Raiņa dzimšanas dienā, 11. septembrī, Latvijas teātros – četras pirmizrādes. Viestura Kairiša Uguns un nakts iestudējums Nacionālā teātra Lielajā zālē – noteikti visintriģējošākais. Raiņa 1903.–1904. gadā sākotnēji operas libretu konkursam rakstītajai "senajai dziesmai jaunās skaņās" šoreiz būs Maijas Doveikas (Laimdota), Gunas Zariņas (Spīdola), Ulda Anžes (Lāčplēša), Gundara Grasberga (Kangars) un Artura Krūzkopa (Melnais bruņinieks) vaibsti.
Jums otro reizi īsā laikā nākas iegremdēties Raiņa pasaulē un personībā. Vai no Raiņa sapņiem ir iespējams pārmest kādu pieredzes tiltiņu uz šo iestudējumu?
Raiņa sapņos mēs Raiņa pasaulei tikai pieskārāmies. Bija nedaudz dzejoļu, taču pamatā nodarbojāmies ar viņa piezīmju un sapņu analīzi un ar veidu, kā skatuves valodā mēs to visu varētu parādīt. Pēc Raiņa sapņu pirmizrādes bija runas, ka šī ir tāda viegla popdziesma, ka lielajiem Raiņa zinātniekiem īsti dziļš jau tur nekas nav. Droši vien tā arī varētu teikt.
Nepiekritīšu, ka Raiņa sapņi ir viegla popdziesma, taču tas šobrīd nav svarīgi, tā būtu atsevišķa saruna.
Domas izrādē tika aizraidītas virskaņā. Tad mums teica – paņemiet un pamēģiniet, kā jūs varat tikt galā ar īstu Raiņa tekstu. Varu apgalvot, ka tas ir īsts izaicinājums.
Kāda bija pirmā sajūta, kad uzzinājāt, ka jums ir piešķirta Kangara loma?
Esmu ar to diezgan mierā. Varbūt tas aktierim ir labs ampluā – ļaunos tēlus padarīt cilvēcīgus. Tas man ir pietiekami liels uzdevums. 80. gadu iestudējumā Kangaru bija spēlējis Uldis Dumpis (atsaucas uz Alfreda Jaunušana Uguns un nakts iestudējumu 1985. gadā – U. A.). Un tad es kļuvu mierīgs, jo nekas ļauns jau ar viņu nenotika. Teātra iekšienē tika sarīkota tikšanās. Astrīda Kairiša bija Spīdola, Juris Lisners – Lāčplēsis, Lolita Cauka – Laimdota. Mums bija iespēja ar mūsu metriem aprunāties, kādas atziņas viņiem bija tajā laikā.
Ko jūs gribējāt uzzināt no Ulda Dumpja? Ko bija svarīgi saprast?
Protams, par lomas kodolu. Kur viņš meklēja dzīvību. Vēlme, mērķis, no kurienes tas viss nāk. Viņi ar Jaunušanu bija sprieduši, ka nedaudz jau viņam Spīdola patīk kā sieviete. Bet tas ir auksts aprēķins. Viņam ir skaidrs, ka kopā ar Spīdolu tas būtu absolūti brīnišķīgs tandēms. Spēks un mūžīga vara. Atšķirība tikai tā, ka Kangaru interesē mūžīga vara, nevis mūžīga Latvija (izrunā pa zilbēm – aut.).
Kas tad īsti ir Kangara lomas kodols? Ko viņš grib?
Es visu vasaru par to domāju. Tie visi epiteti, kas velkas līdzi Kangaram, – "tautas nodevējs no latvju vides"… Tas ir ļoti dziļš jēdziens. Mēs vēsturē varam saukt pēc kārtas cilvēkus, kas tautas apziņā ieguvuši šādu apzīmējumu. Dažkārt šāds epitets izskan par Vili Lāci, Arvīdu Pelši, aiziet. Atšķirība ir tā, ka tam vienmēr ir kāds cilvēciskais aspekts.
Kangaram nodevība nav mērķis, tas izrādās līdzeklis, lai tiktu pie varas. Jo uzrodas sāncensis, kuram veidojas tandēms ar Laimdotu. Tas ir Lāčplēsis. Atšķirībā no Lāčplēša, kuram no tautas dzīlēm jau ir dotas gara dāvanas, viņam jau ir apsolījums, ka viņam tas būs, Kangaram vienkārši pašam jātiek uz augšu. Es sapratu priekš sevis, ka simboliski tā ir visparastākā reālpolitika. Politiķu uzstādījums – kā tiek pie varas. Tā ir kompromisu māksla. Visi līdzekļi ir derīgi, lai tu tiktu augšā.
