraupjam humoram un drastiskumam, patiesam līdz asarām. Viņi visi kopā dzied jau gandrīz divdesmit gadu ne tikai uz skatuves un TV šovā — nopietnais papus Gunārs, smējīgā mamma Rasma un trejmeitiņas Liene, Marta un Laima. LNT Latvijas ģimeņu dziedāšanas svētki tuvojas finālam un katru svētdienas vakaru piesaista arvien lielāku televīzijas skatītāju interesi — kurš tad uzvarēs un dabūs lielo balvu. Kāda sajūta ir tagad, kad palikuši vieni no četriem dalībniekiem? "Nu, tagad vairs nav kur atkāpties. Es neapskaužu žūriju, kurai mūs ir jāvērtē, bet savu mērķi mēs esam izpildījuši un varam, kā saka, būt priecīgi un laimīgi, un Dievam pateicīgi — esam parādījuši, ka ir tāda mūzikas instrumentu darbnīca Gaigalavā, ka bagātīgs ir tautas mūzikas instrumentu pūrs, un esam pārstāvējuši Latgali kā neatņemamu Latvijas daļu," lēnīgi saka Gunārs Igaunis, līdz galam atvilkdams veco ermoņiku jeb garmaņu plēšas.Ermoņiku stāsti
"Pirmais instruments, kuru iemācījos spēlēt trešajā klasē, bija akordeons, pats augumā to knapi pārspēju. Tētis ar mammu šo instrumentu nopirka par pirmo lielāko algu, ko abi saņēma kolhozā. Vispirms to iemācījās spēlēt mamma, bet viņai kā jau sievietei bija mazāk brīva laika, un tēvs to lietu ņēma savās rokās," virtuozi spiežot instrumentu taustiņus, stāsta Gunārs. Brālis Ivars, Jaunstrūžānu pamatskolas direktors, spēlē klavieres un dzied korī, muzikāli apdāvinātas ir arī Rasmas brāļa un māsas ģimenes. "Kad mēs sanākam kopā Jāņos vai kādos citos svētkos, vienas istabas nepietiek, aizņemam vairākas. Un visi dziedam un spēlējam." Tā esot sagadījies, ka gan Gunārs, gan viņa vecākā meita Liene dzimuši Jāņos. "Kādreiz Jāņu vakarā centāmies spēlēt ballēs, jo bija jāpelna nauda, taču, kad ievēroju, ka mazās meitas turpat uz skatuves dēļiem aizmieg, ka šajos svētkos vairs nepiederam sev, nolēmu — nē, tie būs tikai mūsu ģimenes svētki. Kopš tā laika vairs Jāņos citur nespēlējam," pasmaida Gunārs. Jau četrus gadus viņš savā mūzikas instrumentu darbnīcā, kas iespiedusies divās Gaigalavas pagasta administratīvās ēkas istabiņās, gatavo un remontē senos mūzikas instrumentus. Rasma māca mūziku Gaigalavas un Jaunstrūžānu pamatskolā, vada bērnu folkloras ansambli Purineņš, kurā izmanto Gunāra darinātos instrumentus, stabules, klabekļus, trejdekšņus un bungas. Daļa no instrumentu kolekcijas pelnījusi īpašu godu — gan simtgadīgās ermoņikas, kuras latgaliešu peļņā gājēji pagājušā gadsimta sākumā centās pārvest mājās no Pēterburgas, gan Latvijas laika ermoņiku meistara Ieviņa darinājumi, gan piecdesmito gadu garmoškas: cita — mīļas rokas dāvināta, cita — ar grūtībām iegādāta, jo daudzās Latgales ģimenēs mūzikas instrumentu turēja kā relikviju pat tad, kad spēlētājs jau sen kā smilšu kalniņā. "Šo man uzdāvināja Emīlija Vovere no Kārsavas, ar tādu mīlestību uzdāvināja! Viņi neviens vairs ģimenē nespēlēja, taču ermoņikas turēja tradīcijas pēc. Tāda krāšņa, īsta tuļskaja garmoška, bet dzīvi jau redzējusi. Šīs ir Pēterburgas ermoņikas. 1903.gada tautas skaitīšana parādīja, ka tajā laikā no Latgales peļņā izbrauca 64 000 iedzīvotāju, lielākoties visi uz Krieviju, it sevišķi uz Pēterburgu. Ko uz mājām veda? Garmoškas. Ko tagad no Īrijas ved?" Gunārs uzrauj smeldzīgāku meldiņu. Telpas kaktā sakrautas lielas un mazas bungas, izrādās, tās agrāk gatavotas no suņādas, taču Gunāra kolekcijā tādu nav. Bungas kādreiz izmantotas pat dievkalpojumos, tāpat kā cītaras un cimboles jeb cymbali. "Šim cymbalam, kas pašu darināts, ir ļoti laba enerģija, pats grib, lai ar to spēlē, būs jāpaņem nākamajā reizē uz televīziju. Mums visi instrumenti jau bijuši uz skatuves."
