Pūcēm drīz sāksies aktīvs riesta laiks, tātad jāsargā sava ligzdošanas teritorija, dzenot prom ienācējus. Šādos brīžos meža pūces var arī izrādīt agresiju. Ja ar baiso brīdinājumu huūhuhuhuhuhū nepietiek, ķildīgi tēviņi var arī ar būkšķi sasities kopā.
Kluss lidojums, laba manevrēšanas spēja, laba redze, izcila dzirde, asi nagi, līks knābis, ar kuru barības objektus saraustīt gabaliņos tikko čaumalu pametušajiem mazuļiem, - tā meža pūci raksturo ornitologs Guntis Graubics. Skaņas avota koordinātes pūce spēj ļoti precīzi nopeilēt. Putnu pētnieks Kārlis Grigulis Putnu grāmatā (1964.g.) raksta: "Neviens putns nespēj sataisīt tādas grimases kā pūce: brīžiem sarauc pieri, izstiepj uz priekšu degunu un izskatās pēc vecas vecenītes, brīžiem pamirkšķina vienu vai otru aci, bet dažreiz sataisa smaidošu un laimīgu izteiksmi." Pieradināta pūce, iemācīta ķert peles, atnesot vairāk labuma nekā trīs kaķi.
Meža pūce ir Latvijā visbiežāk sastopamā pūce, te ligzdo ap 20 000 pāru. Lai arī tās nosaukums vedina domāt, ka meža pūce varētu ligzdot vien mežā, patiesībā Baltijas valstīs tā notiek reti. Teiču dabas rezervāta administrācijas ornitologs Andris Avotiņš skaidro - mežos ir ļoti maz vecu koku, piemēram, liepu un ozolu, ar pūcēm ligzdošanai nepieciešamajiem dobumiem. Kad melnā dzilna izkaļ dobumu un koks stiprā vējā nolūzt dobuma vietā, izveidojas stumbenis. Krustkalnu rezervātā vairākums meža pūču ligzdo šādās vietās, jo nav vecu koku. Latvijā meža pūces biežāk ligzdo tuvu cilvēku apdzīvotām vietām - netālu no viensētām. Arī pilsētās - vecos parkos, kapsētās, kur aug īpaši cilvēku saudzēti lieli koki - ozoli, oši, liepas.
Pirmskrīzes periods meža pūcēm bija nelabvēlīgs - pašvaldības centīgi kopa alejas un parkus, atbrīvojot tos no vecajiem kokiem, stāsta A.Avotiņš. Pūču skaita samazināšanās šā iemesla dēļ netika novērota, tomēr var gadīties, ka drīz meža pūcēm būs krietni mazāk vietas, kur ligzdot. Šogad pirmās olas ligzdā varētu parādīties ap 20.martu - dažas dienas vēlāk nekā pērn. "Šogad ir vairāk sniega. Pūces sāk perēt tikai tad, kad sniegs sāk atkust, parādās lāsumiņi uz laukiem, tādēļ ir labvēlīgi apstākļi barības - sīko grauzēju ieguvei," stāsta A.Avotiņš. Pūcei ir grūti noķer peli, kas slēpjas zem bieza sniega, - jāsitas tam cauri.
A.Avotiņš pirms dažiem gadiem kokā pie meža pūces ligzdas uzstādījis videokameru. Pats sēdējis mašīnā apmēram simt metru attālumā. Pūču māte sākusi mazuļiem ķert peles, tiklīdz iestājās pustumsa. "Ik pa divām trim minūtēm garām mašīnai viņa nonesa peli. Intensitāte apbrīnojama, biju gandrīz mēms no pārsteiguma," atceras A.Avotiņš. Ligzdā atradās trīs mazuļi, jau palieli. Vecākais stāvēja skrejā pirmais. Viņš arī visskaļāk pīkstējis, kad tuvojās māte, ar ķermeni aizsedzis skreju, apēdis pirmo, otro, trešo peli. Pēc skaņām ligzdā bijis jaušams - kad mazulis pēc peles saņemšanas atkrīt būrī, tam brūk virsū pārējie mazuļi, cenšoties pagrābt kādu peles ķermeņa daļu. Protams, lielākā daļa tiek vecākajam mazulim. Diemžēl ne vienmēr visi mazuļi tiek pie kārtīgas barības. Tādēļ ne visi izdzīvo, ja vien nav ļoti labs barības gads, skaidro A.Avotiņš.