Divi čomi, kuri ne tikai viens otru, bet pat savstarpējās blusas pazīst kopš bērnības (tāpēc uz tiem pamatoti attiecas filmas oriģinālnosaukumā Old Dogs liktais "vecu suņu" apzīmējums), pamanās iekulties maza mēroga nepatikšanās.
Ķibele tāda, ka abiem biedriem - drauģeļiem - "vecajiem suņiem" Čārlijam un Denam (visai žēlīgas kvalitātes svaiguma Džona Travoltas un analogi paplukuša Robina Viljamsa paskatā), kārtojot Lasvegasā jaunu biznesa projektu ar tik dīvainiem radījumiem kā japāņu partneri, vienlaikus ar multimiljonu darījumu kā sniegs uz galvas uzgāžas rūpes par viena čoma "jaunības kļūdu" - gadus septiņus veciem dvīņiem -, kuru māte apgalvo, ka zēnu tēvs ir viens no viņiem. Par ko otrs - tas draugs, kurš Travolta, - mīl pļurkstēt ik uz soļa, nesmādējot pat biznesa džekus no Japānas. Un ka mazajiem zēniem vajadzīga neatliekama tēva (mūsu variantā - divu uzreiz, jo vecie draugi taču ir nešķirami) aprūpe - tūlīt un tagad. Nu, kaut kādas skautu nometnes apmeklējums, piemēram. Un tad sākas...
Tādi joki!
Nē, filma nav nedz par vīriešu pusmūža krīzi, nedz par komplicētiem starpgadījumiem pilnu paternitātes noteikšanas procedūru abu draugu starpā, nedz par pirmspubertātes vecuma zeņķiem, kas nolēmuši daunšiftēt (sociāli pazemot) vecāko paaudzi pēc pilnas programmas. Pat ne par vecākiem, kuri "taču visi ir idioti" (bet tieši tāds iespaids patiešām var rasties, uzlūkojot pusmūža sievieti, kura pašas stulbuma dēļ iecirtusi automašīnas bagāžniekā roku - tāds joks! -, vai vērojot golfa spēli, kurā kāds noteikti dabūs ar bumbiņu pa... citām bumbiņām, vai pēc vārgi slēptas zoofilijas smakojošas sēdoša suņa auguma vīrieša pikantās izklaides ar milzu gorillu. Joku par lāču kakām te kauns pat pieminēt...).
Tomēr Old Dogs, lūk, esot mīļa filma visai ģimenei, vismaz režisors Volts Bekers tā uzskata, spītējot absolūti nomācošā vairākuma Amerikas kritiķu pārliecībai, ka "šis imbecilais, bezjēdzīgais farss cenšas uzrunāt trulus pieaugušos, taču bezcerīgi" (Viljams Holdens, The New York Times) un "Vecie suņi uz ekrāna dara to pašu, ko veci suņi uz paklāja, un tas ir nožēlojams skats" (Kails Smits, The New York Post).
Patiešām grūti atminēties citu 2009.gada filmu ar pirmā ešelona Holivudas zvaigznēm (Travolta, Viljamss) un zvaigznītēm (Sets Grīns, Mets Dilons, Rita Vilsone-Henksa), kura Rotten Tomatoes "kritiķumērā" būtu saņēmusi tik zemu vērtējumu - 0,6 balsis no 10 iespējamām. Zemāk tiešām vairs nav kur krist.
Kas ar viņiem notiek?
Problēma nav Veco čomu režisora misēklī, nespējot tikt galā ar "ģimenes filmas" formātu, jo tā acīmredzami nav viņa sirdslieta (šis cilvēks, piemēram, veidojis visai cinisko un kruto komēdiju Wild Hogs/Mežonīgie kuiļi ar veselu plejādi lielisku Holivudas veterānu neprātīgu motobaikeru ādā). Pat ne scenārijā, kurā reti, bet gadās pat pa izteiksmīgam jociņam, kaut arī lielākā tiesa no filmas 88 minūtēm jāpavada mulsā neizpratnē, kādai auditorijai šī komēdija paredzēta.
Lielākā problēma, manuprāt, ir abu galveno aktieru neprasmē būt kaut cik dabiskiem! Lai cik skumji tas būtu, Robins Viljamss tā arī nav ticis vaļā no abās Naktīs muzejā iemantotās ASV prezidenta vaska maskas, kura viņam izskatās pielipusi uz mūžiem. Savukārt darba attiecībās ar Džonu Travoltu režisors Volts Bekers nav izrādījies ar Kventina Tarantīno enerģiju, kas spētu "izklapēt" no apvēlušamies Travoltas pašapmierināto laiskumu, kas uzrakstīts uz šā "breolīna vīrieša" ģīmja. Vienīgie normālie cilvēki šajā filmā ir aktieri bērni, un patiesi smieklīgi, nevis jēli/šķidri joki tiek pasniegti homeopātiskās devās.