Dzīve pakārtojas šovam
Instrumentu stāsti jāpārtrauc un jādodas uz siltākām telpām Bikovas muižā jeb Gaigalavas pamatskolas vecajā ēkā, jo atnākušas Igauņu meitenes, Rasma, Marta un Laima, lai sāktu kārtējo mēģinājumu. Dziedošajām ģimenēm uz studiju būtu jādodas divas reizes nedēļā, taču Latgales saimēm līdz Rīgai mērojams pārāk tāls ceļš, tāpēc Igauņi mēģina turpat mājās savu mūzikas instrumentu pavadījumā. "Mēs jau laikam Rēzeknes novadu būsim izputinājuši, mums un Eriņu ģimenei laipni piešķirts autobuss, lai mēs katru svētdienu aizbrauktu uz Rīgu. Mēs tik tiešām no sirds esam pateicīgi novadam par atbalstu. Citādi jau neizbraukātu. Kādas reizes četras braucām paši ar saviem spēkiem, sapratām, ka tas nav iespējams, 40 latu benzīnam vien, vēl paēst pieciem cilvēkiem kādi 20 lati. Ja vēl brauktu arī nedēļas vidū, būtu kādi 120 lati nedēļā, mēs to fiziski nevaram pavilkt. Bet izstāties arī nevaram, tādi ir šova noteikumi. Nu jau jāturas," saka Rasma. Jau vairākus mēnešus visas Igauņu ģimenes — gan vecāku, gan devītklasnieces Laimas un Rēzeknes Valsts ģimnāzijas 11.klases audzēknes Martas (vecākā meita Latvijas Mūzikas akadēmijas studente Liene pievienojas tikai Rīgā) — dzīve tiek pakārtota televīzijas šovam. Grūti? Žēloties Igauņi nav paraduši. Arī tad, kad interneta portālos komentāros rakstītais uzdzen asaras un neizpratni — kāpēc tāds žultainums un ļaunums tieši pret latgaliešiem? "Nevarēju izturēt un pagājušajā svētdienā televīzijā pateicu, ka Latgale ir tā pati Latvija, ka tāds apzīmējums "latgalieši" radās tikai pagājušā gadsimta 20.gados, kad beidzot apvienojās divas šķirtās vienas tautas daļas. Tie, kuri ar naidu raksta par čangaļiem, kas palikuši šovā, ienīst paši sevi," saka Gunārs. Viņš piebilst, ka tie komentāru rakstītāji jau laikam gan nebalso ne par vienu ģimeni. Starp pašiem projekta dalībniekiem nav ne strīdu, ne konkurences, visi ir draudzīgi un tur īkšķi cits par citu. Arī ar Eriņiem, kopā braucot vienā autobusā uz Rīgu, ne reizi nav sakāvušies, smejas Gunārs, ja nu kādu pudeli kopīgi iztukšojuši.
Šovā Igauņi nokļuvuši pavisam nejauši. "Mēs tikko bijām atgriezušies no ASV, Amerikas latviešiem rādījām Jāņu tradīcijas, mums piezvanīja Gunāra brāļameita, stāstīja — ir tāds šovs LNT, vai jūs negribat pieteikties. Nē, neko mēs negribam, mums jau viss ir piegriezies, esam noguruši. Tad vēl aizbraucām uz Eiropas tautu festivālu Portugālē. Pēdējā brīdī paskatījos internetā, kādi šovā noteikumi, it kā nekā sarežģīta, ģimeņu dziedāšanas svētki. Nu, svētki — tā jau svēta lieta. Paspēlēji, nodziedāji, un atā. Tikai pēc tam sapratām, kur mēs esam nonākuši, ka tas ir šovs ar saviem noteikumiem, kam jāpakārto visa dzīve, ka mums ir jākļūst gan par režisoriem, gan tērpu meistariem," stāsta Rasma. Igauņu jājamzirdziņš ir tautasdziesma, taču šovā jādzied arī citā ampluā pie mikrofoniem un kameru priekšā, lai arī tā nav pierasts. "Kas jādara, jādara, mēs jau esam priecīgi, ka tik tālu esam tikuši un vēl patīkam cilvēkiem. Bet, ja būs jāaiziet, svarīgi aiziet tad, kad vēl pašiem tas viss patīk, ar gandarījumu, ka esi darījis visu, kas tavos spēkos. Ceram jau tikt līdz finālam — tieši 6.decembrī Laimiņai būs dzimšanas diena. Mūsu mērķis nav par katru cenu to naudu dabūt, bet parādīt, ka latgalieši arī dzied, nevis tikai sēž zaru būdās, spaida mobilā telefona pogas un balso šovos, kā te nereti komentāros raksta," Rasma bez rūgtuma pasmejas.
