Uz aizejošo gadu izklaides industrijā var raudzīties ar izbrīnu un sašutumu, ka cilvēki ne tikai nekļūst gudrāki, bet diemžēl savā bezdomu izklaidēties kārē notrulinās jau līdz bezjēgai, kā pierādījumu minot kaut vai divu izcili idiotisku "grāvēju" apdullinošos kases panākumus. Nu kurš varēja paredzēt, ka ciniskā formula — jo atklātāk Holivudas grāvēju ražotāji ņirgājas par skatītāju spriestspēju, jo mazāk publiku ciena un novērtē tās gaumi un intelektu un jo lielāku haltūru štancē, jo lielāka iespēja, ka ražoto produktu gāzīsies skatīties plašas tautas masas, — nostrādās atkal?
Un nostrādā taču (sk. filmu, kurā Maikls Bejs skatītāja apziņu cenšas "izdrāzt" ar ekskavatoru, proti, sarūsējušo dzelžu filmu Transformeri II un Rolanda Emeriha neremdināmo šizofrēnisko tieksmi publiski uzjautrināties par apokalipsi, proti, filmu 2012). Tas, ka Holivuda ekspluatē cilvēku fobijas, nav nedz jaunums, nedz noslēpums, taču tas, cik lielu un, es teiktu, slimīgu baudu no pasaules un cilvēku masveida iznīcināšanas var gūt režisori, jau ir diagnoze.
Izņēmums cilvēku notrulināšanas pasākumos gan ir atrodams arī t.s. grāvēju lauciņā — ilgi marinētais ceturtais Terminators, kura skaļo finansiālo izgāšanos neglāba pat plikā Kalifornijas gubernatora parādīšanās uz četrām sekundēm (kompjūterģenerētā veidā, protams).
Bet var raudzīties arī, tā teikt, vispārcilvēciskā mērogā. Kas tad mums šogad tāds labs vai vismaz jocīgs ir noticies?
Gads iesākās ar X-menu jeb cilvēku mutantu invāziju, taču pozitīvais vērtējums gan par Vilknadža filmu kā tādu visupirms jau saistāms ar režisora veiksmīgi personalizēto galvenā varoņa tēlu, gan austrāliešu aktiera Hjū Džekmena unikālo šarmu, kas piešķīra ticamību šim visumā pamuļķīgajam komiksa stāstam. Jā, aktiera harismai ir milzīgs spēks, taču ne vienmēr tas garantē peļņu — tā 2009.gadā ne sevišķi veiksmīgi pie tautas devās stilistiski nevainojamas, elegantas un gudras filmas Sabiedrības ienaidnieks banku laupītāja, Lielās depresijas ēras Robina Huda prototips laupītājs Dilindžers, proti, Džonijs Deps.
Februārī Oskaru ceremonijā daudziem par pārsteigumu pašas "galvenākās" balvas — par labāko filmu, režiju un scenāriju (un kopumā astoņus apzeltītos vīriešus) nesaņēma vis kritiķu draudzīgi slavētais Deivida Finčera 160 miljonus izmaksājušais art house eksperiments un pārāk smalki estētiski noformētais Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu, bet gan ideālās proporcijās dozēta skumjjautra piedzīvojumu filma Graustu miljonārs — stāsts indiešu melodrāmas stilā par lielu ausu īpašnieku, puišeli, kurš izlīdis no sabiedrības mēslaines (burtiski), uzvar arī Latvijā labi zināmajā spēlē televiktorīnā Gribi būt miljonārs? un beidzot saņem rokās savu mūža mīlu skaistas meičas formās. Neraugoties pat uz cilvēktiesību aizstāvju organizācijas Amnesty International sūdzībām par mazgadīgo aktieru nežēlīgu ekspluatāciju filmēšanas laikā, angļu filma ar nieka 10 miljonu budžetu kļuvusi par pasaules kases rekordisti (peļņa līdz decembrim — 193 milj.). Līdzīgu pārsteigumu kinoindustrijā 2009.gadā sagādāja tikai Nīls Blomkamps, jaunais režijas talants no Dienvidāfrikas, kura zinātniskās fantastikas un sociālās satīras mikslis 9.rajons ieguldītos 30 miljonus atpelnīja divpadsmitkārt. Kaut arī šo filmu pavadīja kuriozs politisks skandāliņš — Nigērijas izglītības un kultūras ministre pieprasīja Holivudai atvainoties par "valsts tēla bojāšanu", jo Nigērijā, lūk, nedzīvojot cilvēkēdāji (ministrei gan precīzāk būtu jāsaka — nigērieši nav krevetēm līdzīgo citplanētiešu ēdāji).
