Izstāžu zāles Arsenāls tālajā galā, kur beidzas Venēcijas arhitektūras biennāles galvenā izstāde, atrodas Latvijas ekspozīcija Kopā un atsevišķi/ Together and Apart. Pirmais eksponāts nelielajā nišā aiz pelēkiem aizkariem ir uz galda novietotas uzreiz nenosakāma materiāla kastītes – stilizētas Latvijā tik ierastās padomju okupācijas laikā celtās daudzstāvu dzīvojamās ēkas. Tās kūp. Smalki tvaiki paceļas no to virsmām, paliek turpat gaisā un ietin ēkas smalkā migliņā. Tas ir ekspozīcijas kuratoru kopā ar mākslinieci Darju Meļņikovu veidotais ēku makets, kas tik poētiskā un estētiskā veidā attēlo pavisam pragmatisku Latvijas daudzdzīvokļu namu problēmu – to slikto energoefektivitāti un šajā ziņā vājos punktus ēku konstrukcijās. Ēku siltināšanas programma un energoefektivitātes uzlabošanas pasākumi nevedas. Veiksmīgi piemēri ir atsevišķi gadījumi. Šis ir tikai viens izstādes fragments un tikai viena no daudzdzīvokļu namu problēmām, kas atainota Latvijas ekspozīcijā Venēcijā. Taču kūpošais makets ir kļuvis par tās atpazīšanas zīmi un noteikti visbiežāk fotografēto daļu.
Par to runā visur
Šī gada Venēcijas arhitektūras biennāles lielajā izstādē Brīvā telpa/Free Space un arī valstu nacionālajos paviljonos mājokļu jautājuma problēmas un risinājumi nebija populārākā tēma. Nozīmīgākā šim jautājumam veltītā ekspozīcija bija Londonas Viktorijas un Alberta muzeja pienesums šī gada biennālei. Vienam no pasaulē ievērojamākiem dekoratīvās mākslas un dizaina muzejiem ir ne tikai vērienīga kolekcija – tas arī nosaka toni pasaulē, kas vispār dizaina jomā ir kolekcionēšanas vērts. Briti uz Venēciju bija atveduši stāstu par 1972. gadā uzcelto daudzdzīvokļu ēku Robin Hood Gardens Londonā. Patiesībā atveduši ne tikai stāstu, bet arī ēkas betona konstrukciju fragmentus, ko pēc tās nojaukšanas pagājušā gada nogalē muzejs atpirka savai kolekcijai. Stāsts, kas tiek vērtēts pretrunīgi, taču arī slavēts, bija viena no interesantākajām izstādēm biennālē.
Pasaulē mājokļu jautājums ir viena no arhitektūras un pilsētplānošanas karstākajām tēmām. Mainās mūsu paradumi, kur un kā dzīvojam. To nosaka ne tikai kopējās dzīvesveida pārmaiņas, bet arī ekonomiskā situācija. Savs mājoklis gandrīz visās pasaules valstīs kļūst arvien dārgāks, un cilvēki par to maksā arvien lielāku ienākumu daļu. Pat labklājīgajā un sociāli nodrošinātajā Dānijā pirmo reizi kopš XX gadsimta sākuma mājokļa vidējā platība uz vienu iedzīvotāju samazinās, nevis palielinās. Šajā pavasarī atklātajā jaunajā Dānijas Arhitektūras centra ēkā pirmā lielā izstāde ir veltīta tieši mājokļiem. Izvēli skaidro tieši tāpat kā Latvijas ekspozīcijas kuratori Venēcijā (arhitekti Evelīna Ozola un Matīss Groskaufmanis, scenogrāfe Anda Skrējāne un Latvijas Jaunā teātra institūta vadītāja Gundega Laiviņa) – mājokļu arhitektūra ir tēma, ar ko ikdienā saskaras ikviens iedzīvotājs, un tā katram ir nozīmīga un saprotama.
Arī Londonas Dizaina muzejs ir izziņojis, ka rudens sezonas lielākā izstāde būs veltīta mājokļu arhitektūrai. Izstāde Māju nākotne stāstīs par XX gadsimta arhitektu izzīmētajām ainām, kādus nākotnes mājokļus viņi savulaik ir paredzējuši. Izstāde tiek veidota ar demokrātisko mēbeļu giganta IKEA atbalstu. Par mājokļu, īpaši daudzdzīvokļu ēku, arhitektūru XX gadsimtā tiek izdotas grāmatas un pētījumi. Tiek apbalvoti arhitekti, kuri devuši nozīmīgu ieguldījumu sociālo dzīvokļu arhitektūrā. Tiek vēlreiz pārskatīti arhitektu meklējumi šajā jomā, un tiek cerēts atrast tajos noderīgo arī XXI gadsimtam.
