Ideja par braucienu uz Kotdivuāru man un Arjenam, manam ceļabiedram no Nīderlandes, rodas, satiekot kādu vīru Banforas dzelzceļa stacijā, kas atrodas Burkinafaso tikai pāris kilometru no Kotdivuāras robežas. Ceļvedis informē, ka Kotdivuāras kara dēļ vilciens vairs nekursē arī Burkinafaso, jo te ir tikai vienas sliedes un tās pašas savieno valsts galvaspilsētu Vagadugu ar bīstamās kaimiņvalsts neformālo galvaspilsētu Abidžanu. Tomēr ap staciju manāma rosība.
Sākotnēji domājam, ka kursē tikai preču vilcieni, un nolemjam
parunāt ar mašīnistiem — varbūt izdotos sarunāt braucienu viņu
kabīnē. Tas liekas interesantāk par pārējām alternatīvām —
stopēšanu vai braucienu autobusā. Mašīnistus gan nesatiekam, bet
aprunājamies ar stacijas pārzini vai kaut ko tikpat svarīgu, kurš
diezgan garlaikots sēž uz soliņa stacijas priekšā, atstutējies pret
sienu, pie kuras piestiprināts ar krītu rakstīts ziņojums:
"Vilciens nr.11 Vagadugu—Abidžana stacijā pienāk otrdienās,
ceturtdienās un sestdienās apmēram plkst.____ (atstāta tukša
vieta), vilciens nr.12 Abidžana—Vagadugu pienāk pirmdienās,
trešdienās un piektdienās apmēram plkst.____." Ieinteresējamies.
Brīdinājums: ekstrēmi bīstami
Jā, izrādās, vilciens atkal tiešām kursējot, Kotdivuārā viss esot mierīgi, un vispār neesot nekādu problēmu. Biļete maksā 20 latu, un brauciens ilgst divas pilnas dienas un vienu nakti pa vidu. Papētām situāciju arī internetā. No sākuma liekas diezgan traki — ceļveža Lonely Planet mājaslapā situācijas nopietnība raksturota kā "ārkārtīgi bīstami". Nīderlandes Ārlietu ministrija bīstamību Abidžanā ir novērtējusi ar atzīmi "5", bet valstī kopumā ar "6" — augstāko iespējamo.
Latvijas Ārlietu ministrijas mājaslapā atrodamā informācija jau ir nedaudz cerīgāka, bet, apskatot britu raidstacijas BBC nesenāko ziņu arhīvu, sāk likties, ka stacijas pārzinim būs bijusi taisnība. Izrādās, karš tiešām ir beidzies, nemiernieki joprojām valda ziemeļos, bet sāk nolikt ieročus. Nospriežam: ja jau savā starpā nešaudās, tad tīšuprāt mūs arī nešaus. Vienīgās reālās briesmas ir noziedzība, par ko pat Lonely Planet rakstīts, ka tā iet mazumā visuresošās bruņotās armijas, policijas, ANO miera uzturētāju, franču karaspēka un privāto drošībnieku dēļ. To tur tiešām netrūkst. Hospitality Club sarunājam pat veselus divus cilvēkus, kas ir ar mieru mūs izmitināt pie sevis Abidžanā, un vietējo pavadībā tā lieta jau liekas pavisam droša.
Vagadugu nokārtojuši Kotdivuāras vīzu un nopirkuši biļeti, izbraucam pulksten septiņos no rīta, tikai ar pusstundas kavēšanos — Āfrikā tas ir negaidīts pārsteigums. Taču brauciens nav nekāds ātrais — vilciens, kamēr nestāv stacijās, uz robežas vai vienkārši meža vidū bez kāda acīmredzama iemesla, kustas labi ja ar 40 km/h. Visur, kur tas piestāj, perons ir nosēts ar klaigājošu tirgoņu pūļiem, kas pārdod vārītas olas, ceptas vistas, dzērienus un citas izprotamas lietas, kā arī veselu virkni neizprotamu lietu, piemēram, palielus sīpolu saišķus un svaigas kāpostgalvas. Ko ar tiem var iesākt vilcienā, tā arī nesaprotu. Turpat notiek arī vairumtirdzniecība, un visa veida labumus, galvenokārt milzīgus sīpolmaisus, krauj iekšā vilcienā, teju pilnībā aizkraujot grīdu un citas brīvās spraugas.