Kā jums šķiet, vai Kangars ir talantīgs, varonis, lai arī antivaronis, vai – tomēr sīka viduvējība?
Nē, manā koncepcijā tā nebūs. Spīdola viņam, protams, velta visu laiku epitetus – tu vergs, kalps, suns u. tml. –, bet tās ir ētiskās kategorijas. Es domāju, ka viņš ir ārkārtīgi talantīgs un mazliet citām asinīm, kas viņam dod iespēju skatīties nedaudz no augšas. Viņš ir ļoti inteliģents, ļoti gudrs, ļoti uzmanīgs, izmanīgs, ātri pieņem lēmumus, ātri pieslienas, spēj mainīt pozīciju. Kolosāli var redzēt cauri Kangara spēju katrā cilvēkā saskatīt vājo punktu un momentā izmantot sev par labu. Saskatīt spēku, tam piekļauties. Būt draudzīgam, būt tuvumā. Ja ar to kaut kas ir noticis, viņš atkal maina pozīciju.
Viņam morāles, ētikas orgāna vispār nav, vai – viņš to ir spējis apklusināt?
Katrā ziņā uz āru tas neparādās nekad. Es ar ārkārtīgu interesi noskatījos augstākās klases seriālu Kāršu nams. Tajā ir viss ceļš – kā Amerikā tikt par kongresmeni, tad – par prezidentu. Visi līdzekļi ir atļauti.
Tā kā režisors Viesturs Kairišs ar KDi nevēlējās runāt, vai jūs varētu nedaudz iezīmēt režisorisko koncepciju? Kādā atslēgā režisors slēdz šo Raiņa tipisko simbolisma lugu?
Sākuma atspēriena punkts bija – iet cilvēcīgu attiecību ceļu. Vīriešu un sieviešu attiecības. Bet skaidrs, ka izvēlamies estētikas līdzekļus, kas būtu atbilstoši mūsdienu teātra izpratnei, un tur liela loma šoreiz ir Reinim Dzudzilo. Viņš ar scenogrāfiju stāsta nojausmu par atpazīstamiem laikmetiem Latvijas vēsturē. Tās nav precīzas norādes, ka tas notiek tieši tagad.
Svarīgākais, kāpēc šodien šī luga vispār būtu jāaiztiek, ir saprast, ko mēs varam pateikt par Latviju gan pravietiski, gan arī par uzstādījumu – kur mēs patlaban esam, kas ir mūsu slimība. Raiņa impulss, kad viņš rakstīja lugu, bija pravietisks. Latvijas valsts nepastāvēja. Tie bija pravietiski uzplaiksnījumi par to, kas notiks. Sarunā ar kolēģiem Dumpi un Astrīdu Kairišu sapratu, ka 80. gados viņiem bija kolosāls konteksts, runājot par Padomju Savienību, par to režīmu, kurā viņi atradās, brīvības nojausmām. Par Burtnieku pils, Gaismas pils augšā celšanos. Tie bija simboli, kas tajā brīdī bija konkrēti saprotami. Tās bija tā laika tautas dziņas. Mēs esam situācijā, kad tāda ārējā ienaidnieka mums formāli nav.
Jā, nevar pateikt, ka Kangars ir Interfronte, piemēram.
Viņš nevar uzvilkt ādas jaku un būt čekists. Tas bija ilgs meklējums – kas tad šobrīd ir Kangars. Protams, varonis Lāčplēsis – Tautas fronte, dziesmotā revolūcija, atmoda, tā visa tautas virmošana – tas jau Latvijai vienmēr ir un būs. Kāds šodien ir piedāvājums? Uz ko Latvija cer? Kas ir tā skaidrība, uz ko Latvija iet? Kādā stāvoklī mēs esam? Kas ir mūsu ienaidnieks, ar ko mēs vēl varam izcīnīt kādu cīņu? Manā uztverē mēs Kangara piedāvājumu izbaudām līdz mielēm. "Ar ikdienību gribu viņus sist." Ja veic aptauju, izrādās, ka latviešu tauta brīvo laiku vislabprātāk pavada lielveikalos. Normāla dusa.
