"Ooooo…" nu jau tajā pašā balsī saklausu pavisam citas notis.
Kāpēc nesmaržo?
Elpa aizraujas, kad, tuvojoties Krimas pussalai, vēroju, kā lejā, kalnu pļavās, viļņojas koši sārti magoņu lauki, kas mijas ar milzīgiem zilganiem un violetiem lāsumiem — lavanda zied. Tāds skaistums, tāda neparastība, "ženščina, bistro vzjala čemodan! Postavila zdesj! Sama — tam!"*, un es, mazliet pārsteigta, bet joprojām sajūsmināta, nu gluži kā tā Ludmilas Gurčenko bufetniece "sama, sama i bistro, bistro"** daru, kā biedrs priekšnieks no muitas liek. Sagatavojieties! — tā būs visu laiku. Jūs esat Ukrainā, Krimas Autonomajā Republikā!
Aizsteidzoties notikumiem priekšā, daru zināmu, ka nepaiet ilgs laiks, kad ierēdņu, taksistu, pārdevēju pavēles, aizrādījumi vai vienkārši nelaipnība tik lielu sajūsmu manī vairs neizraisa. Tomēr arī to var un pat vajag izbaudīt. Kā vietējo kolorītu. Kā apskaužamu nacionālo īpatnību — ka neba nu tūristu dēļ te kāds ies mentalitāti mainīt! Jaunākiem ļaudīm — kā iespēju salīdzināt, vecākiem — restaurēt ne tik senās atmiņas par sabiedrisko pakalpojumu un obščepita tradīcijām. Beigās tas var izrādīties pat pamācoši, jo zināmas iemaņas atbildēt/atcirst/neļaut sevi apmuļķot/pieprasīt to, kas pienākas vai ir apmaksāts, neliekuļosim, noder gan pašu mājās, gan citzemju kūrortos.
Pie Melnās jūras joprojām var saņemt, ieraudzīt, izjust un izbaudīt gan tieši to, par ko sapņojāt, ko redzējāt filmās vai atceraties no bērnības, kad ceļojāt kopā ar vecākiem, telti un žigulī. Tas viss tur vēl ir! Melnā, sāļā spirdzinošā jūra. Galvenie un tūristu iecienītākie kūrorti — Jalta, Sevastopole, Alušta, Sudaka, Eipatorija, Feodosija. Klimats kā Vidusjūras ziemeļu galā — Nicā, Kannās, Sanremo. 517 kilometri oļainas pludmales (Baltijas liedagu izlaistām pēdām tas ir pilnīgs ekstrēms!). Cipreses, ciedri, Krimas kalni. Zemenes, ķirši, šašliks. Vīns. Daudz vīna un arī laba konjaka. 83 kilometrus gara trolejbusu (!) līnija, kas galvaspilsētu Simferopoli savieno ar piekrastes kūrortiem. Viss ir vienkārši: ielido, iekāp trolejbusā un par aptuveni trīs dolāriem, apdomājot elektrības cenu lēcienus Eiropas Savienībā, brauc uz jūru!
Ja, protams, apzinies visas šīs rīcības sekas — karstumā, ar bagāžu, samērā lēnā, iespējams, citu pasažieru iekārotā, ļoti veca modeļa trolejbusā. Toties par trīs dolāriem! Var izvēlēties maršruta taksometru — par pieciem dolāriem vai parasto taksometru — par 80 dolāriem. Smalkas viesnīcas smalkiem viesiem pašas uz lidostu atsūtīs transportu. Izvēles iespējas te ik uz soļa! Hoteļi, pansionāti, sanatorijas, pansijas, privātais sektors. Kaimiņos kaut pašai Sofijai Rotaru, kaut citām zvaigznēm! To te sarodas ka biezs un prom nebrauc līdz pat septembrim, oktobrim. Tāpat kā vienkāršā tauta.
"Pērn atkal parādījušies tūristi no Baltijas," kā kvalitātes apliecinājumu sev, kā atzinību mums, priecīgo vēsti paziņo vai katrs, kurš balsī saklausa nodevīgo baltiešu akcentu.
Bez klīrības, tomēr nākas atzīt, ka mēs jau esam "izlaisti" tūristi, kurus, nonākot pie sen ilgotās Melnās jūras, pēkšņi var piemeklēt apjausma, ka par šo pašu naudu, piemēram, Turcijā varētu saņemt visu to pašu un augstākas kvalitātes, ēdiens brokastīs būtu gardāks un personāls laipnāks. Apmēram tā vienvakar mēs, trīs kundzītes no Latvijas un Lietuvas, spriedelējam, nakts tumsā slājot pa promenādi pretējā virzienā no izklaidēm, karuseļiem, karaoke dziedātuvēm un kafejnīcām.
"Kāpēc jūra nesmaržo?" gandrīz žēli vaicāja viena no mums.
"Kāpēc es nejūtu to dziedinošo, svaigo gaisu!?" gandrīz apsūdzoši paģērēja otra.
Iespējams, tāpēc, ka promenāde nosēta ar ēstuvēm, dzertuvēm un kūrortizpriecu kāriem atpūtniekiem. Iespējams, tas gaiss un miers jāmeklē sanatorijās, kaut kur dziļāk, augstāk. Iespējams, karuseļos un karaoke mikrofonos aurojoši, nakts izpriecās izgājuši ļaudis vienkārši neiederas mūsu idealizētajos priekšstatos par Krimu, par Melno jūru. Ak… Likās, būs kā kādreiz, tomēr, izrādās, laiks gājis uz priekšu, taču cenas — uz augšu ne tikai pie mums, bet arī pie viņiem.
