Cik labas ir Latvijas skolas?

Ir zināms, ka labākā izglītības sistāma pasaulē ir Somijā. Nu tad nokopējam!

Nesen strādāju kopā ar juristi, kura augstskolu bija beigusi ar izcilību. Reiz izteicu izbrīnu, kad kādā konkursā jaunieši, kuri bija beiguši augstskolu, nezināja no cik atomiem sastāv ūdens molekula. Izcilā juriste atbildēja, ka viņa arī nezinot, jo fiziku neesot mācījusies. Mani kā padomju laika produktu tas vienkārsī šokēja.

Nezinu, manuprāt domāšanas attīstīšana tomēr nav saistīta ar visur esošo virtuālo pasauli. Tas ir process,kas apbrīnojamā veidā pārņēmis visas pasaules cilvēkus. Tā ir jauna patērētāju pasaule, kurai vien nepieciešama virtuālā nauda un virtuālā telpa. Par kādu biznesa kultūru, manierēm, cilvēcību, spriest spēju un domāšanas paradumiem vispār mēs varam runāt? Pasaulei vajadzīgi ir vien 90% patērētāju un 10% patēriņa radītāju un vēl grupiņa vircilvēku,kas uz to noskatās no augšas. Tā ir rūpīga vismaz 50 gadu, iespējams pat vairāk, plānveidīga cilvēku rīcības un paradumu izkopšana. Arī skolotāji ir tādā veidā mācīti. Lieliskie ir tie,kuri izlec, kuri spēj spriest, kuriem domāšana ir svarīgāka par maizes gabalu. Vai tie kuriem būtu jāredz laukums ir spējīgi selektīvi pieiet cilvēku spējām un to potenciālu izmantot? Šķiet ,ka nē, jo gars , īpaši stipra gara spējas, nav iespējams pārvaldīt. Tās ir bailes, mīļie. Vienīgais kas atlicis, ir apelēt pie visiem atlikušajiem garīgajiem ļautdīm un lūgt palīdzību jaunu mūsu mīļās zemītes mērķu nodefinēšanā. Bez tiem mēs esam kā sūdos izbiruši putraimi. Diez vai kāds no malas centīsies tos salasīt, apmazgāt un apmīļot,lai sanāktu kaut kas lietojams. Izslaucīs, atļauju neprasot.

Muļķīgs aizrādījums. Šeit runa par domāšanu jau plašāk.

"Vai kāds ir aizdomājies, kāds mērķis ir augstskolai (manuprāt - iemācīties domāt un sameklēt nepieciešamo)" Vai nav mazliet par vēlu mācīties domāt? Starp citu, kāds savs skatījums uz lietām var būt vidusskolniekam, ja viņš nav iemācijies domāt?

Ar tām ētikas normām ir tā, ka šo piemēru rāda vispirmām kārtām vecāki, ģimene, jo šajā vidē bērns iemācās to pašu lietišķo stilu - atšķirību attieksmē pret vecvecākiem, krustvecākiem un savu baru. Skolā skolotāja var tikai pastāstīt, ka tas, ko no skolēna prasa, ir pieklājība, tasinīgums, godīgums, ka ir dažādas valodas situācijas. Un ģimenē vecāki paskaidro, ka darbs ir visiem - atšķirība vienīgi tā, ka dažiem ir algas dienas, dažiem mācību stundas, kontroldarbi, eksāmeni, olimpiādes, sacensības.

Mācību procesā vairums gadījumos pastāv viena versija atmiņas, pazīšanas un domāšanas modelim. Tā dod iespēju aplūkot eksakta priekšmeta apgūšanu kā līdz šim nepazīstamas vides – pasaules apgūšanu (jēdzienu apgūšanu), kur liela nozīme ir novērojumu skaitam, secībai un kombinācijām. Izpratnes lapa darbojas pēc šāda principa – tas, kurš grib citiem ko vēstīt dod pašu vēstījumu un to “pārtulko” pēc sava ieskata visiem tuvākā uztveres jomā, bet tie, kuri uztver šo vēstījumu, šo tulkojumu uzlabo, atrodot pēc sava ieskata vēl labāku versiju. Informācija par “Izpratnes lapa” ir atrodama www.goerudio.com

Aplams uzstādījums - skolotājiem ar vecākiem jāsadarbojas.Patiesībā vecākiem ir jābūt ieinteresētajai pusei, kura meklē sadarbības iespējas ar skolu un interesējas par sava bērna izaugsmi, taču verojama ir gandrīz un tikai skolotāju ieinteresētība, lai katrs skolēns apmeklētu skolu un apgūtu vielu. Tāpēc jau arī rezultāti ir tādi , kādi ir - vecāki palaiž bērnus uz skolu, lai tā ar visu tiek galā. Par bērnu atbildīgi ir vecāki un no viņiem jāprasa ieinteresētība!

runājot dzejnieka vārdiem - ''ak šīs gudrības, cik tās veltīgas, tikko izteiktas - sen jau vecas''

Daudzus gadus biju ārkārtīgi augstās domās par Latvijas skolām, tāpēc ka pazinu daudzus labus skolotājus. Taču mūsu ģimenes pieredze ar meitu nedaudz mainīja šo priekšstatu. Meitai nācās mainīt skolu. Iemeslus neizklāstīšu, tas viss ir pārāk personīgi. Taču svarīgi ir kas cits - sistēma ir sistēma, bet noteicošais ir pedagogs, kas ir vistiešākā un visciešākā kontaktā ar bērnu. Tieši no viņa viss ir atkarīgs. Sliktā sistēmā labs pedagogs padarīs bērna mācīšanos aizraujošu un iedvesmos bērnu, liks viņam justies nozīmīgam, un gluži pretēji - labā sistēmā arī var iemaldīties slikts pedagogs, kura stundās bērns būs nelaimīgs un nīkuļos. Tādējādi vislielākajai vērtībai jebkurā sistēmā būtu jābūt pedagogam. Jautājums tikai ir, vai mūsu sistēma zina, kas ir labs pedagogs un vai šim pedagogam uzticās (nevis liek strādāt ar papīriem tai vietā, lai pedagogs strādātu ar bērniem)?

