Šodien manu uzmanību piesaistīja krāsas. Laukumiņā pie Eiropas Komisijas bija sapulcējušies ļaudis ar balti sarkanajiem Gruzijas karogiem un mudināja nepieļaut Krievijas agresiju šajā Kaukāza valstī.
Piketu vēroja vēl kāds cilvēks. Tas bija ES pārstāvis Kaukāza valstīs Pīters Semnebijs. Viņam bija par ko padomāt. Tikko kā Gruzijas konfliktu lietu ministrs Temurs Jakobašvili, Briselē tiekoties ar žurnālistiem, bija paziņojis, ka gruzīni atrodas “ļoti tuvu karam” ar Krieviju. Kā argumentu šim apgalvojam viņš minēja to, ka “mēs ļoti labi pazīstam krievus”. Gruzijas politiķu delegācija aicināja ES politiķus atbalstīt Tbilisi konfliktā ar Maskavu, ko saasinājis Krievijas lēmums nosūtīt uz Abhāziju papildspēkus.
Vismaz pagaidām gruzīniem ir sajūta, ka Briselē neapzinās situācijas nopietnību. To grupai ES politiķu, kas nesen apmeklēja Tbilisi, privātā sarunā bija sacījis arī Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili. Iespējams, vairāk par to, ko domā Eiropas Komisijas vai Eiropas Parlamenta mājās, Saakašvili uztrauc valdošais noskaņojums citā Briseles ēku kompleksā - NATO mītnē. Pēc tam, kad nesenajā NATO sammita Bukarestē Gruzijai, tāpat kā Ukrainai, tika atteikta rīcības plāna dalībai aliansē piešķiršana, tām apsolīja, ka dalībvalstu aizsardzības ministri pie šī jautājuma atkārtoti atgriezīsies gada beigās. Ja Gruzijā situācija būs destabilizēta, tad tai iespēju tikt pie plāna būs vēl mazāka. Taču tieši tas iepriecinās šobrīd briestošā konflikta kurinātāju Krieviju, kas kategoriski iestājas pret Gruzijas un Ukrainas dalību NATO.
Tādēļ Latvijai, kas palīdzību Gruzijai un citām ES kaimiņu valstīm ir izvirzījusi kā vienu no savām ārpolitikas prioritātēm, būtu jādara viss, lai rastu pēc iespējas plašu rietumu atbalstu Tbilisi. Valsts prezidents Valdis Zatlers Bukarestes sammitā guva panākums ar savu frāzi “nav plāna, nav rīcības”. Tagad viņam un citiem Latvijas ārpolitikas veidotājiem ir pienācis laiks parādīt, ko vēl bez skanīgu frāžu skandēšanas tie ir spējīgi izdarīt Gruzijas atbalstīšanai.