Detektīvžanrs latviešu literatūrā ir piedzīvojis dažādus pavērsienus – no klasiska izmeklēšanas stāsta līdz romantiskam romānam, kurā detektīvlīnijai ir vien pakārtota nozīme, no trillera un mistikas elementu piesātināta stāstījuma līdz vēsturisku personāžu gaitu meklējumiem. Taču rakstnieks Jānis Joņevs savā jaunākajā darbā Decembris – trešajā prozas darbā pieaugušajiem – piedāvā lasītājam dokumentālā detektīvromāna žanru, kāds, šķiet, latviešu rakstniecībā līdz šim vismaz šādā formā nav bijis sastopams.
Nozieguma mērogs
Apjomā nelielajā grāmatā jau no pirmajām lappusēm šķiet skaidrs autora uzstādījums – tā atkal ir atgriešanās XX gadsimta 90. gados (šī desmitgade atnesa rakstniekam slavu ar romānu Jelgava 94). Absurdajā, neizprotamajā, juceklīgajā laikā, kurā pašreizējie četrdesmitgadnieki piedzīvoja savus pusaudža gadus un, it kā nepietiktu jau ar brīžiem tik mokošo neskaidrību starp bērna un pieaugušā realitāti, vēl bija spiesti izdzīvot arī pusaudzības posmu visas valsts mērogā – haosu pārejā no vienas (it kā) sakārtotas sistēmas uz citu (it kā) sakārtotu. Pa vidu – neskaidrība, neizpratne, ideālu sabrukums, brīvības un agrāk nepieredzētas atbildības smagā nasta. Jā, un arī noziedzība. Tieši tā ir Jāņa Joņeva grāmatas tēma – vairāku neizprotami nežēlīgu slepkavību virkne, kas risinās dažādos Rīgas rajonos vienā 1997. gada decembra nedēļā. Te Sarkandaugavā, te Āgenskalnā, te Pļavniekos tiek atrasti brutāli nonāvēti cilvēki, dažiem no tiem tikusi izgriezta sirds (vai būtu iesaistīta kāda destruktīva reliģiska organizācija?), liecības ir juceklīgas, bet nozieguma mērogs – pārāk liels, lai tiktu ignorēts pat vispārējā haosā.
Rakstnieks uzņemas cītīga pētnieka lomu un aizrautīgi metas šo noziegumu izmeklēšanā. Tiek skrupulozi šķirstīti laikraksti, citēti gan zināmi fakti, gan minējumi, vēlāk vēstītājs ķeras arī pie sarežģītākām metodēm – dodas pie kriminālizmeklēšanas dalībniekiem, iztaujā esošus un šķietamus lieciniekus. Vārdu sakot, kā klasisks detektīvs dodas noziegumam pa pēdām. Un izmeklēt ir ko – pat pie 90. gadu bandītisma pieradušos tālaika cilvēkus šokēja absurdā nežēlība, ar kādu pastrādātas slepkavības. Taču vai patiesi tās visas paveicis viens cilvēks? Ar kādu motīvu? Un kas notika tālāk? Jānis Joņevs tekstu strukturē hronoloģiski, vispirms dienu pēc dienas izsekojot atrastajai informācijai, vēlāk – jau pārlecot mēnešiem un gadiem, līdz beidzot teksts saaužas vienotā plūdumā.
Liecības sajūk
Vienlaikus rakstnieks savā stāstījumā izkaisa norādes, ka Decembris nav gluži tipisks detektīvromāns. Jā, dokumentāls šis vēstījums patiesi ir – taču vai tas vispār ir detektīvromāns? Un, ja jā, tad kam tieši tiek dzītas pēdas? Jau romāna anotācijā tiek pateikts, ka noslēpumainie noziegumi tā arī netiek simtprocentīgi skaidri atrisināti. Jā, rakstnieks pievēršas arī aizdomās turētajam/turētajiem, neskopojas ar faktiem un psiholoģiskas dabas minējumiem, un tomēr – vai Decembris tiešām būtu tikai detalizēts vienas šaušalīgas noziegumu virknes atreferējums un nekas vairāk?
