11.martā Lietuva bija pasludinājusi pilnīgu neatkarību no PSRS, izsaucot Gorbačova dusmas un neveiklu minstināšanos Rietumos. Drīz sekoja dienvidu kaimiņa ekonomiskā blokāde. Igaunija gāja citu ceļu, 30.martā paziņodama, ka PSRS valsts vara Igaunijā ir nelikumīga, taču pasludinādama Igaunijas Republikas «atjaunošanas sākumu», tā sākdama pārejas posmu uz pilnīgu neatkarību. Ievēlētajiem LTF deputātiem drīz kļuva skaidrs, ka nesekos tieši Lietuvas pēdās, taču pārejas perioda juridiskā formulēšana radīja virkni konceptuālu un politisku sarežģījumu, kas mulsināja deputātus un radīja iespēju dažiem censties vājināt saikni starp topošo neatkarīgo Latviju un tās juridisko pamatu 1918.gadā dibinātajā valstī.Romāna Apsīša vadībā bija izveidota darba grupa, kura, ņemot par pamatu Egila Levita tēzes, izstrādāja deklarāciju, balstoties uz 1918.gadā pasludināto neatkarību un 1922.gada Satversmi, tomēr nosakot arī pārejas periodu uz pilnu neatkarību un pasludinot par spēkā esošiem tikai četrus Satversmes pantus.Juridiski tā bija sarežģīta konstrukcija, un tā nu 12.aprīlī deputāti sprieda tā un sprieda šā, vairāki jau bija paspējuši izteikt domu, ka jāraksta pavisam cita deklarācija. Šajā priekšlikumā slēpās briesmas, ka tādā alternatīvā deklarācijā uzsvars tiktu likts nevis uz Latvijas konstitucionālo pēctecību, bet uz Latviju kā pavisam jaunu valsti, pozīciju, kuru vēlāk pilnīgi atklāti aizstāvēja Juris Bojārs. Frakcijas tikšanās notika Zinātņu Akadēmijas lielajā zālē, sēdi vadīja Ivars Godmanis, bet pie prezidija galda sēdēja arī Andrejs Krastiņš, jurists, Apsīša darba grupas biedrs, kurš aktīvi darbojās gan Tautas frontē, gan Latvijas Nacionālajā neatkarības kustībā, gan Pilsoņu kongresā. Pēc kāda priekšlikuma, ka deklarācijai vajadzētu būt nevis juridiskai, bet politiskai, izveidojot delegāciju sarunām ar PSRS līderi Mihailu Gorbačovu, Krastiņš piecēlās kājās un aizgāja līdz tribīnei. Sēdes protokolā fiksēts šāds viņa teiktā kopsavilkums: «Dokumentam jābūt profesionālam. Nevar atsaukties uz PSRS dokumentiem, likumiem. Suns kož tam, kurš bēg, nevis tam, kurš drosmīgi iet pretī. Jābūt politiski godīgiem. Esam solījuši savās platformās. (Aplausi).»Es tobrīd strādāju LTF informācijas birojā un biju atnācis uz sēdi, lai sekotu līdzi neatkarības deklarācijas gatavošanai. Man dziļi atmiņā iespiedās Krastiņa stingrais tonis un kā, pagriežoties pret auditoriju, viņa briļļu stikli nozibēja kā pulēts tērauds. Man toreiz šķita, un sēdes protokols to netieši apstiprina, ka Krastiņa teiktais apstādināja centienus mīkstināt neatkarības deklarāciju, vismaz tajā sēdē.Šī īsā uzruna ne tuvu nebija svarīgākais Andreja Krastiņa ieguldījums Latvijas neatkarības atjaunošanā. Viņš ne tikai piedalījās 4.maija deklarācijas izstrādāšanā, bet arī kopā ar Romānu Apsīti uzrakstīja 1991.gada 21.augusta Konstitucionālo likumu par Latvijas valstisko statusu, kas noslēdza 4.maijā uzsākto «pārejas periodu» un pilnībā atjaunoja Latvijas neatkarību. Viņš ir bijis parlamenta priekšsēdētāja vietnieks, aizsardzības un iekšlietu ministrs, kandidāts uz ministra prezidenta amatu.Andrejs Krastiņš bija viens no deviņdesmito gadu redzamākajiem politiķiem, turklāt viens no retajiem, kurš pārstāvēja stingru, taču ne butaforisku nacionālismu. Dažkārt viņa pārliecība viņam lika ieņemt nostājas, kuras izrādījās kļūdainas, kā tas bija jautājumā par Krievijas armijas izvešanu. Tomēr pretstatā dažiem citiem nacionālā spārna pārstāvjiem, kuri līdz 1991.gadam skaļi noliedz Augstāko Padomi un Tautas frontes politiku, Krastiņš saprata, ka tas ir vienīgais reālais ceļš uz neatkarības atjaunošanu. Taču viņa pragmatisms nenozīmēja principu trūkumu, un svarīgos brīžos viņš spēja novilkt līniju, kurai pārkāpt nedrīkst. Tāpēc ir jo ironiskāk, ka tie paši «nacionāļi», kuri tik skaļi noliedza «4.maija republiku», tagad ir starp esošās partiju sistēmas stingrākajiem balstiem, bet Andrejs Krastiņš kopš deviņdesmito gadu beigām politikā tika nobīdīts otrajā plānā.Tomēr, Latvijas neatkarības atjaunošanas vēsturē viņa vārds ir ierakstīts neizdzēšami. Un es vienmēr atcerēšos to tērauda zibsni LTF frakcijas sēdē 1990.gada aprīlī.Andrejs Krastiņš nomira šā gada 19.maijā, 57 gadu vecumā. Viņa izvadīšana notiks piektdien, 23.maijā, pulksten 13.00, no Rīgas Krematorijas Lielās zāles, Varoņu ielā 3.
Andreju Krastiņu atceroties
Pirmā reize, kad redzēju Andreju Krastiņu, ir tā, kas man visdziļāk iespiedusies atmiņā. 1990.gada 12.aprīlī notika Tautas frontes frakcijas sēde. Tā bija ceturtā reize, kad tā gada 18.martā ievelētie Augstākās padomes LTF deputāti apsprieda gaidāmo neatkarības deklarāciju, un, lai gan LTF kampaņa balstījās uz Latvijas neatkarības atjaunošanas platformas un visiem bija skaidrs, ka kaut kas būs jādeklarē maija sākumā, kad bija nolikta jaunās Augstākās Padomes sanākšana, topošie deputāti tomēr svārstījās par deklarācijas saturu un politisko mērķi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.