Man ir universāla galva, tas nu tagad ir skaidrs. Kādu brīdi mani vērojusi, Latvijas konsula Libānā māte, sapucējusies kundzīte Mona Reno cienīgi paziņoja: "Es uzreiz varu pateikt, ka jūs esat latvietis! Jums ir tāda tipiska latvieša galva!"
Dažus mēnešus vēlāk šis standarts tiek koriģēts. Vienā no Ugandas galvaspilsētas Kampalas restorāniem tumšādainais apkalpotājs, pacietīgi sagaidījis vakariņu izvēli un izdzirdis, ka ņemsim vīnu no Dienvidāfrikas, nodemonstrēja platu, žilbinoši baltu zobu smaidu: "Es uzreiz zināju, ka tu esi dienvidafrikānis! Tev ir tāda dienvidafrikāņa galva!" Ar to viņš laikam domāja balto holandiešu ieceļotāju pēctečus.
Jau dienu vēlāk, pusotru stundu izkratījies pa bedrainu asfaltu austrumu virzienā, uzzinu vēl kaut ko. Ātri nopētījis sabraukušos piedzīvojumu meklētājus, plostošanas instruktors apstājās pie manis: "O.K., tev dosim vislielāko ķiveri, jo tev ir vislielākā galva." Pārējie ķiķina, bet man jau gluži vienalga — tāpat skaidrs, ka manā ķirbī kaut kas īpašs tomēr ir.
Atlieka vien parūpēties, lai tas būtu sveiks un vesels arī pēc piecām stundām, kad beigsies mūsu ceļojums lejup par Nīlas krācēm.
INSTRUKCIJAS
Upe te patiešām ir varena. Šī ir vieta, ko uzskata par Nīlas sākumu, taču to nepavisam nevar salīdzināt ar kādu avotu, kas sācies kaut kur kalnos un tikai pamazām pieņemas spēkā, saplūstot ar citām tērcēm.
Nīlas straume te lēni un plaši izslīd no Viktorijas ezera, kas ir lielākais Āfrikā, un locīdamās sāk savu 6700 km garo plūdumu uz Vidusjūru kaut kur tālu, tālu ziemeļos. Aptuveni pusceļā — Sudānas galvaspilsētā Kartūmā — tā saplūst ar vēl vienu lielu straumi, ko dēvē par Zilo Nīlu, un tikai tad sasniedz Ēģipti, kur kopš senseniem laikiem upe iecelta gluži vai svēto kārtā.
Ticis pie lielākās ķiveres un oranžas glābšanas vestes, kuras savelkamās un atlaižamās siksnas palīdz piemēroties jebkura izmēra rumpim, gaidu nākamās instrukcijas.
"Kad es saku — airēt, tad jūs airējiet! Kad es saku — ātri airējiet, tad jūs airējiet tā, ka pakaļas kūp! Kad es saku — stop!, tad jūs pārtrauciet! Kad es saku — lejā, tad ātri nokrītiet uz ceļiem plosta dibenā, bet airi turiet cieši! Kad es saku — laidiet vaļā, tad laidiet vaļā plosta sānā nostiprināto virvi un kulieties tālāk, kā nu vien paši mākat!" skalda Šeins un pats pasmīn par savām pavēlēm. "Kad izkrītat no plosta, aizturiet elpu, veste pati jūs agrāk vai vēlāk uzraus ūdens virspusē. Jums, protams, atliek cerēt, ka agrāk."
Šeins ir trīsdesmitgadnieks no Jaunzēlandes. Par plostošanas instruktoru sācis strādāt Austrālijā, tad pārcēlies uz Āfriku: vispirms Zambezes upi, tad Nīlu. Mēģinājis atvērt savu tūristu izklaides firmu Itālijas ziemeļos, bet atmetis ar roku lielās birokrātijas dēļ.
"Vēl kādi jautājumi?" jautā Šeins.
"Krokodili te ir?" grib zināt kāda meitene.
"Nē."
SEPTIŅI VĪRI LAIVĀ
Šeins sāk ieziesties ar saulstarus bloķējošu krēmu. Tā pamatīgi. Pēc pāris minūtēm viņš atgādina ēģiptiešu faraonu, kas iedomājies iebalzamēt pats sevi pirms došanās dievu valstībā. Pārējiem jādara tāpat. Brīdinājumam, ka "uz upes izcepsimies kā vistas", var ticēt — ir tikai desmit no rīta, bet tropiskā saule jau karsē nežēlīgi.
