Pašā sākumā, kad ierados Japānā, man šķita, ka saprotu daudzas lietas, tagad, jo vairāk iedziļinos, jo mazāk saprotu. Japānas kultūra, vide un sabiedrība ir tik daudzslāņaina un dziļa. Ja pieņem japāņu spēles noteikumus un saprotoši izturas pret viņu atšķirīgo domāšanas veidu, biznesa kultūru un visu pārējo, Japānā dzīvot ir ļoti komfortabli. Vēstnieks atzīst, ka ir iemīlējis Japānu un pieņēmis japāņu dzīvesveidu. "Ne visi mani kolēģi diplomātu aprindās ir spējuši pieņemt atšķirīgo dzīvesstilu. Ir tāds teiciens — Japāna var vai nu patikt, vai arī to ienīst. Daudz mazāka ir to cilvēku daļa, kas nespēj iejusties japāņu vidē, jo tā ir pilnīgi citāda eiropiešu izpratnē — tradīcijas, lēmumu pieņemšanas veids, komunikācijas stils utt. Japānā tieši komunikācijai ir ārkārtīgi liela nozīme. Ja ārzemnieks izrāda interesi par japāņu kultūru un dabas skaistumu, viņi atveras kā sarunu biedri un ir atsaucīgi sadarbībai." Vēstnieks iesākumā apguvis japāņu valodas pamatus, taču komunicē angļu valodā, jo cilvēkam, kas nav dzimis Japānā, ir faktiski neiespējami pilnībā apgūt japāņu valodas daudzveidību. "Atšķiras veids, kādā māte uzrunā bērnu, kādā vīrs uzrunā sievu, vadītājs — padoto utt. Atšķiras gan intonācija, gan vārdi, gan izrunas formas. Tāpēc Japānā ir tradīcija, ka cilvēki satiekoties vispirms apmainās ar vizītkartēm un nosauc savu vārdu un uzvārdu, lai zinātu, kādā veidā vienam ar otru runāt."
Japāņu goda kodekss
Japānis sāk runāt par jebkuru projektu vai biznesu tikai tad, kad ir iepazinies ar potenciālo partneri vairāku gadu garumā. "Tagad jau esmu tajā grupā, ka mani pazīst, jo trīs gadu laikā esmu iemantojis japāņu uzticību. Mums nav bijuši nekādi konflikti, līdz ar to pēdējā laikā japāņi paši vairāk griežas pie manis un piedāvā savas idejas un sadarbību. Labais tonis pēc veiksmīgas tikšanās vai uzaicinājuma uz pasākumu ir aizsūtīt pateicības vēstuli, turklāt ar roku rakstītu. Tādā ziņā Japāna ir ļoti specifiska, jo vispirms ir jāinvestē kontaktos. Uz Japānu nevar vienkārši atbraukt ar kādu labu Latvijas preci, piemēram, alu, un piedāvāt to lētāk nekā Heineken, sakot — ņem labāk no manis. Japānis tā nedarbojas, viņš strādā ar ilgstoši zināmiem partneriem un tos nepiekrāps, tāpēc no uzticamiem partneriem ir gatavs pirkt preci arī par dārgāku cenu, nevis iziet uz ātriem un spekulatīviem darījumiem."
Lai arī Japānā kastu sistēma jau vairāk nekā 150 gadu ir atcelta, vēl joprojām daudzas tradīcijas saglabājušās no feodālā perioda, kad pastāvēja augstākā samuraju kasta un goda kodekss. Lojalitāte ir visaugstākais šajā goda kodeksā, un tā ir saglabājusies arī mūsdienu Japānā darba attiecībās.
"Latvijā mani visvairāk tracina nepārtrauktā plēšanās un viedokļu mainīšana — vakarā tiek pieņemts lēmums, bet no rīta jau mainīts, un tas notiek visos līmeņos. Japānis pieņem lēmumu tikai pēc tam, kad visas iesaistītās puses kādā procesā ir ilgi un nopietni izdiskutējušas un visu sarēķinājušas. No idejas līdz lēmuma pieņemšanai sagatavošanas process aizņem lielāko daļu laika, bet tad viss ir perfekti izdomāts — kad projektu palaiž, tas aiziet. Savukārt eiropiešiem, amerikāņiem un latviešiem notiek tā — ir ideja, taisām uzreiz augšā, viss nedarbojas, visu pārtaisām, un tā rezultātā laiks, kamēr viss sāk darboties, ir nenormāli garš, un beigu beigās projekts aiziet daudz vēlāk nekā japānim ar ilgo sagatavošanas procesu."