Sabiedrības uzbūves atoms
Latvijas ekspozīcijas veidotāji no ļoti plašās dzīvojamo māju arhitektūras un politikas tēmas izvēlējušies vienu šķautni – daudzdzīvokļu namus. Pārsteidzošs fakts, ko izstādes kuratori vairākkārt ir atkārtojuši, stāstot par ekspozīciju, ir tas, ka Latvijā – vienā no vismazāk blīvi apdzīvotajām valstīm – ir augstākais procentuālais rādītājs Eiropā, cik cilvēku dzīvo dzīvokļos. Pie mums tās ir divas trešdaļas iedzīvotāju.
Ekspozīcijas Kopā un atsevišķi teorētiskais atskaites punkts ir vācu filosofa un kultūras teorētiķa Pētera Sloterdeika paustā doma, ka dzīvoklis un stadions ir nozīmīgākie XX gadsimta arhitektūras pienesumi. Jāpiebilst, ka filosofs jēdzienu "dzīvoklis" sašaurina līdz minimālajai dzīvojamai platībai vienam cilvēkam un skata šādu parasti vienistabas dzīvokli ar visu nepieciešamo higiēnai un ēst gatavošanai kā mazāko sabiedrības šūniņu – sava veida tās uzbūves atomu, arī kā apliecinājumu XX gadsimta slavētajam individuālismam.
100 gadu vēsture
Latvijas ekspozīcijas ieguvums ir stāsts par daudzdzīvokļu ēkām simt gadu garumā, nekoncentrējoties tikai uz padomju okupācijas laikā uzbūvēto, lai gan tas joprojām veido lielāko mājokļu daļu Latvijā. Pat ja sākotnēji šāds atskaites punkts ir bijis formāls kā nodeva Latvijas simtgades svinībām, tas patiesi ir nozīmīgs laika nogrieznis. Hronoloģiski lūkojoties, interesantākais posms ir XX gadsimta 20. gadi un tikko nodibinātās Latvijas valsts pirmie sociāldemokrātiskie centieni vispirms atzīt, ka pastāv mājokļu krīze, un tad risināt dzīvokļu jautājumu. Protams, tas notika valdošās politiskās gaisotnes iespaidā – baidoties no Krievijā pieredzētās sacelšanās, bija jāatzīst, ka nav iespējams ignorēt strādnieku dzīves apstākļus un neko nedarīt to uzlabošanā. Šo centienu "sausais atlikums" gan ir tikai pāris daudzdzīvokļu mājas Jāņa Asara, Ausekļa un tagadējā Lomonosova ielā. Taču šie nami joprojām ir liecības Rīgas pilsētas centieniem sekot XX gadsimta sākuma progresīvākajām tendencēm Vīnes pašvaldības dzīvokļu būvniecībā.
Padomju okupācijas laikā uzbūvētie mikrorajoni atspoguļo mājokļa industrializācijas un masveida būvniecības centienus, kā arī arhitektūras kā politiskās ideoloģijas rīka izmantošanu. Mūsdienas ekspozīcijā netiek pārstāvētas ar arhitektoniski pārsteidzošiem luksussegmenta apartamentiem, bet gan skatot pāreju uz tirgus ekonomiku mājokļu jomā ar iespēju gandrīz ikvienam privatizēt savu padomju laikā uzcelto dzīvokli vai iegādāties jaunu, aizņemoties līdzekļus bankā. Simt gadu nogrieznis pēc Latvijas ekspozīcijas kuratoru uzstādījuma noslēdzas, atgriežoties sākumposmā – nepieciešamībā arvien vairāk pašvaldībām iesaistīties pieejamu mājokļu nodrošināšanā. Kā piemērs ir izvēlēta Valmiera un tās pašvaldības būvētās īres dzīvokļu ēkas.
Četras sadaļas
Ekspozīcijā gan dzīvokļu būvniecības attīstība hronoloģiskā secībā nav galvenais stāsta pavediens. Tas tiek izvirpināts četrās tematiskās sadaļās: Solījums, Attālums, Pats un Siltums. Sadaļā Solījums dzīvokļu būvniecība tiek skatīta kā valsts vai pilsētas politikas veidošanas instruments un labākas nākotnes apsolījums. Sadaļa Attālums iezīmē paredzamos nākotnes scenārijus Latvijas novecojušajai sabiedrībai, būtiska tās problēma, kas jārisina, būs senioriem piemēroti mājokļi ar kopā dzīvošanas elementiem. Sadaļā Pats tiek skatīta pretruna, ka dzīvoklis ir gan privāts īpašums, gan daļa no kopīpašuma ar kopējiem inženiertehniskajiem tīkliem, nesošajām konstrukcijām un vienotu apsaimniekošanu. Sadaļa Siltums veltīta daudzdzīvokļu ēku energoefektivitātei un to ilgtspējas rādītājiem.
