Mīlināšanās valoda. Par ko tā liecina?

bet man patīk deminutīvs un es viņu vienmēr lietoju un man liekas stulbi, ka tag alberte pēkšņi mēģina deminutīvu uztaisīt par kko sliktu. aicinu dārgos līdzcilvēkus lepoties ar to, ka mums ir tāda forma valodā, kas mums ļauj mīļi izteikties - patiesi, kā iepriekš norādīja filologs, angļiem šādas formas nav, kas manuprāt valodai kā domas izteiksmes līdzeklim ir būtisks trūkums, ko nākas dažādi pārvarēt un apiet.

......un sieviešu par "vāverīti".Vai nav mīļi?

nu ja , mēs jau pat vīrieša lepnumu saucam "gailīti" vai "krāniņu" vai, taisni smiekli sanāca

Iegūsti dāvanu kartes boulingam, iečeko žurnāla jauno mājaslapu: www.una.lv

zvirbulēns un kurmītis ir mūsu čomi!

Man šķiet, ka tie, kas paši lieto mīļformas savā ikdienā to uzņem arī adekvāti no citu puses, savukārt ja pašam nepatīk tā runāt tas skan negatīvi arī no citu puses. Viss atkarīgs kāda situācija un no konkrētā cilvēka. Ja nefilmē auditoriju, tad tas ir neadekvāti

Bet ir tā! Kļūst gaišāk un vieglāk. Taču tas ir tieši no attieksmes, no patiesas sirsnības. Ja oficiantes ar profesionālu smaidu (viepli - keep smiling!) tā nemitīgi bārsta, - dabiski, tūlīt noriebjas...

Mīļie, turamies! Ja redzam kādu, kuram šodien ir grūti, palīdzēsim! Ja nevaram materiāli, tad vismaz ar mīļu vārdu. Kaimiņiene šorīt trepēs teica: "Kas tad nu uz sirsniņas? Paskaties ārā! Saulīte spīd, putniņi arī čivina, būs jau labi!" Un tiešām kļuva labāk!

Kaunīgie latvieši, kā parasti, sapulcējušies kaunēties par savu valodu.

Tas droši vien ir ļoti individuāli, bet man patīk, ja mani mīļi uzrunā. Man ir arī ļoti, ļoti jauka skolotāja, kura ar mums visiem runā caur šo formu un no viņas mutes, tas īstenībā patīk pat "vēsajiem" vīriem, jo tam klāt nāk tāds sirds siltums!

deminutivu cienitajiem iesaku ukrainju virtuves restoranu "Dnipro" (liekas..) Alunana ielaa. oficiantes sarunajas tikai tada veida.

...aizkaitināmajiem...

Reiz man sagadījās, ka nedēļu pusdienās gāju paēst " lauvas namā" Brīvības ielā, tā ap Lieldienām un pēc tām. Nu, un krīzes apstākļos pārdevējas cenšas pievilināt un noturēt klientus ar pamazināmajiem vārdiņiem :-) " Lauvas namā" man teica šādi nedēļas garumā: - Vai kāpostiņus arī pielikt? - Vai tomātiņus atstāt trauciņā vai likt klāt? - Cienājaties ar oliņu. - Kartupelīšus ceptus vai vārītus? - Vai jums nav sīkāka naudiņa? -Kafijiņu ar vai bez cukuriņa? - Suliņu jums aiznesīšu! Lai jums jauka dieniņa! Nodomāju,kur esmu atnākusi, vai te kāda ēstuve psihiski viegli aizkaitinājamiem? Nu runā " Lauvas namā" kā ar bērniņiem, vēl tik mannā putriņu jāpiedāvā. ;-) Mīļvārdiņi no pārdevējām - pircējam ir blefošana un tukša skaņa. Ieveroju, ka šad un tad veikalos arī šitā sāk runāt. Brrrrr.

"Iespējams, kļūdos, taču mēs ilgojamies pēc deminutīviem, bet baidāmies no tiem, jo aiz tiem var būt tukšas vārdu sastatnes," secina J.Kursīte. Tas bija labi teikts.