Tātad japānis darbojas pēc vecā, labā latviešu principa — septiņreiz nomēri un tikai tad griez, nevis griežam uzreiz un pēc tam sākam mērīt? "Es teiktu, ka japānis pat divdesmit septiņas reizes nomērīs, pirms ķersies pie lietas," vēstnieks smejot precizē.
Latviešu bizness Japānā
Pēdējā gada laikā Latvijas uzņēmēji izrāda aizvien lielāku interesi par biznesa iespējām Japānā. Vēstnieks ievērojis, ka šogad uzņēmēji, kuriem vēl nav izveidojušies kontakti ar japāņiem, devušies uz Japānu daudz biežāk nekā "treknajos" gados. Tas liecina, ka tirgus situācija Eiropā ir sarežģīta un tiek meklētas jaunas iespējas.
Vai krīze Japānu nav tik ļoti skārusi kā Eiropu? "Situācija Japānā ir kardināli atšķirīga, jo tā ir uz eksportu orientēta valsts un pelna, ražojot automašīnas, elektroniku, hi–tech lietas. Kad sākās krīze ASV un Eiropā, protams, Japāna cieta no eksporta samazinājuma. Tomēr valsts iekšienē krīze nebija jūtama, jo japāņi vienmēr tradicionāli bijuši krājēji — Japānā naudas uzkrājumi ir lielākie pasaulē. Vēsturiski valstij bijuši grūti periodi, bet japāņi visu panākuši ar lielu darbu un domājuši par nebaltām dienām. Jāņem vērā arī tas, ka valsts atrodas riska zonā zemestrīču un viesuļvētru dēļ. Ja nav uzkrājumu, situācija var izvērsties traģiski. Uzkrājumu dēļ krīze Japānā nebija tik smaga. Turklāt, lai uzņēmumi varētu labāk darboties, lai no darba nebūtu jāatlaiž cilvēki un jāsamazina algas, Japānas valdība ļoti metodiski sildīja iekšējo tirgu. Respektīvi — ja pārdot ārpusē nevar, lai japāņi vairāk tērē naudu savā zemē. Sildīšanas metodes bija ļoti vienkāršas, piemēram, šī gada sākumā valdība katram Japānas iedzīvotājam izmaksāja noteiktu naudas summu vaučeros (aptuveni 100 latu), ko veikalos pieņēma līdzvērtīgi naudai. Kopējā summa bija visai iespaidīga, ja ņem vērā, ka Japānā dzīvo ap 140 miljoniem iedzīvotāju. Daļēji valsts pabalsti tika piešķirti arī dažādiem pirkumiem, piemēram, mājas iegādei vai celtniecībai. Mērķtiecīgas ekonomikas sildīšanas rezultātā jau šī gada trešajā ceturksnī kopējais ekonomikas pieaugums Japānā sasniedza 3,8%. Eksports atdzīvojās, iekšējais patēriņš tika uzturēts, un ekonomika atkal iet uz augšu."
Vēstnieks uzskata, ka Latvijas uzņēmēji dodas uz Japānu nevis tādēļ, ka tur iet salīdzinoši labi, bet gan tāpēc, ka ir jāmeklē jaunas vietas, kur pārdot savus ražojumus. Japāņiem ir liels tirgus, laba pirktspēja, un viņiem patīk kvalitatīvas lietas. Vēstnieks daudziem Latvijas uzņēmējiem palīdzējis nodibināt kontaktus un sākt biznesu Japānā, turpmākais ir pašu uzņēmēju ziņā. Priecē fakts, ka Latvijā ražotās preces tagad nopērkamas veikalos Tokijā un Osakā — Stendera ziepju fabrikas ražojumi, Madaras ekoloģiskā kosmētika, Munio Candela sojas vaska sveces, Ann & Angel stikla izstrādājumi, Kac ekskluzīva dizaina mēbeles, Amery lina apģērbi, modes mākslinieču Natālijas Jansones un Annas Led apģērbi u.c.