Mums pasu apzīmogošana uz robežas kā tubabiem (baltie cilvēki — vietējā valodā) ir par velti — it kā pašsaprotama lieta, bet visiem vietējiem obligātā brīvprātīgā kārtā šis pakalpojums maksā apmēram 10 santīmu. Interesanti, ka Burkinafaso savu nosaukumu ieguva tikai 1983.gadā, kad toreizējais prezidents, izvēršot pretkorupcijas kampaņu, valsti no Augšvoltas pārdēvēja par Burkinafaso. Tulkojumā — nekorumpēto zeme.
Kad formalitātes nokārtotas, vilciens atkal sāk kustēties un pēc pāris stundām piestāj pirmajā miestā Kotdivuārā. Gaidītās pasu kontroles vietā vilcienā sakāpj bariņš militāra paskata formās tērptu un ar kalašņikoviem apkārušos darboņu, kas, ļoti laipni un pieklājīgi pateikuši: "Labvakar un laipni lūgti!", paziņo, ka viņi gādāšot par drošību. Tas katram pasažierim maksās apmēram 20 santīmu. Tā kā visi maksā, neuzdrošināmies ko bilst.
Kad nauda iekasēta, brauciens turpinās — pases nevienu neuztrauc. Par drošību šie tiešām gādā — daži no viņiem staigā nopakaļ kārtējai biļešu kontrolei. Burkinafaso šo funkciju veica policija. Nākamajā rītā divi no sargiem izdomā vēl nedaudz piepelnīties, palūdzot pasažieriem papildu "drošības naudu". Šoreiz diezgan daudzi viņiem atsaka, un arī mēs, izliekoties, ka nesaprotam, ko viņi no mums grib, varam nemaksāt.
ĶERTĀ PREZIDENTA PILSĒTA
Pēcpusdienā, šķērsojuši vairāk nekā pusi Kotdivuāras, piestājam Dimbokro, pirmajā valdības kontrolētajā pilsētā. Sargi jau izsēdušies iepriekšējā ciemā pirms pāris kilometriem. Te mēs uzzinām, ko nozīmē īsti brutāla korupcija. Vispirms tiek savāktas mūsu pases un paziņots, ka to apzīmogošana ir maksas pakalpojums. Cena vairs nav pāris santīmu, bet nu jau pāris latu. Neko darīt, ja pases gribam atpakaļ, nākas maksāt — nedaudz gan pakaulējamies un beigās šķiramies no diviem latiem.
Tad nāk sanitārā kontrole — pārbaudīt, vai esam vakcinēti pret dzelteno drudzi. Protams, esam un visi papīri ir kārtībā. Uz to inspektors atbild, ka pošu pasē esot pārāk daudz tukšu aiļu un mums vajagot saņemt papildu potes. Mūs vakcinēšot tepat stacijā, kas, saprotams, nav par velti. Lieki teikt, ka vakcinēt mūs neviens pat netaisās, bet naudu iekasēt gan. Te nākas nedaudz smagāk pakaulēties, bet tik un tā tas izmaksā vēl divus latus. Pošu pasē iespiež zīmogu, ka es it kā esmu potēts pret meningītu, un beidzot varu uzskatīt, ka esmu oficiāli iebraucis Kotdivuārā. Līdz Abidžanai vēl 300 km, kas nozīmētu vēl kādas astoņas stundas vilcienā. Nolemjam izsēsties turpat Dimbokro un doties uz tikai 100 km attālo Jamusukro — valsts formālo galvaspilsētu — ar kolektīvo taksi.
Lai arī formāli Jamusukro skaitās galvaspilsēta, patiesībā tā pat nav īsti pilsēta, bet gan paliels ciems. Vēl ne tik senā pagātnē tas bija tikai mazs ciems, kurā gadījās piedzimt valsts pirmajam un 33 gadus (līdz savai nāvei) vienīgajam prezidentam, kas bija nolēmis savu dzimto vietu ar apmēram 500 iedzīvotājiem iezīmēt kartē, uzceļot tur valsts galvaspilsētu. Kaut kas viņam kārtībā ar galvu acīmredzami nebija. Viņš tur uzcēla pasaulē lielāko katedrāli ar kupolu, kas augstāks par Vatikāna katedrāli. Milzīgajā, marmora klātajā pagalmā var satilpināt teju tik daudz dievlūdzēju, cik visā valstī kristiešu ir kopā.
