Es degu Eirovīzijas laikā, kožu lūpā hokeja spēlē, trīcu priekā, skatoties Sudmaliņas Dejusvētkos. Kaklā spiežas un griežas, skatoties raidījumus par Sibīriju vai Baltijas ceļu, kur stāvēju 8 gadu vecumā. Bet šī MĒS sajūta nekad nav saķērusi valsts svētkos, kad redzu Rīgas ielās plīvojam karogus vai Lāčplēša dienā aizdedzot svecītes prezidentes pils mūrī. Ptū, prezidenta pils mūrī! Un kur nu vēl klausoties valsts vīru runas, kas šķiet tikai skaņas un vārdi. Tas ir kaut kam, bet tikai ne tautas vienotībai.
Naktī no sestdienas uz svētdienu, ap pulksten trijiem radās jautājums, kāpēc mēs, neliels draugu loks, neesam Daugavas stadionā skriet par Latviju. Kad ieradāmies, rinda bija milzīga. Stāvēt divas stundas lietū? Nūū, tik ļoti dedzīga neesmu. Tikai viens no mums bija tāds, kurš izturēja līdz 5:00 un noskrēja. Pārējiem pietika ar to, ko redzēja. Mēs apstulbuši stāvējām miglainā stadiona malā un skatījāmies kā skrien puisis ar melnu labradoru, kam uz muguras bija sarkana, mirguļojoša lampiņa, māmiņa ar pārlaimīgu, knapi staigāt iemācījušos bērnu, pāris rīta svārkos. Kāds desmitgadīgs zēns pēdējos metrus veica ar sakostiem zobiem. Padsmito stundu skrēja kāds vecs vīrs. Cilvēki finišēja ar platu smaidu un kūpošu elpu. Skrējēji viens otru apskāva kā labu draugu. Kopīgi ēda kāpostus, desiņas un dzēra tēju. Vienīgais fui pienākas tantēm no Nīcgales ielas, kuras esot zvanījušas, lai izbeidzot celt troksni, jo viņas nevarot gulēt. Ar vārdu troksnis viņas bija domājušas pasākuma vadītājus Raimondu Bergmani un Ufo. Bergmanis patiesi bija liesmojošs — no negulēšanas viņam bija sasārtušas acis, no runāšana aizsmakusi balss. Šodien Dienā viņš atmosfēru salīdzinājis ar sajūtām, ko piedzīvojis, kad piedzimuši bērni un olimpiskajā stadionā ienesis karogu. Savukārt Ufo šorīt radio apšaubīja Mareka Segliņa teikto Tautas Partijas kongresā par to, ka Latvija ir pelēka sērdienīte.
Kad devos mājup un radio SWH tiešraidē cilvēki no visām Latvijas malām zvanīja, ka ir ceļā uz Rīgu, es atkal jutu — mēs. Gluži kā Atmodas laikā, kad mammai pat naktī blakus bija radio, kas raidīja no Salaspils. Apzinos, ka izklausos patosaini salda, taču ir vēl, kas labs sakāms. Akcijas Gaismas tilti laikā man miglojās acis. Izgaismota bija katra mazākā upe, kas vairāk līdzinājās grāvim. Ja mani tonakt uz kāda no Vidzemes ceļiem būtu apstādinājusi ceļu policija un vaicājusi, kāpēc tik lēni un nedroši braucu, es labprāt iegūtu soda punktu par to, ka ceļu neredzu no aizkustinājuma. Par mazo Melnupi un mazo Ķivuļurgu arī.