Cik liela interese japāņiem ir par latviešu dizainu un modi? "Japāņiem nav svarīgi, lai tas būtu tieši latviešu dizains, bet lai tā būtu skaista un kvalitatīva lieta no Eiropas. Daudzi japāņi ir brendomāni, tomēr lielākā daļa ir vienkāršie pircēji, kuri nevar atļauties Louis Vuitton, bet iet uz veikalu un meklē kaut ko skaistu. Ja lieta iepatīkas, zīmolam nav nozīmes."
Tokijā regulāri notiek latviešu mākslinieku izstādes un latviešu mūziķu koncerti. "Mūzika ir mūsu visvērtīgākā eksporta prece Japānā. Japāņi ļoti novērtē latviešu klasisko mūziku — Mariss Jansons, Gidons Krēmers, māsas Skrides, Marina Rebeka, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, — šie koncerti Tokijā vienmēr ir pārpildīti. Pirmo reizi redzēju tādas ovācijas kā pēc Marisa Jansona uzstāšanās kopā ar Bavārijas Radio orķestri, kad viss orķestris jau bija pametis zāli, bet japāņi ar ilgiem aplausiem izsauca uz tukšas skatuves diriģentu."
Vēstnieka plānos ir vairākas interesantas idejas, lai veicinātu Latvijas atpazīstamību un popularitāti Japānā. Liels darbs ieguldīts tūrisma projektu attīstībā, un jūtama japāņu tūristu pieaugošā interese par Latviju. Šogad mūsu valsti apmeklējuši ap 8000 japāņu tūristu. Kas viņiem mūsu zemē šķiet interesants? "Pirmā lieta, kas japāni interesē, aizbraucot uz jebkuru valsti, ir ēdiens. Un viņiem patīk latviešu virtuve! Esam aizsākuši sarunas ar labākajiem Tokijas restorāniem par latviešu ēdienkartes ieviešanu, šajā projektā interesi iesaistīties izrādījis Mārtiņš Rītiņš." Jo īpaši japāņiem patīk ekoloģiski tīras lietas, kas nav tikai modes lieta. Dzīvojam zaļi
Eiropā tikai nesen modē nāca sauklis "dzīvot zaļi", bet japāņi ar ekoloģisko dzīvesveidu, pārtiku un modi aizrāvušies jau sen. "70. un 80.gados, kad Japānā intensīvi attīstījās rūpniecība, diemžēl neiztika bez lielām dabas un ekoloģiskām katastrofām. Ja nostājas Tokijas centrā, tad 50 kilometru rādiusā apkārt ir vairāk nekā 30 miljoni cilvēku. Tāds sablīvējums kā Tokijā nav nekur citur pasaulē! Lai šādā situācijā varētu dzīvot un pārvietoties ar automašīnām, ir jādomā, kā to darīt ekoloģiski. Japāņiem zaļais dzīvesveids ieviests gan rūpnieciskajā līmenī, gan ikdienā un sadzīvē. Tāpēc viņi labprātāk valkās dabiskos materiālus, nevis sintētiku. Arī klimata dēļ, jo vasarā tas ir ļoti karsts un mitrs. Pieprasījums pēc ekoloģiskajām precēm pieaug, turklāt tirgus ir tik liels, ka katrs var atrast savu nišu. Netālu no Latvijas vēstniecības Tokijā, Šibujas rajonā, ir slavens ielu krustojums, kuru dienā šķērso ap diviem miljoniem gājēju! Un, ja tev ir veikaliņš pie Šibujas krustojuma, tad tur varēs pārdot jebko, jo katram kaut ko vajadzēs."
Tokija ir ļoti moderna, industrializēta pilsēta ar vairāku līmeņu ceļiem, perfektu metro tīklu un šinkansen starppilsētu ātrvilcieniem, kas sasniedz ātrumu 300 km stundā. "Satiksmes organizācijas līmenis ir tik augsts, ka pilsētā ar 40 miljoniem iedzīvotāju tikpat kā nav auto sastrēgumu. Nevienu tikšanos vai pasākumu man nav nācies nokavēt sastrēgumu dēļ. Pēc sabiedriskā transporta kustības precizitātes var pārbaudīt pulksteni."
