Franks Šmits dzimis 1957. gadā Gīterslo, Vācijā. No 1977. līdz 1982. gadam studējis vizuālo komunikāciju Diseldorfas Lietišķo zinātņu universitātē. Pēc tam 20 gadus dzīvoja Hamburgā, kur sākotnēji aizrāvās ar senlietu tirdzniecību un ierīkoja darbnīcu paša veikalā. Kļuva par BBK Hamburg biedru. Kopš atgriešanās Gīterslo 2002. gadā savā darbnīcā Halles Vestfālenes federālajā zemē pilnībā pievērsies mākslinieciskajai darbībai. Franks Šmits ir figurālists, viņu vienmēr ir interesējuši cilvēki un viņu jūtīgums.
«Savā glezniecībā es apzināti aprobežojos ar vienu motīvu - cilvēka galvu, seju. To darot, es cenšos, šī vārda vistiešākajā nozīmē, uzzīmēt cilvēka tēlu, kas man šķiet patiesāks par ārējo, virspusēji redzamo. Mans mērķis ir iedziļināties, skatīties uz sevi nesaudzīgi, visās šķautnēs - bez piedevām, bez aizsegiem, bez maskām un izlikšanās. Mani neinteresē sejas redzamās ārējās iezīmes, bet mani piesaista tas, ko tā man taustāmi nodod. Tāpēc es izkropļoju ārējās formas. Izkropļojot, deformējot un izkausējot tās, es ceru iegūt intensīvāku, tiešāku un nepastarpinātāku piekļuvi tam, ko es jūtu, piekļuvi tam, kas man šķiet būtisks. Tomēr attēli bieži vien paliek mīklaini, un tādiem tiem arī jāpaliek, tāpat kā cilvēks paliek mīklains pats sev,» tā mākslinieks raksturo savu daiļradi.
Roze Lihtenbergere dzimusi 1950. gadā Klevē, Vācijā. No 1969. līdz 1975. gadam studējusi Diseldorfas Mākslas akadēmijā pie Jozefa Boisa (Joseph Beuys). Pēc studiju beigšanas kļuva par mākslas skolotāju Diseldorfas un Bīlefeldes ģimnāzijās. No 1983. gada pievērsusies tēlniecībai. Savu pirmo darbnīcu Šteinhāgenē atvēra 1987. gadā. Pēc trīs gadus ilga mācību brauciena Ugandā un Namībijā pārcēlās uz Verlu netālu no Gīterslo, Vācijā, kur dzīvo un strādā arī šobrīd. 2005. gadā māksliniece saņēmusi Vertera (Werther) mākslas balvu. Kopš 2013. gada mākslinieku apvienības OWL (Ostwestfalen-Lippe) biedre. Māksliniece piedalījusies izstādēs Vācijā un Portugālē.
Jau kopš savas radošās darbības sākuma strādājusi brīvi, uztverot savas skulptūras kā formas izgudrojumu, ne kā kaut kā kopiju vai atdarinājumu. Gadu gaitā radījusi daudzas abstraktas cilvēku un dzīvnieku skulptūras, par iecienītāko materiālu izvēloties koku. Roze Lihtenbergere piebilst: «Koks kā materiāls kļūst pieejams tikai tad, kad koku nocērt. Taču arī atmirušajam kokam ir sava veida dzīve, ko es soli pa solim atklāju, atdalot mizu un visas bojātās vietas, lai nokļūtu līdz serdei. Iztēle un formas veidošana atsaucas uz koka sākotnējo vitalitāti, kas joprojām ir klātesoša nocirstā koka kodolā. Koksnē ierakstītās atmiņas iesaistās dialogā ar manām atmiņām. Tēlniecības process ļauj materiālā apslēptajai vitalitātei atkal parādīties un vienlaikus paver iespēju paust savu domu pasauli.» Dabas daudzveidība atspoguļojas arī mākslinieces smalkajos zīmējumos, tā dēvētajos ziemas projektos (jo darbnīcā ir pārāk auksti).