Divas nedēļas pēc kārtas jums būs "jāpacieš" Džordža Klūnija ģīmis - šīs nedēļas jaunumam filmai ar atraktīvo nosaukumu Vīri, kas skatās uz kazām pievienosies vēl viena filma ar Klūniju - Augstu gaisā. Klūnijs sen ir tajā kategorijā, kad var atļauties filmēties, kur un kā grib. Turklāt viņš arī var atļauties producēt filmas, kuras ir pārāk rafinētas un "sarežģītas", lai kļūtu par milzu baudu masu auditorijai. Tam pierādījums ir arī Vīri, kas skatās uz kazām - absurda un indīgi ironiska filma, kas ālējas un eleganti "ņirgājas" par ASV militāro struktūru mesiānismu. Filmu režisējis sens Klūnija radošais partneris Grānts Heslovs - aktieris, arī režisors, ar kuru kopā Klūnijs reiz producēja paša režisēto, oskaroto, manuprāt, izcilo filmu Ar labu nakti un visu labu (starp citu, to var redzēt TV3 sestdien, 23.I, plkst.00.05). Džordžs Klūnijs ir arī filmas Vīri, kas skatās uz kazām producents, tas nozīmē - līdz matu galiem atbildīgs par šo ēverģēlīgo un nebūt ne nevainīgo stāstu, kurā pats sev uzticējis armijas veterāna Lina Kasedija lomu. Lins nav nekāds vienkāršais veterāns, bet īpašām spējām apveltītās "džedaju armijas" pārstāvis - sevišķas, eksperimentālas armijas daļas kaujinieks, tajā tika sagatavoti ar parapsihiskām spējām apveltīti karotāji.
Džedaju armija
Stāsts par Vīriem, kas skatās uz kazām (un arī citiem dzīvniekiem, "trenējoties" tos nogalināt ar acu skatienu un domu spēku) tiek stāstīts divos līmeņos - kā žurnālista Boba Viltona (Jūens Makgregors) pieredze, meklējot materiālu satriecošam Irākas stāstam, un kā atkāpe pagātnē - ilustrācija Lina (Džordžs Klūnijs) atmiņām par treniņiem īpašajā "džedaju armijā". Un tās ir krāšņas - Vjetnamas kara veterāna Bila Django (Džefs Bridžess) īpašā misija, trenējot talantīgus, ar pārcilvēciskām spējām apveltītus puišus, ietver gan jogas nodarbības, gan skriešanu pa kvēlojošām oglēm, gan gaišredzības spēju attīstību, gan spēju redzēt cauri sienām un celt smagumus ar vīrišķā lepnuma orgānu, vārdu sakot, teju vai materiāls Holivudas X-meniem. Taču nekā tamlīdzīga, filmas ironija ir nemitīga (varbūt tāpēc arī mazliet monotona, tā izvairās no kulminācijām un kritumiem) - filmas autori ironizē gan par ASV kara misiju Irākā, kurp devies paškomandētais veterāns Lins, jo ieraudzījis "vīziju", gan par žurnālistu, kurš meties sensācijas medībās, lai tiktu pāri laulības krīzei, gan par Pentagona metodēm, kuru lokā mierīgi varētu ietilpt arī karotāju ekstrasensu īpašās mācību tehnoloģijas, nāvīgu blenšanu uz kazām ieskaitot. (Kaza, tieši kaza nostrādājusi liktenīgu lomu arī Džordža Klūnija varoņa liktenī - pēc viņa pārliecības - atnesusi lāstu visai "džedaju armijai"…)
Āzēšanās un kazas
Filmas autori ironizē arī par amerikāņu kinovēsturi - tuvu finālam kāda varoņa izmesto frāzi "kazu klusēšana" mierīgi var attiecināt uz oskaroto trilleri Jēru klusēšana, meklējot smalkas un ironiskas paralēles. Filmu ir vērts skatīties krāšņās aktieru buķetes dēļ, līdzās Džordžam Klūnijam, kurš atļaujas kariķēt, ampelēties un izpildīt sveicienu saulei uz automašīnas jumta, jāpiemin arī Kevina Speisija tēlotais "sliktais" - viens no "džedaju armijas" dalībniekiem, sīks neģēlis ar lieliem biznesa plāniem. Nenoliedzami puišiem ir bijis jauks laiks, veidojot šo filmu - mīlīgu "āzēšanas projektu" ar aizrautīgu skatīšanos uz kazām. Savukārt Džordža Klūnija brīvība ir apskaužama - ja viņš grib, var ņemt un āzēties, un ironizēt par militārām misijām, smalkām matērijām un lopiņiem.