Wabi–sabi skaistums
Fotografēšana ir viens no Pētera Vaivara hobijiem. Japānā katru gadu notiek diplomātu fotokonkursi, kuros vēstnieks regulāri piedalās ar saviem darbiem. "Japāņiem ir speciāls vārds, kas apzīmē skaistumu — Wabi–sabi. Tas nav skaistums tādā izpratnē, kā kaut kas spilgts un efektīgs, bet vienkāršs, funkcionāls un ar vēsturisku tradīciju piedevu. Šī gada fotokonkursa tēma tieši bija Wabi–sabi. Konkurence ir milzīga, un pie konkursa galvenās balvas vēl neesmu ticis, bet labāko piecniekā gan esmu iekļuvis. Vienu no savām konkursa fotogrāfijām uzņēmu Higašikavas bērnudārza apmeklējumā — mazu meitenīti, kas ar otiņu mācījās zīmēt kandži jeb japāņu hieroglifus."
Ģimenes tradīcijas un geišas
Hieroglifi, tējas dzeršanas ceremonijas, japāņu dārzi — Japānā ir daudz senu tradīciju, bet īpaši augstu tiek vērtēta ģimenes tradīciju uzturēšana. "Japāņi ļoti rūpīgi uzskaita savas ģimenes paaudzes vairāku gadsimtu garumā, piefiksējot ierakstus speciālās ģimenes grāmatās. Tāpēc japānis ar lepnumu var pateikt — lūk, šis ir mūsu ģimenes uzņēmums jau vairāk nekā 1000 gadu! Ārkārtīgi būtiska ir rūpēšanās par veciem cilvēkiem kopumā, ne tikai par saviem vecākiem. Japāņiem ļoti nozīmīga ir mājas jeb pavarda izpratne, kam vienmēr jābūt sakārtotam. "Japāņu sievietei ir svarīgi apprecēties un iziet pie vīra, jo tas nozīmē, ka viņas iekšējā, mājas dzīve būs sakārtota. Hieroglifus, kas apzīmē vārdus "vīrietis" un "sieviete", var tulkot šādi — vīrieša hieroglifu var lasīt kā "galvenais cilvēks", sievietes — kā mājās esošā. Pēc tradīcijām vecākais dēls noteikti būs nākamais ģimenes galva, bet, ja ģimenē nav neviena dēla, ģimenes galva būs vecākās meitas vīrs."
Īpašas sievietes japāņu kultūrā ir geišas, kas izglītojas, ģērbjas un izklaidē viesus atbilstoši vēsturiskām tradīcijām. "Interese par geišām pieaug, un aizvien vairāk jaunu meiteņu izvēlas apgūt geišas amatu. Mācību process ir ļoti garš un sarežģīts, pēc 16 gadu sasniegšanas var pieteikties par tā dēvēto maiko jeb geišas mācekli." Ir jābūt ekspertam, lai atšķirtu īsto geišu no mācekles vai vienkāršas sievietes, kas, ģērbusies kimono, strādā par oficianti smalkā restorānā. "Maiko var pazīt pēc ļoti grezna matu dekorējuma, bet geišai ir speciāls matu sakārtojums bez rotājumiem. Slavenākās geišas nav jaunas meitenes, bet sievietes ap 40 un vairāk gadu. Geišām ir vairākas kategorijas, viņas mācās speciālās skolās, un viņu pakalpojumi ir ļoti dārgi. Piemēram, pieaicināt geišu vakariņās uz dažām stundām — tas izmaksās, sākot no viena tūkstoša ASV dolāru. Geišas funkcija ir izklaidēt viesus ar tradicionālo mūzikas instrumentu spēlēšanu, dziedāšanu un sarunām par mākslu."
