Skaista māksliniece glezno skaistas gleznas - apmēram tāda ir virskārta sarežģītam, noslēpumainam procesam, par ko Ieva Iltnere stāsta atbilstoši viegli un skaisti. Kā cilvēks, kurš ne pirmo reizi aizdomājas, kā tas nākas, ka viņš dara to, ko dara, nevis kaut ko citu. Ieva Iltnere pieder pie vienas no nedaudzajām grupām Latvijas mākslas nesenajā vēsturē - kopā ar kursabiedriem 1990. gadā sarīkotajā izstādē akcijā Maigās svārstības izstāžu zālē Latvija veselu mēnesi jebkurš varēja atnākt un paskatīties, kā tad tas ir - gleznot gleznas. Atšķirībā no vairākuma citu leģendārās izstādes dalībnieku māksliniece regulāri rīko izstādes, un, kaut arī tas izklausās pēc grāmatvedības pārskata, raudzīsimies, ko tāda regularitāte prasa un nozīmē. Jaunākā izstāde ir neliela, un to raksturo noteikta tematika - tās ir dažādu priekšmetu rindas jeb kārtas, jeb kolekcijas.
Vai pati kaut ko kolekcionējat?
Nē, neko. Laukos vienu brīdi domāju, ka jākolekcionē vecas pudelītes. Tur to ir ļoti daudz, un tik dažādas formas, bet tā arī stāv šķūnī. Varbūt kādreiz… Biju iedomājusies, ka būtu smuki ierīkot īpašu plauktiņu ar tām pudelēm. Piemēram, padomju laikā bija piena, kefīra un krējuma pudeles. Iedomājos par tiem krējumiem (bija lielais krējums un mazais krējums), un uzreiz tāda konkrēta asociācija. Kaut gan tas viss tagad ir «laukā no aprites», jaunieši nezina neko par to.
Varbūt vienīgi var teikt, ka kolekcionēju materiālus par kolekcionēšanu. Vācu visu kaut ko, griezu no avīzēm, žurnāliem, fotografēju, lai strādātu pie šīs izstādes darbiem. Viss, kas ir gleznās, ir reālas lietas. Ir daudz kā par grāmatplauktu tēmu. Piemēram, safotografēju Mākslas akadēmijas Informācijas centra superīgos plauktus - tu paver vaļā, un tur jau ir gatavas gleznas! Ar bantītēm sasietas mapes… Tur man ir vēl daudz ideju. Kad sāku gleznot, man likās, ka visas tās ziņas un attēli par kolekcijām burtiski uzbrūk, visur ieraugu kaut ko par šo tēmu.
Tomēr plauktu glezna ir tikai viena?
Nu, jā, jo tas prasa laiku, visu jau nevar sagleznot. Tomēr izskatās, ka šī tēma būs kā tāda paralēlā taciņa, kas stiepjas visu laiku līdzās, jo mani tas viss ļoti interesē un ik pa laikam gribas kaut ko pielikt klāt tai kolekcijai par kolekcijām.
Plaukts kā tāds jau parādījās «istabās» (izstāde Astoņas istabas - I. L.), bija labi, ka kaut kur arī nav tomēr tie cilvēki.
Iznāk, ka vajag atpūsties no cilvēkiem gleznās. Īpaši iepriekšējā izstādē Skaistā trauslā daba viņi bija tādi ekspansīvi, zobus atņirguši.
Tas parasti ir tas foršums, taisot kādu izstādi, ka rodas skaidrība, ko darīt tālāk. Izstāde nav vēl gatava, bet jau rosās dīgļi nākamām idejām. Iepriekšējā izstādē bija glezna - plauktiņš ar platēm. Tas bija tāds kā signāls šai izstādei. Bija skaidrs, ka nav ko vilkt garumā, vajag parādīt to tēmu. Grāmatas, plates, vīna plaukts, fotoaparāti…
Kā jūs pati izturaties pret tādu fetišu vai varbūt kvalitāti kā «īpašas plates», «īpaši vīni» utt.?