Tavs bestsellers "7 ļoti veiksmīga cilvēka paradumi" ir no sērijas "50 veidi, kā kļūt bagātam bez pūlēm", "42 paņēmieni, kā iepatikties otram cilvēkam", "80 padomi, ko bagātais tētis māca saviem bērniem, bet nabadzīgais tētis ir aizmirsis" un "69 metodes, kā novest mīļoto cilvēku līdz baudas virsotnēm" - viena no vairākiem tūkstošiem vieglā, pieglaimīgā, taču bezcerīgi tukšā un samākslotā valodā uzrakstītu grāmatu, kuras autori iecerējuši ātras peļņas gūšanai un kam nav nekāda sakara ar realitāti, kur nu vēl ar literatūru. Bet "ģimenes budžeta plānošana" vidusskolās, visdrīzāk, pārvērtīsies par neesošas naudas skaitīšanu - diezgan bezjēdzīgu nodarbi, kas skolēnos radīs ja nu vienīgi žēlumu pret saviem vecākiem. Tiesa, pārējām domām jāpiekrīt gan.

Nekur neesmu dzirdējis tādu elementāru lietu kā katras mācību iestādes mērķi. Vai kāds ir aizdomājies, kāds mērķis ir bērnudārzam (manuprāt - socializācija) Vai kāds ir aizdomājies, kāds mērķis ir pamatskolai (manuprāt - iemācīties mācīties) Vai kāds ir aizdomājies, kāds mērķis ir vidusskolai (manuprāt - gūt savu skatījumu uz lietām) Vai kāds ir aizdomājies, kāds mērķis ir profesionālajai izglītībai (manuprāt - apgūt konkrētu profesiju) Vai kāds ir aizdomājies, kāds mērķis ir augstskolai (manuprāt - iemācīties domāt un sameklēt nepieciešamo) Bet kā mūs novērtē: Bērnudārzā labs bērns ir tas, kas sēž klusu, zīmē un netraucē audzinātāju Pamatskolā labs skolnieks ir tas, kurš zina PAREIZĀS atbildes Vidusskolā labs skolnieks ir tas, kurš neuzdod grūtus jautājumus Profesionālajā skolā labs skolēns ir tas, kurš nāk uz skolu un nedzer Augstskolā labs students ir tas, kurš laikā dabū ieskaites un noliek eksāmenus. Kaut kā nesakrīt tie mērķi ar novērtējumiem. Un kurās stundās māca tādu lietu kā Time Management, savas dzīves (karjeras) plānošanu, Mērķu izvirzīšanu un sasniegšanu. Galu galā - ģimenes budžeta plānošanu. Hei, skolotāji ar putām uz lūpām cīnās par decimāllogaritmiem un trigonometriskajiem vienādojumiem, bet iemācīties, kā sastādīt ģimenes budžetu neatliek laika. Skolēni joprojām apgūst Zaļo zemi, bet piemēram tāds bestsellers kā "7 ļoti veiksmīga cilvēka paradumi" ne tuvu nav obligātās literatūras sarakstā???

Man visvairāk uztrauc tas, ka Latvijā skolotājiem ir no padomju laikiem palicis "iebaidīšanas" stils - motivē bērnus ar bailēm, nevis atbalsta un iedrošina viņus mēģināt, kļūdīties, un mācīties no savām kļūdām. Mans vecākais dēls ir otrā klasē, un raudādams pilda mājas darbus, ar trīcošu roku, bailēs ka varbūt uzrakstīs nepareizo atbildi. Šodienas pedagoģiem ir jāmaina sava taktika, jābeidz bļaut uz bērniem lai panāktu savu. Jo šāda veida dvēseles apspiešana neveicina radošus, pozitīvi domājošus, laipnus cilvēkus - kādiem manuprāt latviešiem būtu jābūt!

Kamēr te kāds Latvijā (partija, prezidents, premjers, nu kaut kas strukturāls:), vēlams ar atbildību un lai pēc pāris dienām nepazūd ) nepateiks, ko gribam sasniegt pēc 10, 20, 50 utt. gadiem visas runas kādas ir skolas, dārziņi, augstskolas ir PILNĪGI BEZJĒDZĪGAS. Ja nav mērķis, nav iespējams izvirzīt kritērijus šī mērķa sasniegšanai un tos analizēt. Ja nav kritēriju - varam mācīt ko gribam, viss būs garām. . Nu, vismaz kā agrāk - izdomāja tur kaut kāda PSKP Centrālā komiteja, ka Latvija būs ķīmijas virziens un lūdzu - videnēs bija ķīmijas klases, divas augstskolas ar kādām 5 fakultātēm un kādas 4 lielas ķīmijas rūpnīcas. Tad arī varēja salīdzināt skolas, augstskolas, kurā ķīmiju māca labāk, kurās sliktāk. Cik atceros, LVU vairāk orientējās uz ķīmijas skolotājiem, bet RPI gatavoja tehnologus, nu tā, ļoti vispārināti.