Pie globālā skatītāja
Gandrīz vienlaikus ar Ķīnas kino popularitātes viļņa saplakšanu starptautiskajos kinofestivālos 90.gadu izskaņā ķīniešu filmu popularitāte pasaulē - teritorijās, kas tālas no viņu plašās zemes - tikai pieņēmās spēkā. Lai atceramies vien pārsteidzošo vijīgo un gleznaino cīņu filmu Tīģeris un drakons/ Crouching Tiger, Hidden Dragon (2000, rež. A.Lī). Labi, varbūt gluži ne autentisko Ķīnas "produktu", ne bez amerikāņu naudas tapušu un ne bez tās publicitātes mašinērijas pasaulē izvesto. Taču tieši šī poētiskā, sirreāliem cīņu efektiem un planējošiem cīnītājiem apdzīvotā filma, kas nojauca robežas starp pasaku un realitāti, un tai sekojošie Oskari Ķīnas kultūru tā pa īstam ieveda rietumu (kino) pasaulē. Viss, kas sekoja Tīģerim un drakonam - arī jau cita režisora Džana Imou (Zhang Yimou), kura vārdu piesauksim ne reizi vien, Varonis un Lidojošo dunču nams bija tikai talantīgs un veikls Tīģera un drakona jau atrastās "zelta stīgas" izmantojums. Tās blieza ar eksotiku, krāšņumu, vērienu, arī fantastiskiem filmu budžetiem un apbrīnojamu pedantismu, senus stāstus iz pašu varenās pagātnes apveltot ar horeogrāfisku daili un trauslu melodramatismu kā cilvēcisku atsvaru žilbinošajām cīņu ainām.
Jaunā filma Zelta zieda lāsts/Curse Of The Golden Flower reklāmās tiek pieteikta kā Imou triloģijas - Varonis/Hero (2002) un Lidojošo dunču nams/House of Flying Daggers (2004) trešā daļa. Kaut, visdrīzāk, triloģijas fakts tiek akcentēts, lai skatītājam atgādinātu jau redzētu filmu pieredzi, īpaši vēršoties pie tiem, kam šīs krāšņās Ķīnas kino eksportpreces ir mīļas un tuvas. Man ir. Kaut mana jūsma par šo horeogrāfisko ķīniešu kino poēziju ir iesprūdusi kaut kur starp Tīģeri un drakonu un Lidojošo dunču namu.
Kaislības
valdnieka namā
Zelta zieda lāsta saistība ar piesauktajām filmām ir visai nosacīta, ja, protams, neņem vērā formālas pazīmes, ka arī šīs filmas pamatā ir stāsts iz Ķīnas vēstures. Pat, iespējams, šī filma visprecīzāk apelē pie vēstures detaļām un Tanu dinastijas traģēdijas.
Reiz dzīvoja (928.gadā p.m.ē.) imperators, viņa sieva un trīs dēli - viens no tiem arī imperatores mīļākais un padēls vienlaikus. Imperatoram atgriežoties no kara darbiem, valdnieka pilī sāk plosīties kaislības, kas rada Šekspīra drāmām. Cīņa par varu, griezīgi zobenu švīksti un nāvējošās zālītes galu galā aizraidīs uz viņpasauli vairākumu no valdnieku ģimenes. Te mirs dēli un meitas, cietīs mātes, un katrs no imperatora ģimenes locekļiem alktin alks pēc sava tuvinieka nāves. Vīrs indēs sievu, sieva mēģinās gāzt vīru, dēli - nosviest no troņa tēvu.... Gandrīz divu stundu garumā, skanot patētiskai un teatrāli skaistai mūzikai (tās autors Šigeru Umejabaši ir rakstījis mūziku arī L.Pakalniņas dokumentālajai filmai Dreamland/Leiputrija)… Džans Imou šīs noziedzīgās kaislības izspēlē ar vērienu, par kuru pat Holivudā var sapņot retais. Varenie masu skati, grandiozās panorāmas un gleznie pils interjeri, kuros mīt naida grauztie un varu alkstošie valdnieka ģimenes locekļi, grandiozās ceremonijas, greznie tērpi - drāmu iz Ķīnas vēstures Imou izspēlē ar svinīgu pompozitāti un krāšņu teatrālismu.
Bez tĪĢera viegluma
Un, kaut zelta būs gan sazvērestības teorijas, gan melni tērpti ņindzjas, kas nakts aizsegā laidelēsies ar virvēm un slepkavos ar āķiem - vārdu sakot, pilns ķīniešu horeogrāfiski/vēsturisko teiksmu komplekts plašam kino eksportam, Zelta zieda lāsts ir visai atšķirīga no divām citām formālās triloģijas daļām. Tā īsti neiekļaujas jau šajā filmu līdzinieču kompānijā - varbūt tāpēc, ka tās vēstījums ir pārlieku patētisks un pastīvs. Šai smagnēji greznajai drāmai svešs ir varoņteiksmas vieglums un poēzija, kas iepriekšējās Imou filmas padarīja tik aizraujošas.
Nāvējošās drāmas imperatora galmā tiek izspēlētas ar stingu nopietnību. Galvenajās lomās ar visu savu starptautisko atpazīstamību iejūtas gan Čovs Juņfats, gan Guaņa Lī (Gong Li) - Holivudas apmīļotais ķīniešu zvaigznis (filmās Karību jūras pirāti III, Anna un karalis u.c.) un 90.gadu sākuma režisora Imou agrīno, izcilo filmu zvaigzne un savulaik arī sieva. Tieši viņa - Guaņa Lī, kura tiek uzskatīta par izcilu Ķīnas aktrisi, turklāt īpašu skaistuli, savulaik slavu iekaroja ar Imou filmām. Tas bija pašā 80.-90.gadu mijā, kad viņi abi - Lī un Imou, jauni un reibinoši talantīgi, lika pamatus tam Ķīnas kino vilnim, ko pamanīja un augstu novērtēja pasaulē - formā izsmalcinātām, psiholoģiskām drāmām, kuru spēks bija ne tik daudz spozme, bagātība un specefekti, bet gan ļoti spēcīgs dramatiskais materiāls un niansēta režisūra (Red Sorgum, Raise the Red Lantern u.c).
Šoreiz stāsts ir pavisam cits - smagnējs un svinīgs, kā atgādinot, ka Ķīnas kino 90.gadu spožais talants, nu jau piecdesmitgadnieks Imou sāk zaudēt izteiksmes vieglumu, tiecoties uz klasiķa cienīgu pompozitāti un laupot savai filmai tīģera un drakona vijīgo vieglumu... To tik veiksmīgo ķīniešu kino formulu, ko, starp citu, radīja nevis Imou, bet gan viņa Amerikā dzīvojošais tautietis Angs Lī