Man gan liekas, ka tas nav stāsts par kādu īpašu kvalitāti. Drīzāk jau par lietām, kas vairs nevienam nav vajadzīgas. Piemēram, tos vecos radioaparātus neviens vairs nelieto, arī fotokameras - lielākoties. Par to, kā mainās laiks, mainās tehnoloģijas. Tas tāds viens aspekts. Uz vīniem gan to nevar attiecināt. Tos lieto. Bet arī esmu redzējusi kaut kādiem cilvēkiem mājās ir tiešām veselas kolekcijas ar vīnu, kuras tiek uzmanīgi papildinātas un par kurām tie cilvēki runā ar tādu mīļumu un lepnumu. Es pati neko tādu nedaru, toties varu to uzgleznot.
Ir jau daudz visādu lietu, ko likt plauktos, bet vīnam... Mani aizķēra tas ritms, un kādas tik nav tās pudeles. Un etiķetes! Pie tām man gribētos vēl atgriezties, tur taču var veidot visādus ritmus, ornamentus. Par vīnu varētu veselu izstādi taisīt. Tos taču liek arī guļus - tad varētu gleznot tikai aplīšus… Vai tikai korķīšus… Man ir savākts vēl viss kas par tiem plauktiem, piemēram, tumšs plaukts, kur no pudelēm redzami tikai kaut kādi bļiki. Un vajadzētu vēl lielāku!
Gleznu lielāku?
Jā, jo es konstatēju, ka maziņi tie plauktiņi ne pēc kā neizskatās. Vajag lielus. Tā jau tas kolekciju iespaids rodas, ka to lietu ir daudz. Nu, trīs fotoaparāti būtu, nu un? Tikai daudz veido tos ritmus, kas mani tā valdzina. Šis formāts ir puslīdz labs, pietuvināts reālam lielumam, mazliet mazāks, kādi ir tie priekšmeti un plaukti dzīvē. Tā jau tam māksliniekam ir, ka viņš izdomā ideju no visām pusēm, visu ko iztēlojas… Man bieži lielākā problēma ir izvēlēties, tieši ko gleznot no tā visa, kas ir galvā. Lai trāpītu tieši precīzi. Jo man nav tik daudz spēka, lai sagleznotu visu, ko gribētos, to izstādi tikai ar vīna plauktiem, piemēram. Man jātrāpa ar to vienu gleznu.
Turklāt gadās tā, ka ar kaut ko mokies un iznāk kaut kas it kā pat neveiksmīgs, un tikai vēlāk izrādās, ka tas bija vajadzīgs, lai rastos pēc tam kaut kas cits, jau skaidrāks un labāks. Tas process jau ir pietiekami sarežģīts - kāpēc tieši tā, kāpēc tieši to… Tā jau tāda mistika tomēr.
Tieši gribēju jautāt, ko tas mūsdienās nozīmē - būt par mākslinieku? Vai varbūt var teikt - strādāt par mākslinieku? Vai kādam svešam cilvēkam mēdzat teikt, ka strādā par gleznotāju?
Mārim Bērziņam par šo bija asprātīga sleja Kultūras Dienā. Viņam kāds jautāja, ko viņš dara dzīvē, viņš atbildēja, ka raksta un kā tas izskatās, un ne jau pēc darba izskatās. Es arī, ja man kāds, piemēram, kādi radinieki, prasa, ko es daru, es nesaku, ka es gleznoju. Drīzāk saku, ka strādāju akadēmijā par pasniedzēju. Jā, tas tiek uztverts kā darbs. Vēl ir puslīdz saprotams, ja saku, ka gatavojos izstādei. Tad arī cilvēki saprot - aha, būs kaut kas, kaut kāds produkts no tā visa. Kaut gan gleznošana manī aizņem lielāko telpu, ja tā var teikt. Un tas ir fiziski smags darbs galu galā. Piekūst arī.
Cik stundu vajag, lai uzgleznotu vienu labu gleznu?
Droši vien - kā kuram. Man kādas pāris nedēļas paiet, katru dienu pa kādām sešām stundām no vietas.
Gleznojat pa vienai gleznai vai vairākas vienlaikus?
