Pie grila
Es daru tā. Pirmkārt, saņēmos un iegādājos konstantu dārza grilu. Tas ir veidots no akmens masas, pārcieš ziemas. Beigušās manas nedienas ar griliem, kuriem te ritentiņi nokrīt, te caurums sānos izdeg, te dūmi joņo pa nepareizajiem caurumiem. Kad biju nomainījusi jau trešo grilu, sapratu, ka skopais maksā pat trīsreiz.
Tātad nost ar lētajiem metāla griliem!
Otrkārt, jau otro gadu esmu atteikusies arī no oglēm pakās un degmaisījuma, ar ko tās aizdedzina. Nepatīk man tā benzīna smaka. Vasarā lasīju čiekurus, speciāli grilam, vai arī lietoju parasto malciņu — to var sastrādāt sīkāku un aizkurt ar skaliņiem, toties dūmi un ogles būs dabiskas un nekaitēs gaļas garšai.
Ar malku kurināts grils rada noskaņojumu jau dārza svētku sākumā — tas ir kā dārza kamīns ar liesmām, un ogles veidojas ne sliktāk par veikalā pirktajām, varbūt vienīgi paiet mazliet ilgāks laiks.
Treškārt, galvenais — gaļa. Gaļu marinēju pati. Negribu teikt neko sliktu par veikalu marinādēm, tomēr gaļa kas marinēta mājās — citronā, jogurtā, ķimenēs, vīnā, turklāt, dienu iepriekš — rezultāts ir brīnišķīgs. Gaļu vislabāk to nopirkt pie zemniekiem lauku labumu tirdzniecības vietās.
Pēdējā laikā arvien biežāk atsakos no vistas gaļas. Mani biedē vistas, kuras cieši saspiedušās eksistē milzīgajās fermās, kur nabadzītes nav redzējušas ne tikai zālīti, bet pat dienas gaismu. Šīs vistas manās acīs kļuvušas par moceklēm un es nespēju tās apēst.
Tomēr no grillēšanas priekiem neatteikšos, tas jau nenotiek ēšanas dēļ, svarīgs ir process!
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.