Te nu lasītājam ir jādarbojas kā Grimmu pasakas Ansītim (vai Grietiņai), uzlasot un liekot kopā tekstā izkaisītās "neiederīgās" drupačas, lai saprastu autora mērķi un nodomus. Tekstā līdztekus "tiešajai informācijai" sastopamas atmiņas par metālmūziku un pārspriedumi par sērijveida slepkavām kā tādiem, arī tiem, kas raduši vietu literatūrā. Tiek atstāstītas deviņdesmitajos populāras anekdotes un urbānās leģendas. Bieži tiek pieminēta laikraksta Vakara Ziņas erotisko fotomodeļu rubrika Vakara meitene, viens skaistules attēls ir iekļauts starp citiem melnbaltajiem fotomateriāliem: iespējamā noziedznieka fotorobotiem, laikrakstu pirmo lappušu kopijām, aizturētā vēstuļu faksimiliem. Ik pa brīdim vēstītāja uzmanība, šķiet, aizslīd no nozieguma izmeklēšanas un viņš sāk apcerēt citas tēmas – gan saistītas ar izmeklēšanas procesiem, gan tikai spilgti ilustratīvas laikmeta ainiņas.
Arvien vairāk priekšplānā izvirzās nevis tikai konkrētie upuri, bet gan viss, kas tos ietver kā rāmis gleznu, kā apmalojums laikraksta slejas, – un tas atkal ir savādais, gandrīz jau mitoloģizētais, nežēlīgais un absurdi komiskais laiks, proti, deviņdesmitie. Laiks, kuru vēl varam notvert un dokumentēt – arī ar šāda nenoliedzami šaušalīga piemēra palīdzību –, bet kurš jau pamazām sāk aizslīdēt no aktīvās atmiņas mītiskajā. Jānis Joņevs to lieliski parāda, atreferējot intervijas ar izmeklēšanā iesaistītajiem profesionāļiem un amatieriem (kaut gan romāna ievaddaļā uzsvērts, ka personāžu vārdi ir mainīti, vismaz kriminālmeklēšanas darbinieku, tāpat arī upuru un aizdomās turēto vārdi ir īsti), šādi demonstrējot, ka viens atceras ko vienu, cits – citu, liecības sajūk, bet patiesība paliek iesprūdusi kaut kur starp faktu drumstalām un atmiņas neuzticamajām virāžām, tikpat nenotverama kā pats maniaks.
Baiļu lauciņš
Rakstnieka prātu joprojām, tāpat kā veidojot Jaunā Rīgas teātra izrādi Rīga. Urbānie mīti, nodarbina jautājums par cilvēciskajām bailēm. No kā baidāmies visvairāk, un kāpēc? Izskatot kādas meitenes 1999. gada atmiņu kladi (savulaik pusaudžu vidū populārs "aptauju veikšanas" paņēmiens skolasbiedru un draugu vidū par visdažādākajiem jautājumiem), var konstatēt, ka atbildes uz jautājumu: "No kā tev visvairāk bail?" aizņem it kā plašu baiļu lauciņu – bailes no dēlēm un uzmācīgiem zēniem sadzīvo ar bailēm no izgāšanās mācībās un Šķēles (nevis pazīstamā politiķa, bet fizikas skolotājas). Tomēr interesanti atzīmēt: daži respondenti min bailes no maniakiem, savukārt bailes no nāves piemin tikai viens. Tātad šie jēdzieni pusaudža prātā ne vienmēr ir saistīti. Iespējams, "maniaks" ir tikai simbolisks apzīmējums visam sliktajam, draudīgajam, bet tikpat labi – arī ne, jo galu galā, kā Jānis Joņevs pierāda, deviņdesmito gadu prese ir pārpilna ar šādiem stāstiem, kas pavisam mierīgi, rindu blakus rindai sadzīvo ar vēstījumiem par skaistumkaralieņu likstām un no mūsdienu viedokļa amizanti naiviem reklāmtekstiem.
Rezumēt nav vienkārši. Galu galā arī pats autors nerezumē. Tomēr gribas izteikt pieļāvumu, ka Decembris ir gan dokumentāls detektīvromāns, kā tas sevi piesaka, gan vienlaikus arī kaut kas cits – pētījums par cilvēka dabu neparastā laikā, ironisks un jaušami nostalģisks atskats uz desmitgadi, kādu, iespējams, vairs nekad nepiedzīvosim, un vēl – tas neapšaubāmi ir aktuāls stāsts. Jo pats autors vēstījumam pievieno pēdējo rindkopu, kurā atzīst, ka absurda nežēlība nav palikusi trīsdesmit gadu senā pagātnē. To, kurai liecinieki esam pašlaik, vairs nav nepieciešams pat izmeklēt. Tikai jautājums par cilvēka dabas līkločiem starp eņģelisku Vakara meitenes smaidu un upurim izgrieztu sirdi joprojām spēj samulsināt.