Man nav tik lielas darbnīcas, lai visas uzreiz gleznotu, bet galvā visas ir gatavas kopā, tā «kolekcija». Ir savilkti audekli darbnīcā. Tad ilgi stāvu un skatos uz balto audeklu - ir jāizdomā visi lielumi, proporcijas.
Man ir vieglāk kādam teikt, ka nostrādājos gleznodama. Man tur visa kā ir daudz, viss sīki izgleznots. Var pavisam tuvu apskatīties, ka tās visas mazās strīpiņas tiešām esmu vilkusi un ka ir dažādi toņi, cits spīdīgs, cits ne. Ivaram Heinrihsonam droši vien ir citādi, jo viņam zirgi, piemēram, redzams, ka uzgleznoti varbūt vienā dienā. Tur, protams, citas grūtības, jo ir pamatīgi jākoncentrējas un vēl viss kas. Ar to esmu saskārusies -ja arī īsti nepatīk manas bildes, tad novērtē pacietīgo ņemšanos, ko tur var redzēt.
Vai jūs pašlaik jūtaties kā glezniecības reformatoru Maigo svārstību dalībniece?
Ko nu mēs tur reformējām, nezinu… Drīzāk mūs pamanīja kā grupu. Mēs bijām kursabiedri, un tas bija tā pamanāmi. Par izstādi Maigās svārstības… Domāju, neviens īsti vairs neatceras, tieši kādas tās gleznas bija, bija nozīme akcijai. Kā akcija pasākums bija ļoti labs, manuprāt. Un ļoti grūts. Bija ļoti grūti strādāt publiski, cilvēku klātbūtnē. Un mēs taču to turpinājām veselu mēnesi! Turklāt tolaik jau vispār nebija tik daudz notikumu, tāpēc arī daudz cilvēku nāca. Tas mums tolaik bija kā pacelt karogu.
Skaidrs, ka tagad vairs nav tādas grupas un varam netikties ļoti ilgi, bet tā labā pleca sajūta ir palikusi. Tie ir cilvēki, ar kuriem var saprasties, mana kompānija.
Kā raugāties uz dažādajiem ceļiem, kur katrs no kompānijas devies?
Jā, ceļi ir ļoti dažādi. Bet varam jau vispār uz latviešu mākslu paraudzīties - kur palikuši visādi savulaik talantīgi un labi mākslinieki. Gleznoja, gleznoja un vairs neglezno. Piemēram, tāda Ilze Strekāvina. Apmēram varētu būt vienaudzes ar Helēnu Heinrihsoni. Viņa ļoti skaisti gleznoja, grūti izstāstīt, tādām krāsām… Leonīds Mauriņš man liekas ļoti interesants, bet arī vairs neglezno. Ir vēl dzīvs vispār? Tas ir jautājums par to, cik kurš var izturēt slodzi. Protams, glezno tāpēc, ka ir tā nenormālā apsēstība. To šausmīgi gribas! Tas ir pāri visam citam. Man, piemēram, taču ir darbs akadēmijā, bērni, mazbērni, lauku mājas, viss tur vecs, kopjams. Mana diena būtu piepildīta un pārpildīta arī bez gleznošanas. Bet es bez tā nevaru dzīvot. Galvā ir bildes… Gribas tās parādīt… Es bieži vien domāju par talantu, tas ir daudziem, bet gadās, ka viņi nemaz to nevar izturēt, salūst vienā brīdī. Vai arī tiešām nevar vairs audeklu nopirkt. Vai nav spēka.
Lūk, bet ar to mūsu kompāniju jau arī ir dažādi. Džuga (Ģirts Muižnieks - I. L.) joprojām glezno, Edgars Vērpe - pa Kultūrkapitāla fondu, Sandra (Krastiņa - I. L.) ar saviem žurnāliem ņemas, bet arī laikam gleznos… Skaidri zinu, ka Džons (Jānis Mitrēvics - I. L.) - nekad vairs! Kaut gan neko zināt, protams, nevar. Piemēram, Jānis, jo viņš vienkārši ir vistuvāk pa rokai, - viņš kaut kādā mērā jūtas visu izdarījis, varbūt pat kā nenovērtēts.
