Uzreiz pie «ļaunuma»
Šķērsojam septiņas valstis un līdz ceļojuma galamērķim nokļūstam divās nedēļās. Veiksmīgi tiekam cauri Polijai un Slovākijai, piedzīvojam vēla pavasara sniegu Ungārijā un Rumānijā, tipiskus padomju laika ciematus Bulgārijā, neiedomājamu nabadzību un izcilu vietējo šoferu laipnību Turcijas austrumu reģionā Kurdistānā — autovadītāji neredz nekādus šķēršļus, lai apstātos tieši uz šosejas un pabarotu stopotājus.
Irānā iebraucam cauri vienīgajam robežšķērsošanas punktam uz robežas ar Turciju un uz dažām nedēļām pievienojamies tiem 70 miljoniem, kuri šajā valstī uzturas pastāvīgi.
Nosaukums "Irāna", visticamāk, cēlies no vecpersiešu vārda "ariya", kas tulkojumā nozīmē "izcils" un "godājams". Pēdējos gados šī zeme gan izpelnījusies pilnīgi pretējus epitetus, kuri galvenokārt skanējuši no iepriekšējā ASV prezidenta Džordža Buša mutes: "viens no ļaunuma atbalsta punktiem uz planētas", "kodolieroču lielražotājs", "demokrātijas bieds" un tamlīdzīgi. Ģeogrāfiski Irāna ir Vidusāzijas valsts, kas ir 27 reizes lielāka par Latviju, — pa vidu starp Mongoliju un Lībiju.
ZIEMEĻI
Irāna mūs sagaida ar neorganizētu bļaustīgu cilvēku pūli robežpunktā, smilšu krāsas klintīm visapkārt, islāma republiku cildinošiem uzrakstiem un fotoreālisma stilā zīmētiem Persijas impērijas pēdējā šeiha un revolūcijas vadītāja ājatollas Homeinī attēliem šosejas malās.
Pirmo nakti nolemjam pārlaist Mākū pilsētiņā apmēram 25 km no robežas kādas mazas, ar polietilēna maisiņiem pilnas upītes krastā. Vakariņās uz prīmusa gatavojam makaronus ar pupiņām. Lai arī mums šķiet, ka esam atraduši klusu nostūri naktsmieram, drīz uzrodas jautra samērā eiropeiski ģērbtu puišu kompānija. Sākumā viņi mūs tikai vēro, bet vēlāk man par lielu izbrīnu viens no jauniešiem paņem manu dienasgrāmatu un sāk to šķirstīt. Šajā brīdī es izdomāju, ka vajadzētu sasveicināties ar atnācējiem.
Sveiciens tiek laipni atņemts, un mēs sākam sarunu žestu, persiešu un angļu valodā, liekot lietā jau Latvijā iegādāto persiešu sarunvalodas vārdnīcu. Uzzinām, ka upes otrā krastā labāk nerādīties, jo var dabūt trūkties no rejošā dzīvnieka sāg. Puiši izrādās ļoti laipni un vēlāk atved lavašu, sadāvina lūgšanu krelles un citus interesantus nieciņus.
Nākamajā rītā viens no viņiem ierodas pie telts, lai pavadītu uz autoostu. Pa ceļam notiek kāds Irānā pilnīgi saprotams starpgadījums — tā kā miskastes nekur nemanām, iztukšoto pupiņu bundžu nesam sev līdzi, bet mūsu pavadonim tas nešķiet īpaši prātīgi, viņš izņem to man no rokām un ar plašu vēzienu iesviež turpat grāvī.
Stopojot pierobežas tuvumā, vairākkārt uzķeramies uz taksistiem, tādēļ nolemjam izmantot sabiedrisko transportu un par 10 500 riāliem jeb aptuveni 70 santīmiem nopērkam autobusa biļetes uz 300 km attālo Tebrīzu, kas ir Austrumazerbaidžānas provinces centrs. Jā, var teikt, ka degvielas lētuma dēļ sabiedriskais transports ir pieejams arī vienkāršiem ceļotājiem. Vieglās automašīnas degvielas tvertni var piepildīt par vienu dolāru, tāpēc autobusa aizdedzes neizslēgšana uz stundu, kamēr šoferis aiziet pusdienās, nešķiet nekāda izšķērdība.
