Šī gada pavasarī, atsaukdamies uz Strenču fotodarbnīcas aicinājumu, beļģu fotogrāfs un meilārta entuziasts Tomass Vandenberhe (Thomas Vandenberghe) uzsāka vizuālu sarunu ar Latvijas māksliniekiem. Tiekoties Strenčos, sarakstes dalībnieki – galvenokārt fotogrāfi – eksperimentēja ar dažādām fotogrāfijas tehnikām un sagatavoja savus personiskos vēstījumus. Pēc aizbraukšanas no Strenčiem sarakste turpinājās, tajā iesaistoties arvien jauniem dalībniekiem. Ja izsakāmies fotogrāfu valodā, viņi visi darbā izmantoja vienu un to pašu fotoprocesa pamatsubstanci – gaismu – vienādā attālumā no Saules. Šī izstāde ir trīs mēnešu ilgās vēstuļu apmaiņas rezultāts.
Strenču fotodarbnīca uzsāka darbību 2023. gadā, aktualizējot savas vēsturiskās priekšteces – arī Strenču fotodarbnīcas – mantojumu. Meistarklasei, kas bija veltīta analogajiem fotoprocesiem un stikla fotoplašu
izgatavošanai, sekoja izstāde Pirms nokrīt egle Strenču vēsturiskās fotodarbnīcas telpās Rīgas ielā 17. Šogad organizētie fotodarbnīcas pasākumi vēlas atdzīvināt meilārta tradīcijas, uzsverot lēnas un mākslinieciski izkoptas komunikācijas ideju, kas ļauj veidot smalkākas, niansētākas un pārsteidzošākas saskarsmes formas. Tie ir nelieli mākslas darbi, kuri radīti ar tīru, cilvēcīgu nolūku kādu iepriecināt, pasveicināt, izstāstīt stāstu. Uz vēstījumiem vienmēr ir atzīmes, kas liecina par tālu ceļojumu, – pastmarkas un pasta nodaļu zīmogi.
Strenču fotodarbnīcas kuratori Anna Volkova un Vladimirs Svetlovs uzsver, ka fotogrāfija vēl arvien ir aizraujošs materiāls medijs. Piemēram, ja izmanto termopapīru, attēls kļūst par savdabīgu izgaistošu pulksteni. Tam atvēlēts tikai neilgs laiks, lai nokļūtu līdz adresātam un kādu brīdi paliktu kopā ar to, jo attēls saules staru ietekmē izbalē. Tas demonstrē arī saikni starp fotogrāfiju un visu dzīvo – kopīgu atkarību no saules stariem.
Ir svarīgi piezīmēt, ka meilārts kā mākslas žanrs izvairās no tradicionālām kuratoru stratēģijām, piemēram, no subjektīva sprieduma par to, kas ir interesants un kas – neinteresants. Ja kaut ko uzskatāt par pietiekami
svarīgu un interesantu, lai tajā dalītos ar citiem, tad tas tāds arī ir. «Dažreiz es visievērojamākos darbus saņemu no cilvēkiem, kuri nav mākslinieki, jo viņi tiem pieiet citādi, savukārt profesionāli mākslinieki nereti pārāk daudz domā par saviem darbiem. Uzskatu, ka vislabākais meilārts rodas tad, kad pārāk daudz nedomājat un vienkārši radāt,» – stāsta Tomass Vandenberhe. Izstādē Vienādā attālumā no Saules tiks iekļauti visi uz darbnīcas adresi iesūtītie vēstījumi.