Lāčplēsis, iespējams, ir vidējais lielveikala apmeklētājs (-āja)?
Iespējams. Materiālās vērtības. Pēc kā mums vēl dzīties?
Šai Raiņa lugai liela līdzība arī ar Kārļa Skalbes Ziemeļmeitas zemajām debesīm.
Jā, Nāves salas situācija un apraksts ir absolūti līdzīgs. Šis brīdis ir interesants. Es ļoti ceru, ka izrāde nedos atbildes un skaidras norādes, bet dos nojausmu vai vajadzību par to domāt. Ko tas nozīmē – mainies uz augšu? Ko tas var nozīmēt šobrīd? Labs jautājums. Saistībā ar Raiņa sapņiem kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas pārstāvjiem bijām Maskavā. Bija runa par Raini un Raiņa gadu, izvērtās fantastiska diskusija. Kāds krievu profesors pienāca pie mikrofona un sāka runāt – redziet, līdz kam mēs esam nonākuši, ka visā šajā informācijas laikmeta virpulī vislielākā vērtība varētu būt – vienkārši paņemt Raiņa tekstu, lasīt un mēģināt vēl to saprast. Paskatīties, kas mums vēl nāk prātā. Uz kādām nojausmām un atklāsmēm mēs vēl esam spējīgi.
Vai starp Kreonu (par šo lomu Elmāra Seņkova iestudējumā Antigone Gundars Grasbergs nominēts kā aizvadītās sezonas labākais aktieris) un Kangaru arī var vilkt kādas paralēles?
Tikai tajā ziņā, ka tās abas ir varas pozīcijas.
Cilvēciskošanas tendence bija raksturīga arī jūsu Kreonam, visi recenzenti to izcēla.
Jā, tikai tas mani arī interesē. Ļaunums manā uztverē nepastāv. Nav ļauns un labs. Ir kaut kādas cilvēciskās vājības, kāds konkrēts raksturs un konkrēta situācija, kurā ir iedzīts viens nabaga cilvēks. Vai – viņš ir stāvoklī, kurā viņam atliek vēl tikai krist. Kreonam ir šausmīgas iekšējās bailes, viņš nezina, no kuras puses viņam vēl varētu nākt kāds trieciens. Ar Kangaru nenotiek nekādas lielās pārmaiņas. Viņš iet līdz galam, uz mērķi. Protams, mēs nevaram likt vienlīdzības zīmi un pielīdzināt konkrētam cilvēkam. Skaidrs, ka tie ir gari, varoņi. Kangara pēdējie vārdi: "Es arī mūžīgs." Tad ir viņa spļāviens. "Še burvība, to ņemat! – Vēl neveici, Spīdola!" Kangarisms un nodevība kā tāda tautā vienmēr būs klātesoša. Par to nav jāuztraucas. Tas nav cilvēka liktenis, ka viņš tika nosists.
Spļāvienu ātri uzlaiza, un ir nākamais. Kangarisms turpinās. Tā ir reālpolitika. Visi viņa iekšējie pagriezieni ir tik precīzi. Mēs varam skatīties jebkuras ziņas, priekšvēlēšanu kampaņas – cilvēki ar jebkādiem līdzekļiem, slēptiem un neslēptiem, nolasāmiem, ļoti viltīgiem, gudri panāk savu mērķi. Un tur nav nekā tāda. Mēs visi uz to skatāmies. Tam blakus ir nodevība, izmisums, nauda, lai tiktu pie neierobežotas varas. Tāds tas mehānisms ir.
Silvija Radzobe Kreona lomu ir nodēvējusi par jūsu "labāko, ja ne pašu labāko lomu" (www.kroders.lv, 25.05.2015.). Sezonas šķērsgriezumā to izcēlusi Spēlmaņu nakts žūrija un slavējuši citi kritiķi. Vai jūsu pašvērtējums sakrīt? Bieži aktieri nesaprot, par ko īsti tiek cildināti, un paši par meistarīgākām un atzīmēšanas vērtām uzskata pavisam citas lomas. Kāds ir jūsu gadījums?
Ar to ir jocīgi. Mēs runājām ar Elmāru Seņkovu, viņš arī bija šokā – kas tagad notiek? Ahā, ļoti labs darbs, superīgs. Par sevi runājot, varu teikt, ir bijušas lomas, kurās ir ieguldīts ārprātīgi daudz, kuras fiziski un mentāli ir prasījušas pusi dzīvības.