Tad mums jāsadalās divās grupās. Tas viegli, jo seši nīderlandiešu jaunieši vēlas vizināties kopā. Viņi dodas uz vienu no sarkanajiem plostiem, ko tikpat labi varētu saukt arī par piepūšamu gumijas laivu. Mēs atlikušie uz otru.
Nīderlandiešu Ugandā ir pārsteidzoši daudz. Viņus ar tiešo reisu no Amsterdamas atved KLM. Bez tās uz šejieni no Eiropas lido vēl tikai British Airways. Galu galā Uganda ir bijusī britu kolonija.
Mūsu plosta priekšgalā iesēžas amerikānis, kas atbraucis pētīt bēgļu problēmas, un kanādietis, kas kaimiņu Sudānā koordinē lidmašīnas ar palīdzības kravām. Otrajā pāri man blakus ir izraēlietis, kam iepriekšējā dienā gauži nepaveicies — pirms iebraukšanas Kampalā viņš aizsnaudies autobusā un nav jutis, kā tiek nozagta starp kājām noliktā mugursoma. Zaudēta pase, zaudēta par 350 dolāriem pirktā atļauja doties uz nacionālo parku Ugandas dienvidos un tuvplānā iepazīst īpaši aizsargātās gorillas, zaudēts iPod un vēl citas mantas. Dienas otru daļu pavadījis policijā. Aiz mums sēž amerikāņu izcelsmes baltais kenijietis, kas atbraucis brīvdienās no Nairobi, un krievu diplomāts Igors, kas pašlaik strādā Sudānā, tikai pavisam citā pusē nekā kanādietis. Šī sestdiena visiem ir brīva.
Pašā aizmugurē iesēžas Šeins. "Aiziet!" ir viņa pirmā komanda uz ūdens.
PĒDĒJĀS DIENAS
Izlauzusies cauri diviem hidroelektrostacijas aizsprostiem, kas tikai dažu kilometru attālumā no ezera uzbūvēti jau pirms gadiem piecdesmit, upe pagaidām rāmi plūst tālāk. Šeinam ir laiks izstāstīt, ka viņa firmas un vēl divu konkurentu biznesam šajā vietā atlicis tikai paris gadu, jo astoņus kilometrus lejup iecerēta vēl viena spēkstacija. Vispār jau pirmie darbi sākušies 1994.gadā, bet tad vairākas reizes apstājušies naudas trūkuma dēļ. Tagad beidzot nodrošināts stabils starptautisks finansējums, un līdz aizsprosta iecerētajai atklāšanai 2011.gadā mežonīgā upe pārvērtīsies līdz nepazīšanai.
Daudziem, protams, ir žēl, jo šo vietu uzskata par vienu no labākajām plostošanas vietām pasaulē. No otras puses, daudzi vietējie kāro beidzot tikt pie stabilas elektroapgādes. Piemēram, galvaspilsēta vakaros ir kā rotaļa — ieslēdz gaismu, izslēdz gaismu! Ir ļoti dīvaini redzēt, kā miljonu pilsēta pēkšņi pazūd tropiska piķa melnumā, vien vietām vīd sveču liesmiņas ceļmalas tirgoņu būdiņās. Vēl saviļņojošāks ir brīdis, kad elektrība pazūd tieši tajā brīdī, kad bankas automāts skaita naudu. Tas nožagojas, bet galu galā pa savām metāla mutēm izstumj gan gaidītās banknotes, gan kredītkarti. Acīmredzot bankai ir rezerves ģenerators.
Plostošanas firmas gan daudz nekurn un gatavas pārcelties lejup pa upi, kur citu krāču netrūkst. Tiesa, tik kompaktu un izaicinošu vienas dienas ceļojumu, kā tas ir pašlaik, tās vairs piedāvāt nespēs.
Nākamajos 30 kilometros trim no septiņām mūs gaidošajām krācēm ir 5.kategorija. "Ārkārtīgi grūtas, garas un mežonīgas krāces. Bīstami kritumi, nestabili virpuļi, neregulāra straume un hidraulika," — tā 5.kategorija aprakstīta Starptautiskajā plostošanas gradācijas sistēmā. Ir jau vēl arī 6.kategorija, bet doties tādā ar plostu būtu īsta pašnāvība. Tur reizēm veiksmi uzdrošinās meklēt tikai pārgalvnieki ar vienvietīgiem kajakiem.
Man līdz šim šādas zinības gājušas secen, jo esmu vienīgais plostā, kas neko tamlīdzīgu agrāk neesmu mēģinājis, ja neņem vērā gumijas laivu mierīgajā Gaujā.
