Kino režisors, scenārists, dažkārt aktieris un mākslinieks Jānis Streičs dzimis 1936. gada 26. septembrī Latgalē. Pēc Jāzepa Vītola Latvijas valsts konservatorijas Teātra fakultātes Režijas nodaļas absolvēšanas 1963. gadā, pirmā kino pieredze saistās ar kinorežisora Aleksandra Leimaņa filmu Cielaviņas armija, kurai drīzi seko otrā režisora postenis filmā Tobago maina kursu. Spēlfilma Kapteiņa Enriko pulkstenis, kopā ar kursa biedru Ēriku Lāci, ir Jāņa Streiča debijas filma kā jaunajam režisoram. Starp režisora 22 meistarstiķiem, skatītāju iemīļotākās un hrestomātiskākās filmas ir amzierīgais Rūdolfa mantojums (2010) liriskās Likteņdzirnas (1997), Cilvēka bērns (1991), Mans draugs – nenopietns cilvēks (1975) un daudzas citas. Vasaras saulgrieži nav iedomājami bez režisora filmas Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981), taču filma Teātris (1978), Jānim Streičam esot Autora lomā, apbur ar meistara suģestējošo, aktierisko šarmu. Kā režisors Jānis Streičs spēj uztvert un izvest dažādu emociju gammu sevis režisētajās kinofilmās, rokrakstu veidojot kā pilnasinīgu, jūtīgu un ļoti dzīvu, vienmēr mainīgu spektru.
Šo bezgalīgi kūsājošo harizmu Jānis Streičs ietvēris arī savās gleznās, tām atklājot emocionālu pasaules skatījumu – kas viņu aizķer, daba, kādu viņš to redz, un kas viņu interesē. Tie ir dabas un izjūtu tvērumi, krāsas un īpaša gaisotne. Jānis Streičs spēj iznest stāstu jebkurā medijā. 2006. gadā iznākušajā grāmatā Lāga dvēseļu straumē, meistars ļauj ieskatīties viņa profesionālajā dzīvē, tās aizkulisēs un lasot satikt viņam zīmīgas personības. Taču grāmata 1991. Tas garais cilvēkbērna gads (2012), atkārtoti nostiprina filmu Cilvēka bērns kā spēcīgu dzirnakmeni kino attīstībā. Jāņa Streiča kinematogrāfiskais mantojums ir būtiska komponente Latvijas kinofilmu vēsturē, kas ietekmējusi daudzu jaunradi un kas noteikusi īpašu kvalitātes toni uz ko tiekties.