Irāņu viesmīlībai un interesei par ārzemniekiem, šķiet, nav gala. Meklējot vietu, kur iemainīt dolārus pret riāliem, iegriežamies bankā netālu no Tebrīzas dzelzceļa stacijas. Darbinieki mūs uzreiz aicina bankas iekštelpās un pacienā ar tēju, vēl atvainojas, ka cukurs ir tikai gabaliņos un nav tējkarošu — Irānā ir pieņemts cukuru uzlikt uz mēles un dzert nesaldinātu tēju.
Pēc pusstundas papļāpāšanas par Irānu un Latviju solīdā bankas darbinieka pierē ievelkas tāda kā nožēlas grumbiņa, un viņš skumjā balsī paziņo, ka šajā bankā naudu diemžēl nav iespējams samainīt. Patiešām jauka apkalpošana.
Dodamies uz tirgu. Tas ir tā — tu ieej vienā pilsētas galā un izej ārā pilnīgi citā. Tirgus ir milzīgs. Ir paviljoni, kas piekrauti ar milzīgiem auduma baķiem, citi — ar garšvielu maisiem. Sajūta kā raibā spēļu labirintā, un bez pusdienas izeju tik viegli neatrast.
Irānā vēl joprojām aktīvi tiek lietots savs kalendārs, kurā gadu skaitīšana sākas ar 621.gadu pēc Gregora kalendāra — tolaik Muhameds aizbēga no Mekas uz Medīnu. Mēneši nosaukti par godu zoroastrisma dievībām. Tā mēs 1384.gada ordibehešta (uguns un pusdienlaika svelmes dievs) mēneša 12.dienā pēc vietējā interneta kafejnīcā satikto meiteņu ieteikuma dodamies apskatīt tūristu iecienīto Kandovanas ciemu ar minerālūdeņu avotiem un apdzīvotām alām klintīs. Ciematu atrodam un alas arīdzan. Sapildām kanniņās dziedniecisko ūdeni un nobildējamies ar trim melnos apmetņos tērptām ceļotājām no galvaspilsētās Teherānas, viņas tur nebūt nav vienīgās tūristes.
Tālab nolemjam apskatīt citu ieleju, kurā varētu būt līdzīga apdzīvota vieta — bez tūristu pūļiem. Līdz ar saulrietu tādu atrodam. No ganībām vēja appūstajās un skarbi kailajās kalnu pļavās kūtīs atgriežas aitas. Kūtis ir iekārtotas alās zem cilvēku mitekļiem. Kopā ar dažiem vietējiem, kuri jau paspējuši mūs uzaicināt pie sevis, apstaigājam šo necili izcilo ciemu. Ir arī skola un pienotava.
Vakariņas ir uz grīdas. Rīsi ar olu un sīpoliem, lavašs ar kļavu sīrupu. Aiz loga zēģelē vējš, un mēs esam patiešām priecīgi un pateicīgi, ka nakti varam pārlaist zem jumta.
DIENVIDI
Apciemojuši ziemeļus, virzāmies uz dienvidiem, lai sasniegtu Persijas līci un netālu no krasta esošo Hormosas saliņu. Lai nokļūtu uz salas, jābrauc ar motorlaivu no ostas pilsētas Bandarabāsas. Pēdējos 200 km pa sauszemi pārvietojamies kāda furgona kabīnē kopā ar savādi smīkņājošu plikgalvainu un vienzobainu imāmu, kurš, vicinot dūres un burkšķot, izrāda neapmierinātību ar savu dēlu šoferi, kad pēdējais ieslēdz kādu radiostaciju, kas atskaņo Rietumu popmūziku.
