Šorīt radio Klasika dzirdēju interviju ar Bulgārijas izcelsmes diriģentu no ASV - Rosenu Milanovu.
Slavenais diriģents, stāstot par savu radošā darba dzīvi, pieminēja faktu, ka diriģentam vienmēr maksā vairāk kā katram atsevišķam orķestra mūziķim, režisoram - vairāk kā katram aktierim, u.t.t. Tā parasti notiekot. Jo, ir jābūt idejai un kādam, kas apvienojas ap šo ideju.
Rīta kafiju dzerot, aizdomājos par viņa sacīto.
Latvijā laikam vislielākās, radošākās un svarīgākās idejas ir Latvijas Bankas amatpersonām, ja jau visa Latvijas tauta ir apvienojusies ap viņu idejām.
Ne jau velti PR speciālisti veic aptaujas, pēta un ziņo, ka kādi 80-90 % iedzīvotāju neuzticas Saeimai, Valdībai, likumiem un tikai kādi 8 % atbalsta valsts vadītāju aktivitātes.
Bet par to, vai uzticamies LB un viņu idejām, nav pat jautājumu. Par pašsaprotamām lietām jautājumus neuzdod.
Esam uzticīgi līdz nāvei, kā saka, īstu mīlestību jau pierādot grūtībās.
Tikai, atceroties, ka LB muzejā skolēniem māca, ka valsts banka un monetārā sistēma ir tikai viena no svirām, ar ko regulēt valsts ekonomisko attīstību, man kaut kā gribas salīdzināt banku ar diriģenta zizli, nevis ar pašu diriģentu.
Un tad, gribi, negribi, sāk izskatīties, ka tā kā pie mums gadiem tiek pārdoti nekustamie īpašumi par minimālo cenu (lai apietu nodokļus), bet patieso vērtību piemaksā "it kā" par šķūnīti, garāžu, drēbju skapi, ūdens pumpi un izlietni, tā arī par diriģenta darbu "it kā" maksā grašus, bet patieso vērtību piemaksā diriģenta zizlim jeb ūdens pumpja rokturim.