G–PUNKTS
Virs klusās Nīlas spēkā arvien vairāk pieņemas šņākoņa. Skaidrs, tuvojamiem pirmajām krācēm. "Šo sauc par Ribām. Ceturtā kategorija. Nekas sarežģīts. Viegli tiksim pāri," skalda Šeins.
Upe sadalās vairākos kanālos, lai pašautos garām mazām, klinšainām saliņām. Mums jātiek cauri pa labo pusi.
"Airējiet! Ātrāk! Ātrāk!" Šeina vārdi birst arvien biežāk, jo arī straume pieņemas spēkā. "Stop! Nedaudz atpakaļ! Uz priekšu! Tupties!"
Tumši zaļais ūdens ir pārvērties baltā mutulī, kas pamatīgi tricina plosta dibenu. Sejā ietriecas spēcīga šalts. Atveru acis, kad aizmugurē kaut kas nošvīkst, un tik vien manu, ka mutulī aiz borta pazūd kenijieša pēdas.
Upe viņu atdod pēc sekundēm piecām. Viss kārtībā. Ja riskētu braukt pa kreiso krāču atzaru, klātos plānāk. To sauc par Atraitņu fabriku.
Daži nosaukumi patiešām ir spilgti un izsaka visu. Sudraba kupris. Negantās māsas. Beigtais holandietis. Supercaurums.
Bet nākamais, kas sagaida mūs, ir G–punkts. "A tāpēc, ka visi kliedz un visi ir slapji," tāds paskaidrojums jau nostiprinājies Nīlas plostotāju folklorā.
"Gribat pamēģināt, puiši?" jautā Šeins. Protams, atbild ceļabiedri. Man atliek piekrist, jo ārā jau nu vairs neizkāpsi. Tātad tikai otrā krāce manā mūžā, un jau 5.kategorija. Naski airējot, G–punktam var aizšmaukt garām, bet Šeins grib palutināt savus klientus un iestūrē tieši pa vidu.
Laikam jau kliedzu. Tiešām neatceros. Bija balts vilnis, kurā mēs ar pieri ietriecāmies kā sienā. Un tad lidojām katrs uz savu pusi.
"Viens, divi, trīs..." skaitu sekundes. Ilgākais, kas esot jāiztur, ir divdesmit. Es zinu, ka kulstīt rokas un censties tikt virspusē ir bezjēdzīgi — drīzāk tā var pārcensties un sarīties ūdeni. Taču instinkti ir pārāk spēcīgi un ar roku savaldīšanu man neklājas viegli. Bezjēdzīgi gan, jo šai veļasmašīnai ir savi likumi. Atliek vien paļauties uz glābšanas vesti, kas pati izraus virspusē.
Līdz divdesmit netieku. Ārpasaules gaisma no zemūdens tumsas iznirst ātrāk. "Viss kārtībā?" jautā viens no ugandiešim, kas plostotājiem seko atsevišķos kajakos un steidzas palīgā tiem, kas pārmesti pār bortu.
"Viss kārtībā!"
Patiesībā ūdenī atrasties ir pat patīkami, jo tas ir mīlīgi silts. Turklāt krāces ir dziļas un atsisties pret akmeņiem faktiski nav iespējams.
KAM KROKODILI, KAM HAIZIVIS
Satraušamies atpakaļ plostos. Līdz nākamajām krācēm vēl kāds gabaliņš. Arī šie rāmie starpposmi ir patīkami — lai atgūtos, aprunātos un vērotu ainavu. Krastos vietējās sievietes mazgā veļu, košie apģērba gabali žāvējas turpat blakus uz melnajiem klinšu bluķiem. Bērneļi garāmbraucējiem māj ar rokām un spiedz "Hello!", lai tūlīt pat arī atvadītos: "Good bye!"
Vietējie upē nelien. Ko viņi domā par tūristiem? "Šķiet, daudzi tā īsti nespēj saprast, kāpēc baltie cilvēki cīnās ar upi. Viņi domā, ka iebraucēji meklē vai nu zeltu, vai dimantus. Netic, ka tā ir tikai izklaide," pirms tam esmu izlasījis kāda cita ceļotāja pierakstos.
Vispār jau reti kurš vietējais māk peldēt, izņemot dažus turīgus pilsētniekus, kas mīl veldzēties baseinos. Pārējie no ūdeņiem atturas kā no sērgas, jo upes, ezeri un pārpurvojušies dīķi viņiem vairāk asociējas ar nejaukām tropu slimībām. Arī krokodiliem, kuru Ugandā ir daudz.
