Būtu labi, ja mēs beidzot saprastu, ka patīkamāk klausīties ir tautai rakstītu mūziku, un tauta pati var to pasūtīt. Lielākā daļa Eiropas Savienības dalībvalstu iedzīvotāji to jau ir sapratuši. Atlikušas tikai trīs valstis – Latvija, Malta un Kipra, kas turas pretim partiju finansēšanai no valsts budžeta.
Ieviešot šādu principu, vienlaikus jādomā arī par to, kā samazināt pieļaujamo reklāmas kampaņas apmērus. Valsts (sabiedriskie mediji) taču piedāvā par brīvu noteiktu raidlaika daudzumu katrai partijai, kas startē vēlēšanās un tāpēc varētu aizliegt psiholoģiskos reklāmas trikus ar zemenēm un putukrējumu. Tie cilvēkus apmāna un, kā zināms, „iesmērē” sapuvušus produktus. Vai mums un valstij tos vajag?
Ja mēs šīs partiju finansēšanas sakarības vēl līdz galam nesaprotam, tad aicinu vēlreiz uzmanīgi pavērot, tieši kuri politiskie spēki asi iestājas pret modeli, kad iedzīvotāji paši, nevis atsevišķi bagāti personāži „pasūta mūziku”.
Mums valstī vajag tādus likumus, kuri aizstāv Latvijas iedzīvotāju intereses? Tāpēc jāpalīdz partijām, kurām iedzīvotāji uzticas, būt iespējami neatkarīgākām no lielo reklāmas kampaņu finansētājiem.
Valstij viennozīmīgi lētāk izmaksās atbalstīt politiskos spēkus, kuriem iedzīvotāji uzticas, nevis desmitreiz vairāk caur viltīgām shēmām „nodot” naudu tiem, kuri nofinansē dārgās reklāmas kampaņas un pēc tam vēlas nopelnīt atpakaļ ar uzviju negodīgā veidā.
Nevajag izlikties par strausu, kurš iebāž galvu smiltīs, un domā, ka tā var neko neredzēt un neko nedzirdēt!