Man arī ir gadījies, ka, meklējot kādas fotogrāfijas, iznāk iet visam cauri un gandrīz vai nelabi paliek - cik daudz visa kā ir gleznots, cik daudz izstāžu ir taisīts. Pilnīgi fiziski izjūtu, ka daudz kā ir bijis tāda, kas tagad it kā sairis par tādu kā augsni, tikai kā tāds komposts kaut kam… Un paliek tas, kas es esmu šobrīd. Un atkal kaut kas no tās augsnes rodas un rodas. Pieņemu, ka citi cilvēki, mākslinieki to vienā brīdī vairs nespēj. Tas nav viegli. Tu tikai dod un dod. Viņi varbūt jūtas visu izlikuši, un viss.
Kuri ir tie brīži, kad jūtat, ka saņemat kaut ko atpakaļ?
Tur attiecības vairāk ir ar sevi, ne tik daudz ar citiem. Pašam sev ir jāpierāda - vari vai nevari dabūt ārā to, kas rosās iekšā, to vīziju. Un tad tas ir tā maksimāli! Man vajag to lielumu, tās krāsas, visu pārējo… Es nedomāju, ko dabūšu atpakaļ. Bet tagad, kad ir izstāde, kad viss ir izlikts, re, kur ir… tad ir svarīgi, ko skatītāji dara.
Tikko Vīnē vienā lielā mākslas mesē bija interesanti vērot, kā daudzi cilvēki, piebāzuši degunus, pētīja šīs pašas plauktu gleznas. Un gribēja runāties. Tas ir interesanti, ka tā glezna tiešām, kā saka, dzīvo savu dzīvi. Dod enerģiju cilvēkiem. Maskavā, kur ar galeriju braucam regulāri, ir pat daži fani, kas atceras un salīdzina, kas man ir bijis un kas ir jauns.
Vienā no pirmajiem gadiem, kad Rīgas galerija sāka piedalīties Art Moscow, laikam 2006. gadā, tur jūsu «istabu» glezna bija izlikta vēl pirms izstādes Rīgā. Un nebija taču miera, tik ļoti gribējās redzēt to gleznu vēl un vēl. Man tā bija vistuvākā jūsu izstāde. Tur viss bija tik koncentrēts un precīzs, precīzs, ka trāpīja tieši sirdī. Bet tā jau tikai mana sirds. Kā jūs pati vērtējat tādus kā posmus savā daiļradē?
Tas ir interesanti - ir impulss, un tas pieņemas spēkā, tad atkal nodziest. Toreiz ar «istabām» viss bija tā sabiezējis, it kā viss jau ļoti izdomāts. Atceros, savilku audeklus. Pirmā bilde bija Bilbao. Un bija tik jocīgi, ka tā faktiski bija pirmā bilde, kurā es biju pavisam citāda nekā līdz tam, un ar pašu pirmo trāpīju tieši, tieši, kā lai saka, vizuālo kodu, tieši to, ko gribēju.
Un gleznas bija tik noslēpumainas atšķirībā no sekojošām, arī šīm, kuras var mierīgi izstāstīt. Tās nevarēja.
Nu, jā, izskaidrot tur neko nevarēja, tikai jutu, ka vajag uzgleznot tieši to.
Vai varat pakomentēt kādus jēdzienus, ko žurnālisti un kritiķi mēdz piesaukt jūsu gleznu sakarā, piemēram, skaistums?