Martā galvenā PSRS popmūzikas vecmāmiņa Alla Pugačova publiski (beidzot!) īpašā preses konferencē paziņoja, ka beidz aktīvu koncertdarbību un pārprofilējas "uz komisku veceņu lomām". Taču Allas fenomens ir tas, ka viņa joprojām un stabili paliek galvenā Krievijas popzvaigzne, par spīti tam vai — gluži otrādi — tieši pateicoties apstāklim, ka viņa sen jau pārkāpusi jebkuras labas gaumes un veselā saprāta robežas. Allu mīl bez robežām, to apliecināja viņas — festivāla Jaunais vilnis mūzas un visdāsnākās privātās sponsores — kārtējā parādīšanās Jūrmalā.
Toties ar pašcieņu un nezaudējot ne kripatiņu no sava mākslinieciskā, pat ikoniskā tēla reputācijas šogad ar pēdējo lomu no izcilas aktiera karjeras atvadījās cits veterāns — Klints Īstvuds — ar galveno lomu ļoti principiālā filmā Gran Torino. Dusmīgais pensionārs, kurš kambodžiešu huligāniem "izskalo smadzenes" un finālā veic personisko varoņdarbu, par kādu mūža nogalē spētu sapņot ikviens, — "Netīrā Harija" Klinta mēroga loma un gara mundruma šedevrs. Paldies dievam, vismaz režisora karjeru Īstvuds negrasās pārtraukt un turpinās uzņemt pa divām filmām gadā!
Aprīlī ar 200 miljonu reižu skatīto YouTube rullīti pasaulē aizsākās Sūzanas Boilas triumfs, kas bez visām muzikālajām un psihiatriskajām peripetijām ap šo 48 gadus veco angļu kaķumīli pierādīja vēl arī to, ka mājsaimnieces pērk CD ne sliktāk par tīņiem (un Boilas CD kā gada visveiksmīgākais biznesa projekts ASV un Anglijā ir tam apliecinājums).
Maijā nomira ģeniālais krievu aktieris Oļegs Jankovskis, jūnijā — dejas teātra revolucionāre Pīna Bauša un Deivids Keradains — Kill Bill —, bet šīs nāves "pamanīja" vien īstas, nopietnas mākslas cienītāji.
Jūnijā pēkšņi nomira arī popmūzikas karalis Maikls Džeksons, kura dažādos ledussskapjos uzglabāto izmocīto ķermeni zemes klēpī guldīja tikai pēc trim mēnešiem un trim dienām. Viskrāšņākais pierādījums, ka pat tik fizioloģisks akts kā nāve var kļūt par ienesīgu ģimenes (un ne tikai) biznesu, nemaz nerunājot par skumjo atziņu — Maikls nomirstot nopelnīja savu vislielāko mūža honorāru (50 izsludināto un izpārdoto Londonas koncertu vietā).
Ar pavasarī sākto koncerttriecienturneju transseksuālā robežpārkāpēja, intelektuāle Lady Gaga strauji kļūst par reālu XX/XXI gadsimtu mijas popikonas Madonnas aizstājēju. Savukārt Norvēģijas baltkrievu zēns, uzvārdā Ribaks/Zvejnieks, nošarmēja ne tikai Maskavas Olimpiskajā kompleksā pulcējošos VIP personu tūkstošus, kas bija gatavi maksāt par Eirovīzijas konkursa koncerta apmeklējumu 400 latu, bet arī miljoniem Eiropas televīzijas skatītāju. Bet varbūt Aleksandra Ribaka un melodiskās, tak superlētās dziesmiņas Fairy Tale fenomens ieies 2009.gada vēsturē kā "jaunā sirsnīguma" kultūras ēras rādītājs. Citstarp, tieši uz šī "jaunā sirsnīguma" rēķina tiek norakstīti arī tādi līdz šim neredzēti precedenti kā "pasaules kinoelites kluba" Kannu kinofestivāla atklāšana ar multiplikācijas filmu par večuku, kurš nepārstāj mīlēt savu mirušo sieviņu un jaunu aizraušanos atklāj ceļošanā ar gaisa baloniem (runa, saprotams, ir par multeni Up!/Augšup, kurai Kannu smalkā publika sarīkoja 20 minūšu ovācijas).