Arī iekšpusē naudu viņš nebija žēlojis — aprīkojis to ar marmoru, zeltu, milzīgām vitrāžām. Katrai no 7000 sēdvietu ir individuāls gaisa kondicionētājs, kolonnās ieslēpti ātrgaitas lifti uz kupolu un citi moderno tehnoloģiju brīnumi. Tas kopā izmaksājis ne mazāk kā mūsu Dienvidu tilts, un tā uzturēšana, piemēram, nepārtraukta gaisa kondicionēšana, joprojām izmaksājot 1,5 miljonus dolāru gadā. Gidam pajautāju, cik baznīcēnu vidēji ierodas uz svētdienas dievkalpojumu. Ap simtu sanākot. Vispār baznīca pilna ir bijusi tikai divas reizes — kad pāvests to iesvētīja un paša prezidenta bērēs.
Galvaspilsētā, protams, ir jābūt prezidenta pilij! To gan var apskatīt tikai no pāris kilometru attāluma. Maza tā katrā ziņā neliekas. Apkārt pilij ir krokodilu dīķis, kurā es saskaitīju vismaz 50 rāpuļu. Katru dienu pulksten 17 tiem izsniedz gaļu — šovs, kurā noskatās ap desmit vietējo bērnu. Vēl pilsētā ir milzu universitāte bez studentiem un partijas štābs, ko pa gabalu sargā zaldāts ar kalašņikovu. Klāt mūs štābam nelaiž, bet nofotografēties mums par pārsteigumu gan neiebilst. Toties varam doties ekskursijā pa Kongresu namu, kur gids mums ar lepnumu izrāda ādas mēbeļu salonus, konferenču zāles, kas aprīkotas ar tulkošanas iekārtām (acīmredzami nekad vai ļoti maz lietotām, bet tik antīkām, ka es nekad tādas neesmu redzējis), tai skaitā zāli, kurā īpaši ērtos krēslos var ietilpināt pat 4500 cilvēku. Lai arī ēkā atrodas tikai sargs, gids, divi vietējie tūristi ar fotogrāfu un mēs — neizskatās, ka te vispār kādreiz būtu daudz cilvēku —, visās telpās nepārtraukti tiek darbināts gaisa kondicionētājs. Piestājam arī Hotel President — viesnīcas Latvija līdziniekā, kura pēdējā stāvā ir bārs un restorāns Panoramique. Izdzeram kokakolu apmēram par vienu latu un pabaudām apkārtnes skatus no augšas — galvenokārt palmu mežus, kukurūzas laukus un visas lielās galvaspilsētas celtnes, kas izvietotas diezgan atstatus cita no citas.
Pašā pilsētā diez vai ir vairāk iedzīvotāju nekā Talsos, bet visas ielas ir ar sešām joslām un izgaismotas ar vismaz 10 000 ielu lampu. Mašīnu tajās faktiski nav. Bārā ar flīģeli esam vienīgie klienti, bet mūs apkalpot ir gatavi vismaz 15 cilvēki. Visā viesnīcā ar simtiem numuriņu ir apmetušies tikai daži ANO karavīri, kas atbraukuši pāris džipos. Pat visas valdības ministrijas, vēstniecības un pārējās galvaspilsētai piemītošās iestādes joprojām atrodas Abidžanā.