Maratons Fudzi pakājē
Īpašs stāsts ir par Fudzi kalnu, kas ir Uzlecošās saules zemes simbols. "Gandrīz četru kilometru (3776 metri) augstajā Fudzi kalna virsotnē esmu uzkāpis divas reizes. Kalnā kāpšana nav tehniski sarežģīta, tomēr prasa lielu fizisku piepūli. Jākāpj astoņas stundas un naktī pa tumsu, lai agri no rīta sasniegtu virsotni un sagaidītu fantastisku saullēktu. Augšā visapkārt ir tikai mākoņi, jo tuvumā nav nevienas citas virsotnes, un pie horizonta, kas atrodas zemāk par redzeslenķi, uz augšu paceļas saule. Kalnā kāpšanas sezona gan ir ļoti īsa — jūlijs un augusts, kad ir piemēroti laika apstākļi, un tad šajā laikā augšup pa vairākām kalna trasēm virzās kāpēju rindas."
Latvijas vēstnieks ir vienīgais diplomātu aprindās, kas regulāri piedalās slavenajā Tokijas maratonā. "Trīs reizes esmu noskrējis Tokijas maratonu, kas ar apmēram 30 tūkstošiem dalībnieku ir viens no lielākajiem pasaulē. Noskrēju pilnu distanci līdz galam — 42 kilometrus un 195 metrus, un tieši paši pēdējie metri distances beigās ir visgrūtākie. Ar lielu prieku piedalījos arī Kavagučiko maratonā. Tas, manuprāt, ir viens no skaistākajiem pasaules maratoniem, jo notiek ārkārtīgi gleznainā vietā — apkārt ezeram Fudzi kalna pakājē. Turklāt vēlu rudenī, kad Japānas rudens krāšņi iekrāso koku lapas spilgti sarkanās un dzeltenās krāsās.
Bet īpašs pārbaudījums ir peldes karstajos avotos ziemā! "Valsts atrodas seismiskā zonā, tāpēc karstais ūdens nav problēma. Pie japāņu ikdienas tradīcijām pieder brīvdabas spa jeb japāniski saukti par onseniem. Ziemā eksotiski ir onseni zem zilām debesīm Japānas ziemeļos — Hokaido, kad ārā temperatūra sasniedz –10 grādus, bet var sēdēt avotā +40 grādu karstā ūdenī un skatīties uz sniegotiem kalniem vai zvaigžņotās debesīs. Sajūta ir vienreizēja!"
Ziemassvētki ar japāņu sniegbaltīti
Vai japāņu tradīcijās iederas arī Ziemassvētku svinēšana? "Japāņi nav kristieši, bet viņiem patīk dažādi svētki. Ziemassvētki Japānā nav tradicionālie svētki, tie ir ļoti komercializēti. Ziemassvētkos nav brīvdienu, vienīgi 23.decembris Japānā ir brīvdiena, jo tā ir imperatora dzimšanas diena. Japāņiem vairāk ģimenisks pasākums ir jaunā gada sagaidīšana. Dažādas svinības gan visbiežāk notiek ārpus mājas — restorānos un krodziņos. Esmu ievērojis, ka japāņi izvairās aicināt pie sevis mājās ciemiņus. Tas saistīts ar japāņu tīrības un kārtības izjūtu, jo jebkurš svešinieks mājā var ienest kaut ko sliktu. Ne velti japāņi, pirms ienāk savā mājā, ielas apavus atstāj ārpus sliekšņa. Tāda pati kārtība ir arī riokan — japāņu stila viesnīcās. Otrs iemesls ir objektīvs — ciemiņu uzņemšanai nav pietiekami daudz vietas, jo dzīvoklīši ir ļoti maziņi Tokijas pārapdzīvotības dēļ. "
Svētkos neiztikt bez dāvanām, un dāvināšanas kultūra japāņiem ir ļoti svarīga. "Japāņiem visu laiku ir nepieciešams izrādīt uzmanību — partneriem, draugiem un ģimenei. Tāpēc apsveikumu sūtīšana svētkos un dāvanu došana ir obligāta. Ejot viesos un pat uz biznesa tikšanos, līdzi jāņem dāvaniņa — visbiežāk pieņemts dāvināt cepumus un kūkas vai sakē jeb rīsu vīna pudeli. Laba dāvana ir skaisti iesaiņots vēstuļu papīrs, jo japāņi ļoti bieži raksta vēstules ar roku, kaligrāfiski zīmējot burtus ar otu."
* japāņu skaistuma izpratnes apzīmējums japāņu valodā