Tā arī nesen apmeklētā Venēcija, kā par izbrīnu, nebūs manā apziņā baložu sala, kur tūristi kā ansīši un grietiņas spieto pa Sanmarko laukumu ar kulītēs iesietām maizes šķēlēm, lai tikai varētu iemūžināt savos ziepju traukos cits citu baložu apsēstus. Venēcija nostāsies blakus Manhetenai savā žurcismā. Ejam vakarā pa romantizēto Venēciju, uz tiltiņa apstājamies un zem peldošajām drazām novērojam zivju baru, kas rāmi kustas seklajā ūdenī. Piepeši mēs pamanām, ka baram tuvojas daudz lielāka plēsoņa..., kas izrāpjas krastā un noskurinās. Rattus mediocris Venecianus. Ja runājam par Latviju un kultūru, saprotams, mūsu cūkas pērles nemaz neēd. Un ar šo metaforu es, protams, domāju nevis mākslas baudītājus (gurmānus jau nu noteikti ne, ļaudis ar labi trenētu un izsmalcinātu gaumi, snobus, vienkāršos - vienvārdsakot, es šeit nedomāju mākslas baudītājus vispār), (radītājus, protams, arī ne), bet tos, kas ir vienlīdzīgāki par mums jeb kuri dala vienlīdzību - sver, mēra, aizstāv kā monopoluzņēmumā. Nez vai dzīvnieku fermai ir kāds sakars ar dzīvnieku kapiņiem... un nez vai dzīvnieku kapiņiem ir kāds sakars ar nekrofīlajiem frazeoloģismiem, piemēram, ka zivs pūst no galvas. Tagad skaidrs, no kurienes tie visi senajam latvietim nākuši prātā – no tās pašas vietas, no kuras zivs pūst (pārnestā nozīmē, protams). Turpinot un nemaz nedomājot atkāpties no beidzot un labi iesāktās tēmas par literatūras nozares mērdēšanu, trāpīgs frazeoloģisms, manuprāt, ir: viena cūka var izpostīt deviņu vīru sējumu; slikta saimniece var izpostīt deviņu vīru arumu. Ir jāsaprot, ka pie vainas ir sistēma, situācija, klimats. Jācer, ka beidzot kāds sāks gribēt mainīt situāciju, rast risinājumus un nodrošināt uzlabojumus. Un mēs varēsim nolikt savus donkihotiskās cīņas ieročus. Iestāsies miera laiks. Un visi dzīvosim laimīgi mūžīgi mūžos. Bet ne par to ir šis bloga ieraksts! Taču par Venēciju, Brodska Venēciju, Tīrona Brodska Venēciju! Braucot uz Venēciju ne medusmēnesī, paņemu „Udenszīmi”, Venēcijas obligāto literatūru. Un lasot atkal jādomā par to, kas nav šī blogteksta stāsts – lūk, teksta beigās ievietotajā vārdnīciņā stāv melns uz balta Merde Statale (valstiski mēsli). Brodskis, protams, zināt neko nevarēja par mēsliem, kuros tagad ir mūsdienu latviešu literatūra. Ja jau mēslo, tad arī jālaista. Tikai viņi neko nav iesējuši.Tātad laistīšana, ūdens. Brodskis par Venēcijas ūdeņiem, kuru gleznainums nav pārspīlēts, taču vai var būt patiesi skaists kaut kas pilnīgi nederīgs - „(..) aizvien tas ir auksts un nekad nav dzerams” (23.lpp.). Un pa šo nedzeramo ūdeni gondoljēru pakalpojumus arvien izmanto tie, kas var atļauties - „Šie skati – sagrabējušie romeo un viņu ļodzīgās džuljetas – neizbēgami liek skumt un kaunēties, jo tie ir gandrīz vai spocīgi” (85.lpp.). Vecuma galā, kad rocība atļauj, bet jaunajiem mīlētājiem tas nav iespējams. Iespējams, pirms nāves izbraukt ar gondolu kā ģenerālmēģinājumā pirms Harona laivas. Pilsēta, kurā nomirt. Diezin vai Brodskis bija domājis autora nāvi. Ko, uztverot šo jēdzienu burtiski, šķietami mazgājot rokas nevainībā, netieši mēģina panākt mūsu valsts... Bet par Venēciju - un kā lai tur nemirst, kad apkārt viss, viss mirst, „viss ir tik vecs, ka atgriežas savā pirmatnējā formā (..) it kā audumam liktos, ka noiets pilns aplis, un tas tagad atgrieztos savā pirmssteļļu stāvoklī” (42.lpp.). Latviešu literatūra arī tā ārdās ārā kā caura zeķīte, tad tai vēl nogriež valnīti, kožu saēstā dzijiņa kamolā nesatinama. Atgriežos pie sava ikss. Vai tuneļa galā ir gaisma? Visapkārt necaurredzama migla. „Migla ir bieza, tā laupa redzi, ir nekustīga. Pēdējais gan uzskatāms par priekšrocību, ja esi izgājis tikai uz mirkli, teiksim, nopirkt cigarešu paciņu, - tad vari nokļūt atpakaļ pa to tuneli, ko tavs augums izracis miglā; tunelis būs vaļā apmēram pusstundu” (46.lpp.).
Cik ilgi mums vēl jātur tas tunelis vaļā un jāpaildzina šī pusstunda?????*
*visi citāti no: Brodskis J. Ūdenszīme. Rīga: Neputns, 2001.