Nepamatoti piemirstā Eiropas pievārte
Tiešām esam Turcijā? — rāma ezera krastā piebeigdams neizsakāmi garšīgu jūras asari un raudzīdamies uz kalniem, neticīgi pārjautāju ceļabiedriem. Lai arī šīs ir ceļojuma nobeiguma pusdienas un aiz muguras gandrīz divu tūkstošu kilometru garš ceļš pa valsts ziemeļrietumu daļu, ainas ar sievietēm čadrās un šķietami no viduslaikiem iznirušiem ciematiem uz brīdi pagaisušas no atmiņas.
Idilliskais restorāns Sapanca ezera krastā ap simts kilometriem uz austrumiem no Stambulas asociējas ar Šveici. Piekrastē izvietoti galdiņi ar jumtu, kas dod patvērumu no dedzinošās saules, ūdenī uzstādītas koka platformas ar atpūtas krēsliem. Fonā skan eiropeiska mūzika, un šeit valda tik neticama, relaksējoša atmosfēra, kas nu nemaz nesaskan ar haotisko, trokšņaino turku dzīvesveidu lielpilsētās.
Par ēstuves atrašanās vietu, šķiet, var uzzināt tikai no mutvārdu reklāmas. Mūsu turku pavadonis Fuats par to ir dzirdējis no radiem un draugiem, kuri, kā var noprast no viņa stāstītā, ir ja ne gluži katrā miestā, tad lielā daļā jau nu noteikti. Tomēr arī viņam nākas maldīties un vairākkārt taujāt ceļu vietējiem, lai atrastu tālu no lielceļa paslēpto vietu. Uz ceļa nav nekādu norāžu, to nav arī tuvējos ciemos, un pat pašā ezera krastā par restorāna atrašanās vietu liecina ceļa malā novietotās automašīnas.
Atliek secināt, ka īpašnieki paļaujas uz cilvēkiem, kuri Sapanca ezeru iecienījuši kā piknika vietu.
Vēsāki turki
Iedvesmojošais, mierpilnais restorāns nav gluži izrauts no vides, jo laukos turki ir citādi. Tur neredzēsiet mūsu stereotipiem par dienvidniekiem atbilstošus iedzīvotājus — uzbāzīgus, nekaunīgus, trokšņainus. Skaļi viņi ir, tas tiesa. Pat zīdaiņu raudas atskan kā no rupora. Taču ārpus Stambulas turki drīzāk ir pazemīgi, draudzīgi un izpalīdzīgi.
Protams, ja nebūsiet pietiekami modrs, tirgotājs var jums izdot mazāk naudas, nekā vajadzētu. Taču, ja nonāksiet grūtībās un spēsiet to pastāstīt kādam pretimnācējam, noteikti palīdzēs. Turklāt ne viens vien, jo divu cilvēku sarunā parasti iesaistās arī citi garāmgājēji, neskopojoties ar padomiem.
Īpaši tas raksturīgs mazos ciematos, kur ārzemnieks uz brīdi var sajusties TV zvaigznes lomā. Mūsu ieklīšana acīmredzot tūristu reti apmeklētā vietā izvērtās par savdabīgu atrakciju — padzīvojušas kundzes ar pavērtu muti skatījās uz "baltajiem cilvēkiem", bērni sačukstējās, un pēkšņi ziemeļnieku bariņu pie lokālā tirgus olīvu tirgotāja ielenca prāvs turku pūlis. Daļa izlikās, ka apskata olīvas, citi pavisam atklāti pētīja iebraucējus, ļaujot izbaudīt sajūtas, kādas savulaik izdzīvoja Kristofors Kolumbs, pirmoreiz izkāpjot Amerikas krastos.
Republikas šūpulis
Ziemeļrietumu reģions, ieskaitot tikai 3% no Turcijas teritorijas aizņemošo Eiropas daļu, nebauda tik blīvu ārzemnieku uzmanību kā dienvidi. Lai arī pat Latvijas tūrisma firmas piedāvā maršrutus caur Čanakali, Troju, Gelibolu un citām Egejas jūras piekrastes pērlēm, uz ceļiem automašīnas ar ārvalstu numuru mana reti. Arī pašās pilsētās iebraucēju pūļi nav redzami, un ne vietējo ēstuvju oficianti, ne viesnīcnieki komunikācijai bez turku valodas neko vairāk par žestiem piedāvāt nevar. Skaidrs, ka bez vietējā palīdzības šeit nebūtu viegli sameklēt naktsmājas un izvēlēties ēdamo.