Jau ostas piestātnē var manīt, ka salinieki atšķiras no citiem iedzīvotājiem — īsi pirms motorlaivas atiešanas parādās dūšīgas sievietes ar smagiem nesamajiem. Viņas ģērbušās ļoti košās, raibās kleitās, pats interesantākais — sejas nav redzamas, jo tās klāj tādas kā karnevāla maskas ar garu degunu.
Salā ierodamies līdz ar dienas svelmi. Šķiet, pat pavasarī dienas vidū ārā nav ko rādīties, vietējie vienīgajā ciematā nav manāmi. Atrodam pavēni, bet vakarpusē meklējam naktsguļas vietu pie jūras. Mēģinu bildēt pie krasta brienošos flamingus. Tas ir diezgan grūti putnu kautrības vai baiļu dēļ. Naktī dzirdu savādas skaņas, ko, manuprāt, izdod kaut kādi rāpuļi. No rīta izrādās, ka blakus dzīvojas antilopju bars. Vienu dienu veltām, lai apietu salu ar vulkānisko kalnu pa vidu. Pa ceļam peldamies, lai atvēsinātos, bet Persijas līča ūdens mūs tikai vēl vairāk uzkarsē. Tuvojoties krēslai, atgriežamies ciematā.
Mūs ielenc vietējie — kalsni, saulē iedeguši pusaudži, īsiem melniem matiem. Starp viņiem ir arī kāds studentu vecuma jaunietis. Ģērbies gaiša auduma biksēs un baltā kreklā, bļaustīgo jauniešu vidū viņš izskatās pat ļoti svinīgi. Kā izrādās, esam satikuši ciemata zēnu skolas direktoru Amiru. Tas nozīmē, ka nakti pārlaidīsim skolotāju kopmītnēs. Vakars paiet jautrās sarunās, mums māca persiešu valodu, cienājamies ar lavašu un gurķiem ar desu, kas pārlieti ar dabisko jogurtu, ko Irānā izmanto pavalgam sviesta vietā. Nākamajā rītā mums izrāda skolu — skolotāju darba kabinetus, klases un koridorus, kas piesaista uzmanību, jo sienas nav vis nokrāsotas akadēmiski vienveidīgā tonī, bet gan ir jauniešu apzīmētas. Tematika visdažādākā: gan zirgi kalnu ainavās, gan pūstošo kapitālismu noniecinoši attēli.
Atgriežamies Bandarabāsā un turpinām ceļojumu pa tuksnešaino līča piekrasti, vienīgie sastaptie cilvēki vairāku simtu kilometru garumā ir karavīri policijas kontrolposteņos ceļu krustojumos un strādnieki milzīgās naftas ieguves bāzēs, kas atrodas tieši pie jūras.
Kad stopojam, piestāj automašīna ar pusmūža vīrieti, sievu un mazu bērniņu rokās. Saka, lai nebaidāmies — esot apturējis, jo grib mūs uzaicināt viesos. Tā nokļūstam divu angļu valodas privātskolu īpašnieka Akbara mājās un nākamajā dienā piedalāmies sieviešu grupas nodarbībā. Varam uzdot jautājumus par brīvā laika pavadīšanu, hobijiem un paražām, viņas mums — par mūsu valsti un citām lietām.
Pēc Akbara apciemojuma mūsu ceļš ved atpakaļ uz ziemeļiem — uz Kaspijas jūras piekrasti un tālāk uz Latviju. Stopojot šķērsojam Turciju un Bulgāriju, Rīgā nokļūstam tieši no Rumānijas. Līdz Salu tiltam mūs atved mācītājs no Oradjas pilsētas, viņš uz Latviju devies apciemot draugus. 10.tramvajā pārņem nerealitātes sajūta — par milzīgo kultūru atšķirību, ko esam piedzīvojuši. Par to, ka atkal varam sarokoties ar precētām sievietēm, viņu vīriem klāt neesot. Par to, ka nevaram kaulēties ar tirgotājiem. Un par to, ka tramvaja vagonā nav nodalīts sieviešu un vīriešu gals.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.