Pirms ceļojuma esmu izlasījis grāmatu Āfrikas stāvoklis. 50 neatkarības gadu vēsture. Ļoti skarba lasāmviela, jo paveicies nav gandrīz nevienai šī kontinenta valstij — tās bieži tikušas pie vadoņiem, kuri ne vienmēr bijuši draugos ar veselo saprātu. Arī Ugandā. Kad 1971.gadā pie varas izlauzās militārists Idi Amins, viņš sarīkoja savu politisko oponentu slaktiņu. Upuru bijis tik daudz, ka tie ar kravas auto vesti līdz Nīlai un sagāzti ūdenī, cerot, ka savvaļas plēsoņas palīdzēs slēpt pēdas.
Protams, tagad rodas jautājums, kur tad pēdējos 30 gados pazuduši paši krokodili? Kādā garākā posmā starp krācēm izraēlietis un kanādietis grasās labprātīgi gāzties pāri bortam, lai siltajā ūdenī kaut nedaudz atvēsinātos no karstās saules, bet instruktors viņus strupi aptur: "Te labāk ne!"
"Tad tomēr te ir krokodili?"
"Varbūt ir, varbūt nav," skaidro Šeins. "Viens no mūsu kaijaka braucējiem saka, ka reiz uz klints bluķa upes vidū esot redzējis vienu krokodilu. Bet tas bija tālu, un viņš nav pārliecināts. Katrā gadījumā nekādi incidenti te nav bijuši."
Kenijietis pasmīn, ka viņš jau nu gan zinātu, kā tikt galā ar krokodilu, jo, redz, vienreiz jau uzvarējis haizivi. "Ko tu mels!?" visi brīnās. "Nopietni!" viņš parāda pamatīgu rētu un labā apakšdelma. Pirms dažiem gadiem devies zemūdens zvejā Havaju salās. Ar harpūnu nošautās zivis licis tīkliņā un piestiprinājis pie jostas. Acīmredzot lomu iekārojusi arī nez no kurienes uzradusies haizivs, taču pakampusi nevis zivis, bet gan nirēja roku. "Ar otru roku iebakstīju tai acī, un tā mani atlaida," viņš to izklāsta tik mierīgi kā sēņošanas stāstu. Par laimi, uzbrucēja bijusi maza un acīmredzot ne pārāk asinskāra.
ATRAKCIJAS PĒC PASŪTĪJUMA
Slīdam tuvāk nākamajai krācei. 3.kategorija. Plosts atkal sāk trīcēt un, kad esam mutuļa vidū, lai skaisti palēktos un tiktu tam pāri, gumijas peldlīdzeklis negaidīti apmetas augšpēdu. Kāds ar kāju man spēcīgi iedunkā pa sānu. Nirstu augšup, bet — bāc! — ar galvu atsitos pret apgāzto plostu. Ar rokām cenšos aizvilkt sevi sāņus. Bezjēdzīgi. Bāc! Tas pats otrreiz. Cenšos aizturēt elpu, bet kulstīšanās kļūst arvien draudīgāka. Par laimi, veste drīz vien izrauj virspusē.
"Klau, tas taču bija speciāli! Tu pats mūs apzināti apgāzi, vai ne?" kāds jautā Šeinam. Instruktors nodevīgi smīn, bet tad atbild: "Puiši, jūs taču paši gribējāt atrakcijas!"
Regulārā ieziešanās ar krēmu ceļgaliem nav palīdzējusi — saule tos tik un tā ir apdedzinājusi. Priekšā palikusi vēl tikai viena gara krāce. Neizbraucama, dēvēta par Slikto vietu. Plosti ir jāpieairē krastā, kāds gabaliņš jānes rokās un tikai otrā krāces posmā var riskēt atkal laisties ūdenī. "Turamies!" mudina Šeins. "Airējiet! Ātrāk! Ātrāk!" Braši tiekam pāri. "Apsveicu, šīs dienas ceļojums ir galā!"
Kravas auto kastē kratāmies atpakaļ uz plostošanas firmas nometni — vairākām salmu būdiņām, kur gultasvietu var dabūt pat par pieciem dolāriem.
Riteņi gaisā sakuļ oranžsarkanās ceļa smiltis, un tās pamatīgi ieēdas līdz galam neizžuvušajā sporta krekliņā. Veļasmašīna, vārdā Nīla, to bija kārtīgi izmazgājusi, bet veļasmašīna ģko–Lavamat un dažādi pulveri ar to netiek galā jau pāris mēnešu. Vīles aizvien ir ietiepīgi oranžas.