Kad bija jātaisa mapīte, lai akadēmijā konkurētu uz profesora amatu, pārlasīju visu kaut ko par sevi un secināju, ka ir vairāki tādi vārdi, kas, izskatās, vienkārši ceļo no publikācijas publikācijā, neaizdomājoties, vai tas tiešām tā ir. Piemēram, skaistums, garīgums, pelēks, trauslums… Ar skaistumu ir tā - «istabu» izstādē man apzināti gribējās sakāpināt visu kaut ko, kam ar skaistumu patiesībā nav sakara. Tur bija pārdomas par mūsdienu pasaules pārspīlēto attieksmi pret cilvēku vizuālo veidolu, pret dizainu, pret interjeriem, mūžīgo jaunību. Gribējās visu to izkāpināt tā - kā tādu rozā uz sarkana vai zeltu uz sarkana. Ne krāsu ziņā, bet citādā intensitātē. Iepriekšējā izstāde, kur bija nēģeriete, zibens, spīdīgs lietus… es sekoju tādam kā scenārijam, kas manī ir. Vienkārši gribas redzēt, kā tad tas trakums izskatīsies, kad to uzgleznošu. Piemēram, no tās izstādes mani ļoti uzrunāja lustras - spīdīgas, mirguļojošas kaskādes, visādi tik iedarbīgi elementi! Tā izstāde gan arī saucās Skaistā trauslā daba, un tas bija domāts par skaistumu, kurš ir trausls, nevis trauslu dabu, kas ir skaista. Kā dzīvē, kur tās robežas ir netveramas - kaut kas drusku vairāk, un auglis var sapūt, puķes novīst. Mēs jūtam, ka tas viss ir blakus, ka ideālais mirklis ir tik īss, nākamajā mirklī jau sākas regress. Domāju, ka to arī varēja just, - kaut gan salikts tur ir viss skaistais, slēpjas tomēr pavisam kas cits.
No tās izstādes man bija bail, likās, ka tur ir kaut kas ļoti draudīgs, kā akrila nagi.
Tas ir labi. Tieši tā arī gribēju.
To izstādi es nenovērtēju, dusmojos - kas tā par riebīgu dekadenci… Tagad tikai sāku savu aprobežotību ieraudzīt.
Laikam tas bija tā, kā es jutos. Mūsos visos jau ir viss kas - arī cietsirdība, žēlsirdība, kas tik viss ne… Un gleznās jau tas viss parādās - bailes un vēlēšanās pēc skaistā… Kad pasaku, tas izklausās stulbi, bet bildēs es tieši ar to nodarbojos.
Kā ir būt par glezniecības pasniedzēju?
Tas ir forši, jo redzu, kādi ir jaunieši. Tomēr pa visiem desmit gadiem ir bijuši labi ja kādi pieci studenti, kur var just, ka nav vienalga, kurš pasniedzējs saliek «kompeni», ko viņiem gleznot. Kaut gan ar mani jau nebija citādi. Vai es uztvēru, ko man, piemēram, teica Konrāds Ubāns? Neko neuztvēru!
Un kuru pasniedzēju saprati labāk?
Domāju, ka Induli Zariņu sapratu. Viņš bija ļoti labs pasniedzējs, ne par velti mēs visi no sākuma līdzīgi viņam arī gleznojām. Zariņš kā pasniedzējs strādāja agresīvi un intensīvi - rādīja grāmatas, visu ko stāstīja.
Joprojām brīnos, ka ir konkurss uz gleznotājiem. Šogad arī kādi četri uz vienu vietu. Tas ir interesanti, ka jauni cilvēki, īpaši tie, kas nav rozīšu skolu beiguši, arī grib saistīt dzīvi ar tik nestabilu lietu.
Vai tādas lietas kā izmaiņas mākslinieku savienībā jūs interesē?
Šogad personisku iemeslu dēļ nekādām norisēm nesekoju, citreiz gan vienmēr aizgāju uz kongresiem. Bet jaunā valde, cik zinu no atstāstiem, izskatās pēc labas kompānijas, kas varētu kaut ko paveikt. Ir jau daudz tiešām svarīgu lietu, kas skar katru mākslinieku, - nodokļi, darbnīcas, pensijas… Es pati gan nekad tādās sabiedriskās lietās nepiedalīšos. Zinu, ka diennaktī ir 24 stundas, kurās var izdarīt tik, cik var, un ne vairāk. Tāpēc būs vienmēr kaut kas labs un vērtīgs, ko es nedarīšu, lai darītu kaut ko citu. Vajadzētu labāk apgūt datoru, iemācīties vadīt mašīnu un vēl visu ko. Bet to visu laiku atlieku. Tikai gleznošanu nekad neatlieku. Tai man vienmēr ir laiks.