REKETIERU GALVASPILSĒTA
No Jamusukro dodamies ar autobusu tālāk — uz Abidžanu. Braucam pa diezgan lielu ātrgaitas šoseju, bet kaut kas acīmredzami nav kārtībā — pat tikai piecus kilometrus no lielas miljonu pilsētas uz šosejas faktiski nav manāmi transportlīdzekļi. Vēlāk, runājot ar mūsu izmitinātājiem, rodam skaidrojumu — tikai retais no 3,5 miljoniem Abidžanas iedzīvotāju jebkad ir bijis ārpus pilsētas. Lai arī pilnīgi savādāka, Abidžana ir ne mazāk sirreāla kā Jamusukro. Jau autoostā saprotam, ka Nīderlandes ārlietu resoram par to piecnieku Abidžanai būs bijusi taisnība. Tiklīdz ārā no autobusa, mūs nekavējoties sāk raustīt agresīvi, diezgan biedējoša paskata tipi, kas vēlas mums pakalpot, nostopojot taksi. Tas nav nepieciešams, jo to ielās netrūkst. Bet viņiem tik un tā īpaši neveicas — lai arī tukši, tie visi brauc garām. Kad beidzot viens pietur, saprotam, kas par lietu. Viss tā jau ne pārāk draudzīgais jauniešu bariņš kļūst vēl agresīvāks — viņi ieķeras katrs savās auto durvīs un pieprasa komisijas maksu par pakalpojumu. Pat taksists ir manāmi satraukts un izskatās nobijies, dodams prāvas Rietumāfrikas franku summas.
Manas durvis joprojām ir vaļā. Cenšos tās aizvērt, bet iecērtu tajās viena reketiera roku. Liekas, ka jau tūlīt dabūšu pretim pa seju, bet laikus pūlī "iebarotie" vēl 20 santīmi izraisa kautiņu viņu starpā. Taksists, izmantodams nelielo apjumu, tikmēr spiež pedāli grīdā un drāžas prom. Par laimi, pārējie pilsētas rajoni tik draudīgi vairs neliekas. Bet īpaši labāki tie arī nav.
Nevarētu teikt, ka Kotdivuāra ir īpaši nabadzīgāka vai bagātāka par Mali un Burkinafaso, bet attīstītāka gan. Tādēļ galējā nabadzība, kādā dzīvo vairākums, ir vēl uzkrītošāka. Pilsētas centrā ir pāris debesskrāpju. Tie pa gabalu izskatās diezgan spoži, bet, pieejot tuvāk, fasādē kļūst redzamas laika zoba un kara atstātās pēdas. Visa pārējā pilsēta faktiski sastāv tikai no graustiem. Tik daudz to vēl nekur nebiju redzējis.
Mūsu izmitinātājs dzīvo vēl diezgan pieklājīgā un jaunā ēkā samērā turīgo iedzīvotāju rajonā, bet arī tajā nav tekoša ūdens. Vienu pēcpusdienu viņš mani izvadā ekskursijā pa īstiem graustiem, kur nelielās nodriskātās skārda un šīfera būdās dzīvo saspiesti desmitiem cilvēku. Nedaudz pafotografēju, bet ekskursija diezgan ātri tiek pārtraukta — tieku skubināts steigšus doties uz tuvāko ielu, kur nekavējoties evakuējamies ar pirmo maršrutnieku. Izrādās — ziņas par baltā cilvēka klātbūtni rajonā ir izplatījušās zibens ātrumā, un mans paziņa saklausījis vietējo runās aplaupīšanas plānus.
Pāris dienu vēlāk, braucot prom Ganas robežas virzienā, ceļš ārā no pilsētas kādus 20 kilometrus iet gar nebeidzamu graustu būdu rindām, pie kurām garlaikojas tūkstošiem acīmredzami nevienam nevajadzīgu cilvēku bez darba un jebkādas nākotnes, kas nemāk ne lasīt, ne rakstīt, nedz arī kādu amatu. Bezcerība. Turklāt šādu bezcerīgo kļūst aizvien vairāk — ik pēc katriem septiņiem gadiem Abidžanas iedzīvotāju skaits dubultojas.
Vēl skumjāku šo bezcerību un nabadzību padara fakts, ka Kotdivuāra reiz bija viens no bagātākajiem un attīstītākajiem reģioniem Āfrikā. Tās nedienu cēlonis ir tas pats, kas daudzviet Āfrikā un pat aiz tās krastiem, — totāla valdības nespēja saimniekot un korupcijas radītajās problēmās tiek vainotas etniskās minoritātes un sliktie rietumu demokrāti. Protams, galvas rakšana smiltīs nevis atrisināja problēmas, bet gan tikai eskalēja tās līdz pat pilsoņu karam un pilnīgam valsts sagruvumam.
Turpinājums sekos.