Tā mēs spriežam un spriežam, ka Aluštas Radisons mums tomēr būtu par dārgu, ka šitajā kafejnīcā mēs neiesim un tajā arī ne. Pēc tam mēs trijatā brīnišķīgajā jau pieminētā Radisona viesnīcas dārzā uz soliņa iedzērām pasakainu vietējā gastronomā tālu pēc pusnakts iegādātu vietējo vīndaru darinājumu, uzkožot vienu sieriņu Družba.
Rīts atausa saulains. (Krimas pussalā vispār pārsvarā ir saulains laiks — vidēji 2200 saulainu stundu gadā — tāpat kā Nicā, apgalvo vietējie). Pamīšus veldzējoties baseinā un turpat — viesnīcas pakājē rāmi viļņus veļošajā jūrā, spriežam, ka viss tomēr atkarīgs no izvēles. Un attieksmes. Re, kā — šodien vakarnakts atpūtnieki mums netraucē, karuseļi līdz naktij atkal rimuši. Jūra smaržo, gaiss spēcina. Un Krimas šampanietis ar skatu uz Melno jūru garšo lieliski.
Klišejas, kas vienalga jāredz
No visas sirds iesaku — izmantojiet gidu pakalpojumus! Klāt pie
profesionāļu informētības saņemsiet ne tikai nevienā internetā
neatrodamus faktus, bet arī veselu izrādi. Ņikitas Botāniskajā
dārzā kundzīte atgādina manu pamatskolas skolotāju — pat ja šīs
zināšanas man turpmākajā dzīvē nekad nebūs vajadzīgas, viņas
pienākums ir man tās iedzīt galvā! Un viss! Iekams tiekam līdz
izejai, es varu visas Krimā augošo ciedru šķirnes nosaukt un pat
atšķirt.
Vajag aplūkot Bezdelīgas ligzdu. Ja netīk dārga itāļu virtuve, labāk no attāluma, saglabājot ilūzijas un noklausoties gida stāstījumu par klīrīgo mīļāko, kura šo romantisko dāvanu kaut kādā impērijas nomalē pat aplūkot nav atbraukusi. Vēl vajag Voroncova pili jeb Alupkas pilsmuzeju un dārzus izstaigāt.
Kad piekrastē nekas vairs nespēs pārsteigt, vajag vai nu pa šauru kalnu ceļu, vai trosu ceļu doties iekarot Ai-Petri virsotni, vai arī nokāpt pazemē. Krimā esot ap 900 alu un bīstamu aizu. Visās līst nevajag, pietiks ar Marmora alu, kuras stalaktītus, stalagmītus un citus veidojumus spaleologi ieskaitījuši planētas skaistāko pazemes brīnumu piecniekā.
Pirms doties uz Livādijas pili, atsvaidziniet atmiņā 1945.gada Jaltas konferences notikumus. Te PSRS, ASV un Lielbritānijas līderi savilka līnijas pēckara Eiropas kartē. "Te ir tas galds, te ir tas krēsls, uz kura sēdēja Staļins!" Ja nevelk uz vēsturiskā taisnīguma kašķi un iespraudumiem gida atstrādātajā topikā par to, cik politkorekti viss notika, paejiet nostāk un izbaudiet arhitektūru. Pieslēgsieties stāstījumam par Krievijas pēdējā imperatora Nikolaja II ģimenes vasaras rezidenci un Romanovu dinastijas triumfu un postu. Ja jau Krievijas pēcrevolūcijas neglītumu periods radis atbalsi un izpratni Ukrainas vēsturniekos, varbūt ar laiku arī stāstījums par pēckara posmu, piemēram, piepalīdzot pašiem tūristiem, tiks apgreidots arī Baltijas valstu tūristiem pieņemamā versijā.
Trofejas
Bez sālīta speķa un Krimas vīna mājās atgriezties būtu pat kaut kā
neērti. Par to speķi, iespējams, muitas dienestiem būtu iebildumi,
bet, iespējams, viņi to savos skeneros vienkārši nepamanīja — tik
dziļi es biju ietūcījusi ukraiņu "nacionālo valūtu".
Izvēli par labu stiprinātajiem vīniem šoreiz noteica nevis mana dziļi individuālā gaume, bet gan mājās vedamās stikla taras izmērs. Pēc šo suvenīru atkorķēšanas nācās atzīt, ka Krimas sausie un pussausie baltie un pussaldie sarkanie vīni garšo neizsakāmi brīnišķīgāk (pat izlejamie). Dzeltenais saturs degvīna pudelē ir Aluštas tirgū iegādāta mājas spieduma grauzdētu saulespuķu sēkliņu eļļa. Pasakaina. Iespējams, arī par to robežu sanitāriem būtu, ko teikt, tomēr šis pirkums manus viesus joprojām neizsakāmi priecē, tāpat kā speķis.
No Krimas der pārvest arī kādu riekšavu pudelīšu ar neēdamām eļļām kosmētiskām un smaržīgi estētiskām vajadzībām. Nolemju, ja nu tu, cilvēk, kaut kur vari būt drošs, ka rožu, lavandas un citu ziedu aromātiskās eļļas nav sintētiski sasmaržināts naftas produkts, tad tas ir šeit! Derīguma termiņi, atsauces un zinātniskiem institūtiem un augstkalnu pļavu izejmateriāliem mani pārliecina.4
*Sieviete, ātri paņem čemodānu! Noliec te! Pati — tur! (krievu val).
** pati un ātri, ātri (krievu val)
Autore bija airBaltic viešņa