Ekspozīcijas dizaina kopējā tonalitāte ir tumši pelēkais. Nevar gan saprast, vai šāda izvēle ir ironija par Latvijas mūsdienu arhitektiem tik tuvo tonālo paleti vai arī ekspozīcijas veidotāji to patiešām uzskata par piemērotāko savam stāstam par dzīvokļiem Latvijā. Nozīmīga ekspozīcijas sadaļa ir Reiņa Hofmaņa fotogrāfijas. Tajās vizuāli ne pārāk pievilcīgā Latvijas daudzdzīvokļu ēku ainava sniegputenī pārvēršas par poētisku tēlu, tādējādi tiek notušēta nabadzība un dzīves skarbums.
Scenogrāfes Šarlotes Spičalskas, tēlnieka Ivara Drulles, arhitektu Ditas Pānes, Mārtiņa Dušeļa un mākslinieces Darjas Meļņikovas veidotie maketi, kas sevī kondensē kādu no ekspozīcijas tematiskajām sadaļām, vairāk līdzinās mākslas instalācijām, nevis tehniskiem arhitektūras modeļiem. Tie nav tikai ekspozīcijas satura ilustrētāji vai formālas telpiskas piedevas. Maketi un Reiņa Hofmaņa fotogrāfijas izpētē balstītu informāciju spēj vispārināt un pārvērst par mākslas tēliem. Tā Latvijas ekspozīcija kļūst ne tikai informatīvi izzinoša, bet arī emocionāli iespaidīga. Tas ir reti sasniedzams rezultāts.
Teorētiskais ietvars
Ekspozīciju papildina katalogs The Architecture of Together and Apart: an Inquiry into Apartment Buildings. Izdevumam angļu valodā rudenī pievienosies arī grāmata latviešu valodā ar atšķirīgiem akcentiem. Būtiskākos pagriezienpunktus Latvijas daudzdzīvokļu namu vēsturē esejās atklāj Ivars Ījabs, Mārtiņš Mintaurs, Kārlis Sils un Pēteris Strautiņš.
Ekspozīcijas veidotāji katalogā ir izvairījušies no Latvijā ierastās hronoloģiskās un aprakstošās pieejas arhitektūrai, kurā tiek uzskaitīti atsevišķi formāli arhitektoniski risinājumi. Šeit dzīvokļu arhitektūra ir skatīta kā kultūrfilosofiskā, politiskā un ekonomiskā konteksta sastāvdaļa.
Katalogā izteikties aicināti nevis profesionāli arhitektūras pētnieki, bet gan vēsturnieki, ekonomisti un politologi. Viņi neapšaubāmi iezīmē Latvijas arhitektūrai tik nozīmīgo kontekstu un nosacījumus, taču pilnīgu ainu, kā plašākais konteksts atainojas konkrētos arhitektūras risinājumos, iespējams gūt, Latvijas ekspozīcijas katalogu lasot kopā ar citiem Latvijas arhitektūras vēsturnieku tekstiem citās grāmatās. Kataloga otru daļu veido esejas, kas atklāj Latvijas ekspozīcijas izveides filosofisko un konceptuālo fonu un netieši paskaidro tematisko akcentu izvēli. Īpaši nozīmīgi ir vācu filosofa Pētera Sloterdeika vērienīgās triloģijas Sfēras fragmenti, kas paskaidro teorētisko ietvaru, kādā darbojušies Latvijas ekspozīcijas kuratori.
Ekonomists Pēteris Strautiņš eseju Pēc burbuļa noslēdz ar secinājumu, ka labāk informētai sabiedrībai būtu lielāka drosme kolektīvi iesaistīties un mainīt mājokļu politiku un plānošanu. Cerams, ka Latvijas ekspozīcija Venēcijā un ar to saistītie pasākumi Latvijā būs ne tikai interesanti arhitektūras profesionāļiem, bet arī kopumā palielinās sabiedrības izpratni par savām tiesībām pieprasīt kvalitatīvu un pieejamu mājokļu arhitektūru.