Spēlēja arī Eriņu kāzās
Gunārs un Rasma ir iecienīti kāzu muzikanti, spēlējuši vairāk nekā simt kāzās. Vienas no pirmajām bijušas tieši konkurentu Andra un Aijas Eriņu kāzas. "Tā ir sanācis. Labi, ka sieva arī var spēlēt. Citādi viņai būtu vai nu jāsēž mājās, vai jābrauc līdzi vīru pieskatīt," komiskā nopietnībā Gunārs noplāta rokas.
"Mani vienkārši fascinē spēlēt kāzās, ballēs, man tāds prieks, ka varam cilvēkus uzjundīt dejot, priecāties, ka visi smaida. Tad es pati palēkdama varu ņemties. Sanāk tāda enerģijas apmaiņa, mēs savu pozitīvo enerģiju varam atdot un to pašu arī saņemam pretī," atzīst Rasma. Vispirms, mācoties Rēzeknes Mūzikas vidusskolā, kāzās sācis spēlēt Gunārs. Toreiz tā puišiem bija laba iespēja piepelnīties. Kad Gunārs atnesis mājās pirmo nopelnīto naudu, mamma noplātījusi rokas, ka viņš pa nakti nopelnījis vairāk nekā viņa pa visu mēnesi kolhozā. "Katru reizi bija jābrauc četras stundas pirms jaunā pāra sagaidīšanas, jāliek tumbas, viss jāsagatavo. Pats garākais process bija vadus savienot, tagad to pat nevar iedomāties. Visādi jautri piedzīvojumi bija — kāzās jau muzikants ir galvenā persona —, jāprot ar godu mājās tikt. Ar sadāvinātajām zeķēm un cimdiem varam pilnu istabu pielikt. Visiem jau patīk, ka spēlējam daudzus instrumentus, ka rotaļās iesaistām, dziedam." Vēl Gunārs atceras, ka Andris Eriņš viņiem iemācījis valsi dejot, jo vadījis deju pulciņu Strūžānu kultūras namā. "Baigi viņu neklausījām, viņš pārskaitās, jo mēs tur tādi balvani bijām sanākuši. Bet viņš labi iemācīja, kad tagad dejoju valsi, vienmēr pasaku paldies Eriņam."
Kā circenīši kopā
Ar Rasmu saskatījušies kopš bērnības, abiem mājas bija Jaunstrūžānos 400 metru attālumā viena no otras. Rasmas mamma skolā Gunāram mācīja algebru un fiziku, bija stingra skolotāja, tēvs jauniešus kopā veda uz Rēzeknes Mūzikas vidusskolu, abi sēdēja mašīnas aizmugurē, tur laikam arī sasēdējās. Rasma sapņaini novelk, ka jau pamatskolas gados Gunārs viņu šad un tad uzlūdzis, bet Gunārs viņai liek dziļi vilties, teikdams, ka pamatskolā viņam nemaz tā Rasma nav patikusi, tādām tievām kājām. Vidusskolā, tad jau gan. 1989.gadā apprecējās, kopā muzicēt sāka, kad vecākajai meitiņai Lienei bija četri gadi. Tā viņi kopā spēlē un dzied, meitenes kopš agras bērnības apguvušas mūzikas instrumentu spēli. Rasma atzīst, ka tagad tieši meitas ir tās, kuru izdoma palīdz uzstāties šovā. "Ai, šogad arī Laima beigs pamatskolu, paliksim mēs mājās divi veči ar kaķi. Tā ir. Marta jau ārā no mājas, Liene trešo gadu studē."
Ko Igauņi darītu ar lielo balvu? Gunārs pasmīn, ka par to jau noteikti runā visās ģimenēs, kas piedalās šovā. "Nedrīkst daudz par to domāt. Protams, mūzikas instrumentu darbnīcas jaunā ēka vēl nav sākta būvēt, tur vajadzīga naudiņa. Bet galvenais jau ir tā sajūta, ka par mums balso, ka mēs patīkam.
Daudzus šovā saista tieši pozitīvais ģimenes vārds. Tām ģimenēm, kurās tik tiešām dzied visa saime, grūtāk sanākt kopā mēģināt nekā tām, kurās dzied tikai divi vai trīs. Bet dziesma vieno ģimeni. Ja arī sastrīdamies, dziedot tik un tā esam kā circenīši vienā burciņā, nekur sprukt. Vienojamies, atrodam kopsaucēju, lai tas visai kāzu draudzei būtu pieņemams," pasmaida Gunārs.