Ar to varētu beigt šo stāstu, ja vien netiktu apšaubīts, ka 29 gadus vecs zirgs var būt mīļš kā suns. Zirga apbedīšanu ābeļdārzā neakceptē Pārtikas un veterinārais dienests (PVD). Vienīgā iespēja bija izsaukt kritušo dzīvnieku servisu, kas Guni savāktu par velti. Kad pēc ģimenes strīdiem un asarām bijām jau izšķīrušies par šādu soli, nolēmu piezvanīt un pajautāt, kā tieši lielos dzīvniekus iznīcina. Sadalot gabalos un vārot. Nē, to nu ne! Servisa darbiniece man teica, ka labāk, lai nerokot, lai nododot viņiem, jo gadījies, ka PVD sabuntojas un liek saimniekiem rakt ārā un tomēr utilizēt. Un vai tad neesot vienalga, kas pēc nāves ar zirga miesu notiekot? Ziniet, nav gan. "Neesiet nu traki, ļaujiet savākt," ieteica veterinārārste. Mēs esam traki, mēs cienām savu vectētiņu, mēs viņu raksim ābeļdārzā. Es samaksāšu sodu, lai tikai mans draugs ar zvaigzni pierē netiek sadalīts. No kā mēs baidāmies? No viena sirma zirga? No tā, ka nedzīvojam pēc likumiem? Ka visi aiziesim pa skuju taku?
Piezvanu uz Rīgas PVD, kur man apliecina, ka rakt var tikai tā devētos lolojuma dzīvniekus - kaķus un suņus. Mīļdzīvniekus. Vai lolojums nav tas, kura mugurā jādelēju no trīs gadu vecuma? Pinu bizes krēpēs un ķēros ap silto kaklu? Liku ausi pie zirga vēdera, meklējot, kur tad īsti zirgam ir sirds. Ar Guni braucām mellenēs, viņš strādāja pļaujmašīnā kopā ar kaimiņu ķēvi, un abiem saulē spīdēja muguras, Gunis nāca pie virtuves loga un prasīja maizi, veda mani un māsu uz skolu, kad atmodas laika benzīna krīzē nekursēja autobuss. PVD tomēr strādā cilvēki, ne burta kalpi. "Ja vien viņam nav slimību, izņēmuma kārtā atļauju jums apbedīt. Vien nerociet pilskalnā vai kādā citā kultūrvēsturiskā vietā, kā arī grāvju, noteku un ūdeņu tuvumā, rociet vismaz metra dziļumā," teica PVD ierēdnis.
Sanāca kaimiņu vīri un ar rokām izraka kapu ābeļdārzā. Uz katra stūra bija pa polšam, kā jau pienākas. Bija bēru mielasts ar Guņa iemīļotajiem auzu cepumiem un piparmētru stiklenēm, bija tosti. Vīri raudāja. Lieli, stipri vīri. "Viņš man palīdzēja. Viņš man tupeņus vagoja. Paveda gabaliņu," viņi cits caur citu teica. Lauku sētā, kur maza tīruma apstrādei traktora pakalpojumus atļauties nevar, zirgs ir neaizstājams. Un latvietim zirgs ir svēts. Kāds cilvēks, jūlijā komentējot rakstu, bilda - kādā Blaumaņa stāstā saimnieks izraka mežmalā bedri un nošāva savu zirgu, jo tā ķēve bija viņu uz kāzām vedusi.
Guņa kaps klāts miķelītēs, uz tā deg sveces. Nu Gunis ir Pegazs. Ar zīda iemauktiem, zelta pavadām. Viņš tagad skrepšķina konfektes, cik tīk.
vībotne
es
ha