Piemēram?
Piemēram, Voiceks. No kā ir atkarīgs rezultāts? Nezinu… Es uzskatu, ka jebkurš aktieris nevar nospēlēt visu. Man šķiet, arī Artūrs Skrastiņš, kuram ir ārprātīgs izdarītā darba apjoms, par to intervijās ir runājis. Visu ģeniāli nospēlēt nevar neviens. Taču ir kāda luga, teksts, kaut kāds saslēdziens, kas tevī ierezonē pa īstam. Tad vēl tev pretim gadās partneris, ar kuru tu vari būt absolūti atklāts un tiešs. Ļoti spēcīgs partneris, kurš ar savu lomu izdara maksimumu, lai viņu izprastu. Tad šajā tandēmā režisora klātbūtnē, kurš meklē precīzus uzdevumus, tajā sintēzē kaut kas rodas. Ir viena formula – absolūta materiāla izpratne. Pilnīga iedziļināšanās tekstā. Citas atslēgas nav. Antigonē mēs pārrakstījām gandrīz vai visu tekstu, lai precīzi tiktu pie domas. Pa vārdam. Lai mūsdienīgā, pietiekami precīzā valodā katram viss būtu pilnīgi skaidrs.
Kāds bija mēģinājumu process ar Jaunā Rīgas teātra aktrisi Gunu Zariņu Spīdolas lomā? Kas mainās, ja ansamblī ienāk aktieris no cita teātra?
Tas ir fantastiski. Šādus sānsoļus latviešu teātrī vajadzētu kultivēt. Par Gunu varu teikt – absolūts augsta līmeņa profesionālis. Jebkura šāda līmeņa aktiera ienākšana kolektīvā liek visiem uz sevi paskatīties pa jaunam. Viņai raksturīga absolūta nekautrēšanās jautāt vienu jautājumu kaut vai simt reižu, kamēr tiek līdz kodolam. Tā nav uzpūtība vai uzstājība, bet dziļa profesionalitāte un apziņa, ka man būs jāiet un tūlīt tas jādara. Man ļoti patīk, kā viņa strādā. Dod Dievs viņai spēku izturēt līdz pirmizrādei, jo loma ir ārkārtīgi sarežģīta.
Jūs ar Viesturu Kairišu esat sadarbojies diezgan daudz, esat spēlējis viņa 2003. gadā dibinātajā eksperimentālajā teātrī United Intimacy. Kas ir mainījies režisora darba stilā?
Kad es parādījos United Intimacy, pārsvarā tur notika working in progress, etīžu princips, pienesums bija paša personīgā dzīve. Bet es vairāk atceros darbus, kurus viņš paspēja uztaisīt šeit, Nacionālajā teātrī, – Mērnieku laiki, Hipnotiskais brauciens, tur es dabūju spēlēt. Kairišs ir pozitīvi mainījies. Viņā ir parādījusies ļoti liela mīlestība pret aktieriem. Agrāk viņš varbūt to slēpa aiz kaut kādas nihilisma maskas, bet aktierus viņš ļoti mīl. Brīnišķīgi ir tas, ka viņam tiešām gribas strādāt ar Raiņa tekstu. Tikai šāda mēroga izaicinājumus viņš uzskata par tā vērtiem, lai ar tiem strādātu teātrī.
Kas ir jūsu sliktākā īpašība? Ko sevī gribētu "mainīt uz augšu"?
Šo jautājumu man uzdeva Edmunds Freibergs, kad es stājos aktieros, un pilnībā izsita no līdzsvara. Es jau biju norunājis dzejolīti un fabulu, likās, viss kārtībā. "Nu, Gundar, nosauciet savas trīs sliktākās īpašības." Un galvā paškontrole – ja es pateikšu to, viņiem tas nozīmēs to, ka vispār ar šo cilvēku nevajag sapīties.
Tad jau jums tagad ir daudzmaz gatava atbilde?
Es par sevi neesmu īpaši augstās domās. Slikta īpašība ir darbaholisms. Absolūti. Tas ne vienmēr ir labi, bet dažkārt tas ir vajadzīgs.
Un labākā?
Labākā arī darbaholisms.
Uguns un nakts
Nacionālajā teātrī 11.IX plkst. 19, 12.IX plkst. 18, 15., 16.IX plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 3–14,50