Konservatīvo līdera Deivida Kamerona (David Cameron) paziņojumi par Lisabonas līguma referenduma rīkošanu Lielbritānijā nav iedrošinoši, bet viņa paziņojumi mainīsies ja Francijas prezidenta un Vācijas kancleres atbalsts Tonija Blēra (Tony Blair) kandidatūrai jaunizveidojamajam Eiropas Padomes prezidenta amatam paliks nemainīgs.
Lisabonas līgums palīdzēs turpināt mūsdienu veiksmīgāko Eiropas valstu demokrātiskas pārveides projektu uz kuru ne bez skaudības noskatās miljoniem iedzīvotāju Āzijā, Krievijā, Amerikās un Āfrikā. Ar likuma varu un būtiskiem uzlabojumiem valsts pārvaldes sistēmās, ne bez ASV palīdzības NATO veidolā Eiropas Savienības (ES) teritorijā ir panākts miers nu jau gandrīz septiņdesmit gadus. Tas ir salīdzinoši neilgs laika posms, tomēr jāatzīst, ka rēķinoties ar to, kā eiropieši viens otru slaktēja 20.g.s sākumā, tas tomēr ir vērā ņemams sasniegums!
Lisabonas līgums turpina Eiropas Savienības valstiskuma nostiprināšanu, vienkāršojot ES pārvaldes sistēmu, kā arī deleģējot vairāk varas vienam no diviem ES likumdevējiem – Eiropas Parlamentam (EP). Kopš 1979. gada EP ir izveidojies par demokrātisku institūtu, kur parlamenta deputāti balso galvenokārt ņemot vērā partiju grupu ideoloģiskās nostādnes, kas iezīmē pozitīvu parlamentārisma attīstību Eiropas līmenī. Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā pieaugs EP pilnvaras, kā arī nacionālo parlamentu loma novērtējot Eiropas Komisijas (EK) lēmumus. Patiesībā jau tagad EK lēmumu sagatavošanā centrālā loma ir atvēlēta nacionālajiem parlamentiem. ES dalībvalstīs EK direktīvu un regulu sagatavošanā tradicionāli notiek caur nacionālo parlamentu Eiropas lietu komisiju. Tāpēc, piemēram, Latvijas nacionālo interešu ievērošana EK direktīvās un regulās ir atkarīga no Saeimas Eiropas lietu komisijas efektīvas sadarbības ar Latvijas nozaru ministrijām, tātad no spējas skaidri definēt Latvijas nacionālās intereses. Ja Saeimas Eiropas lietu komisija ir bezzobaina un nespēj laikus pieprasīt EK atsūtītos regulu vai direktīvu lēmumprojektus, jeb vēl skumjāk, nesaprot šajos lēmumprojektos piedāvāto, tad Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas līmeni Latvijas pozīcijas joprojām noteiks izpildvaras intereses, kas ne vienmēr sakrīt ar vēlētāju interesēm.
Latvijā ir mākslīgi radīts cilvēka resursu trūkums iespējai aizstāvēt nacionālās intereses ES līmenī, un tam ir gan politiski, ekonomiski, kā arī psiholoģiski iemesli. Pirmkārt, ir jārunā par Saeimas deputātu salīdzinošo kvalitāti un nespēju aizstāvēt savu vēlētāju intereses. Otrkārt, 1996. g. un 2004.g. ierēdniecības tuvredzīgā reformēšana ir padarījušas Latvijas ierēdniecību par partiju feodālajiem lēņiem. Un visbeidzot, nereformētā valsts pārvaldes sistēma saistībā ar pēkšņi no Eiropas Savienības fondiem ienākušajiem miljardiem nav rūpējusies par caurskatāmu un vispārpieņemtu spēles noteikumu ieviešanu, kas vairumā politiķos un ierēdniecības augstākajā ešelonā ir radījis provinciālu pašpietiekamības sajūtu. Lisabonas līguma stāšanās spēkā prasīs no politiķiem un ierēdniecības caurskatāmu un kvalitatīvu politiku, bet ar šodienas „diegiem diemžēl nav aršana”. Tas, ar ko tad ars, un ko liks to diegu vietā mēs uzzināsim, iespējams, jau līdz Mārtiņiem, bet par to jau nākošajos emuāra ierakstos.