Šīs darbu sērijas veido dialogu starp divu dažādu paaudžu mākslinieču praksēm, kurās atbalsojas naratīva atdzimšana vizuālajā mākslā, ētiskumā sakņota pieeja pret matēriju un cieņa pret pagātnes liecībām.
Izstādes tapšanas ieskaņā Meldere un Nežberte pievērsās arhitektūras mantojuma apzināšanai, kas izriet no latviešu arhitekta un etnogrāfa, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātāja Paula Kundziņa (1888–1983) darbības. Kundziņa unikālais veikums, pētot un nākamajām paaudzēm saglabājot būtiskus arhitektūras elementus, piemēram, 18. gs. Latvijas koka arhitektūras t.s. sauļotās kolonnas, ir saistošs kā vēsturiski nozīmīgi formāli vingrinājumi, kuri turklāt paver ceļu paralēļu
meklējumiem, pielīdzinājumam un kontekstualizēšanai ar līdzīga reģistra ideju laukiem, kādi redzami, piemēram, modernisma mākslinieka Konstantīna Brankuša (1876–1957) Bezgalīgajā kolonnā.
Individuālajā radošajā darbībā Melderi nodarbina abstrahēti un poētiski gleznieciski pētījumi – rokas vingrinājumi, kas balstīti uz ikdienas rutīnā novēroto, lasīto vai viedtālrunī fiksēto. Atsauces uz iepriekš praktizēto tiek vizuāli interpretētas: parafrāzētas un pietuvinātas šķietami atpazīstamu objektu vai būtņu fragmentu skicējumos eļļā uz papīra. Drukātas uz audekla un iemiesotas telpiskās instalācijās, šīs atsauces uzbur dažāda rakstura sirreālas situācijas. Izmantojot starpdisciplināras, novatoriskas, un spekulatīvas pieejas, kuras aizgūtas no izglītības glezniecības konservācijā un laikmetīgajā mākslā, Meldere iedziļinās nepastāvības izsekošanā un jautājumos, kuri skar sociālo vēsturi, autentiskumu un mikrovēstures.
Savukārt Nežberte izstādē iekļautajā darbu sērijā turpina idejisko vadlīniju par vernakulārās arhitektūras formām, veidojot skulptūras. Tās ir no modulāriem elementiem kopā likti, kolonnām līdzīgi vertikāli stāvi, kuru elementu forma aizgūta no Kundziņa izstrādātajām skicēm 1926. gada Dziesmu svētku estrādei, kā arī stilizēti replicējot pirmā valsts aizsargātā kultūras pieminekļa – Brāļu draudzes saiešanas nama Gaidē – kolonnas. Organiski integrējot tēlniecību, attēlu veidošanu un tekstu, izstādei īpaši veidoto metālisko objektu karkasi atsedz Nežbertes aizraušanos ar kolekcionēšanas, citēšanas un kolāžas tehnikām. Formālie eksperimenti ar objet trouvé un autorības sairšanu mākslinieciskās apropriācijas ceļā tālāk pārcelti ekspozīciju pavadošajā zīnā, kurā apvienojas vizuāli un tekstuāli iedvesmas un pētniecības citāti, kā arī dzejnieka Raimonda Ķirķa jaunradīta literāra pasāža.