Toties ekumeniskā žūrija Kannās pirmo reizi festivāla vēsturē piešķīra "antibalvu" Larsa fon Trīra Antikristam. Pie gadījuma ar gada skandālistu Trīru jāpakavējas ilgāk.
Pārlūkojot pasaules nozīmīgāko festivālu laureātu listes, acīmredzama dominējoša tendence ir kinoveidotāju intereses pieaugums par t.s. nemateriālās pasaules ietekmi uz cilvēku kopdzīvi. Ja gribat, varam to nosaukt arī par interesi par reliģijas (ticības) tēmu izvērsumu, kurā, bez šaubām, fundamentāli ir divi jautājumi: par labā un ļaunā ģenēzi un par ticības vispār (ne)iespējamību mūsdienu morāli dezorientētajā patērētājsabiedrības pasaulē. Izklausās tikpat baismīgi kā "politiskais kino", vai ne?
Taču fakti, kā smejies, ir uz sejas: Kannu Zelta palmas zaru saņēma Mihaela Hanekes Baltā lente, Venēcijā favorītos grozījās austriešu režisores Džesikas Hausneres Lurda (un saņēma prestižo FIPRESCI balvu), katoļu mūķenes un puiša islāmista attiecību stāsts fascinē turku režisora Mahmuta Fazila Koškuna filmā Svešādais rožukronis (balva Roterdamas kinofestivālā), Toronto festivālā FIPRESCI balvu saņēma slavenā Bruno Dimona filma Hadevija — par izlutinātu, ļoti bagātu meiteni, kura alkst savu miesu atdot kalpošanā Kristum, bet nonāk divu arābu teroristu rokās, kas ne tikai guļ ar kristieti, bet gatavo viņu "ziedošanās aktam" terorā, līdz meiču pēdējā brīdī no nāves paglābj Parīzes klasiskais klošārs — ubags.
Hanekes proponētais "dabiskais ļaunums", kas, spītējot protestantiskajai audzināšanai, nemotivēti iedzimst klusas provinces miesta bērnos. "Vecās", nogurušās kristietības reliģijas nespēja pretoties vitālajam, agresīvajam islāmam — Svešādais rožukronis, Hadevija, un pāri visam jautājums, vai ticība un brīnumu solīšana šodien nav kļuvusi par tūrisma un izklaides industrijas sastāvdaļu (Lurda). Nevarētu teikt, ka Larss fon Trīrs uz šo aktuālo un iespaidīgo filmu fona nu tik dikti izskatītos pēc izlēcēja, kam vieta psihiatra, nevis režisora krēslā. Viņa Antikrists taču tikai filmiski virtuozā formā ilustrē franču eksistenciālisma klasiķu sen postulēto tēzi: "Elle — tie esam mēs paši."
Tad jau lielāks skandālists ir Kventins Tarantīno, par kura vēstures revīziju Bēdīgi slavenajos mērgļos un, ko tur slēpt, filmā tik asprātīgi atklāto fašistu mērgļu vienādošanu ar ebreju mērgļiem (ienaidnieka močīšanas tehnoloģiju ziņā) nemaz tik vienprātīgu sajūsmu neraisīja.
Novembrī, kā jau bija paredzams, sākās globālā vampīrhistērija — miljoniem satrakojušos emo girls (latviski — sapņainas pusaudzes, kas par savas dzīves ideāliem uzskata mūžam pusaizmigušo Bellu un seksīgo gurķugalvu Robertu Petinsonu, pat neraugoties uz filmā aktīvi reklamētajiem pretdabiskajiem dzimumsakariem starp sievieti un kanibālu vai vilku) sapelnīja atklāti draņķīgās Krēslas II autoriem gandrīz pusmiljardu dolāru.
Bet gada nogale nāk ar brīnumu — Kamerona Avataru, kas atjauno ticību, ka romantiskā, "arhaiskā" kinostāstā, kāds patiesībā ir šī filma, ir iespējams ieperināt visas jaunās tehnoloģijas un neskādēt mākslai. Kinotehnika ir tikai instruments smalka ķirurga mākslinieka rokās. Kas arī bija jāpierāda.