Žēl, jo šeit patiešām ir apmeklēšanas vērti objekti. Īpaši vēstures entuziastiem. Viena no iespaidīgākajām apskates vietām ir Eiropas daļas pašos dienvidos pie Dardaneļu jūras šauruma. Pirmajā pasaules karā Turcijas armija tur atvairīja sabiedroto spēku uzbrukumu un saglabāja kontroli pār stratēģiski svarīgo augstieni. Šī kauja padarīja slavenu Mustafu Kemalu, kurš vēlāk radīja moderno Turciju un kļuva par visu turku tēvu jeb Ataturku. Šodien tur apskatāmi ne tikai iespaidīgi pieminekļi, bet arī no kara laikiem saglabājušies ierakumi, ko papildina informatīvās plāksnes par cīņām, kas notikušas uz katra paugura vai nogāzes, un karavīru varonības slavinājumu. Turki zina, kā vairot jau tā pāri malām plūstošo patriotismu.
No kalna paveras patiešām iespaidīgs skats uz jūru, šaurumu un visu kalna pakāji. Uzrāpjoties augstākajā punktā, kļūst skaidrs, kādēļ šis kalns bija stratēģiski tik nozīmīgs — karavīri varēja vērot un kontrolēt visus ienaidnieka armijas manevrus.
Ar prāmi pārceļoties pāri Dardaneļu šaurumam, kas savieno Marmora un Egejas jūru, nonākam pusmiljona cilvēku apdzīvotajā Čanakalē. Jau piekrastē atbraucējus sveicina iespaidīgs Trojas zirga makets un uzreiz liek noprast, ka šī pusmiljonu iedzīvotāju lielā pilsētiņa ir savdabīga leģendārās Trojas pievārte. Šeit ir vēsturisko varoņu vārdā nosauktas viesnīcas un dažādi objekti, kas saistīti ar Homēra Iliādā aprakstīto kauju un Trojas nopostīšanu pirms vairāk nekā 3000 gadu. Pati vēsturiskā vieta atrodas aptuveni 40 kilometru tālāk, un no Mazāzijas pilsētas nekā daudz pāri nav palicis. Tā kā Troja celta un nopostīta vismaz septiņas reizes, viesu acīm atsegtas no dažādiem laika posmiem saglabājušās drupas. Vizuāli tās nav ne tuvu tik iespaidīgas kā, piemēram, kādreizējās Romas impērijas lielākajā Āzijas pilsētā Efesā, kas atrodas pārsimt kilometru tālāk uz dienvidiem. Iespējams, pieticīgie akmeņu krāvumi ir viens no iemesliem, kas attur ceļotāju došanos uz mītiem apvīto vietu.
Meklējiet ciematus!
Braukšana pa Turcijas ceļiem ir patīkama, jo šoseju seguma kvalitāte ir laba un nav jābaidās no bedrēm. Ārpus Stambulas arī šoferi brauc prātīgāk, vienīgi kalnos satiksmi kavē biedējoši augstu vezumu velkoši kravas auto, kas nogāzēs rāpo lēnāk nekā riteņbraucēji. Taču tieši kalnos pie mazajiem ciematiem no vietējiem zemniekiem ceļmalā var iegādāties fantastiskus augļus un ogas. Sulīgi, saulē sasiluši persiki un aprikozes nopērkami par nepilnu latu kilogramā, ķirši — par padsmit santīmiem. Veldzējošās dabas veltes ir īsts glābējs svelmē izsutušajiem ceļotājiem.
Iegriežoties ciematos, var izbaudīt vēl kādu sirreālu, vesternu žanra filmas atgādinošu ainu — dienas vidū miesta centrālajā ielā vai laukumā nav nekādas rosības. Taču ap to izvietotās āra kafejnīcas ir ļaužu pilnas, visi malko turku tēju un ar skatienu pavada garām ripojošās automašīnas.
Ceļā gar Egejas jūras krastu paveras patiešām skaistas ainas. Īpaši — šķērsojot kārtējo kalnu grēdu un no kraujas skatoties lejup uz jūru. Līdzenumos šoseja vietām ved pa pašu krastu, un mazpilsētās nav grūti atrast smilšainu pludmali, kur nopeldēties cilvēku pūļa netraucētam. Ja vēlaties baudīt tīrāku jūru, gandrīz jebkurā pilsētiņā var sameklēt ostu, no kuras vismaz reizi dienā kāds kuģītis par saprātīgu cenu — līdz desmit latiem — aizvedīs līdz Egejas jūras salām, kur varēsiet peldēties un sauļoties līdz apnikumam.
Salīdzinot ar Rietumeiropas cenām, Turcija jau tā ir lēta zeme. Bet ārzemnieku pūļu ignorētie rajoni ir vēl pateicīgāka vieta ceļojumam taupības laikos. Naktsmājas vienam cilvēkam var atrast par 20—30 lirām (7—10 lati), bet pusdienās var pamatīgi ieturēties, neiztērējot vairāk par trim latiem. Ja dosiet priekšroku maltītei mazos ciematos vai vietējās nozīmes ceļu malā, tad var gadīties, ka par simbolisku samaksu saimniece pagatavos tieši tādu ēdienu, kādu vēlaties. Un, varat ticēt, paviesošanās šādā vietā ļaus ne tikai ieraudzīt, bet arī izgaršot īstu Turciju.
Raksta autors bija aviokompānijas airBaltic viesis
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.